ENGLISH
 Jaunumi_
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
24. 12. 2001., Kristus dzimšanas svētvakars.

Lūkas 2: 1-20 (1. Jāņa 4: 9-12)

SENTIMENTS VAI MĪLESTĪBA?

Marijai, Jāzepam un Jēzum nebija telpas tai mājvietā. Visas vietiņas bija aizņemtas. Un kopš tā brīža Dievs uzdod jautājumu katrai paaudzei: Kā ir ar jums? Vai vēl ir telpa Jēzum? Daudz kas ir aizņēmis vietu. Gan izpārdošanas, gan darba nogurums, un pat šeit baznīcā- sentiments dziesmās, bildīte ar Bētlemes kūtiņu. Ko parasti tajā redz? Cik jauki, cik mīlīgi.
SENTIMENTS. Eglīte ar svecītēm, Ziemsvētku dziesmas, jaukas kartiņas ar kūtiņu un ganiņiem. Tas viss ir patiesi jauki, jo tas atklāj kaut ko no dievišķā Ziemsvētku prieka. Bet, ja tas pārvēršas par viena vakara sentimentu, tad mēs aplaupām paši sevi. Tas ir tā it kā, kad jauneklis atzīstas mīlestībā meitenei. Viņš dod tai skaistu rozi un apmulsis atzīstas: “Es tevi mīlu.” Iedomājieties kā būtu, ja meitene tikai dvestu un sacītu: “Ak cik jauka roze.” un neko vairāk. Viņa saņemtu skaistu puķi, kas pēc dažām dienām novītīs, bet brīnišķīgu un nevīstošu mīlestību palaistu garām.
Sentiments var tā ieaijāt, ka nepamānām acīm redzamo. Ziemsvētku dziesmas piemēram, šķiet tik mīlīgas, ka riskējam nepamanīt vārdus ko izdziedam. Bet tieši tās dziesmas kuras dziedam šovakar vairāk par citām pauž brīnumaino vēsti par to cik ļoti Dievs ir mīlējis mūs- cilvēkus.
MĪLESTĪBA. Jā, kas tad ir attēlots uz mūsu dziesmu lapiņām? Tur ir attēlots Jāzeps, Marija un mazais Jēzus, to zina visi. Bet cik ir to, kas zina, ka uz šo kūtiņu katrs no viņiem ir gājis savu upurēšanās ceļu. Jāzeps. Līgavainis, kas uzzina, ka viņa līgava ir stāvoklī vēl pirms kāzām un noteikti ne no viņa. Varat iedomāties cik satriekts un apbēdināts bija jaunais vīrs. Būdams krietns cilvēks, viņš izlemj Mariju neapkaunot radu un draugu priekšā, bet klusībā viņu atstāt. Bet eņģelis Jāzepam atklāj, ka viņa līgaviņa ir stāvoklī pēc Dieva nodoma. Un Jāzepam šai ziņai bija tikpat noticēt, cik jebkuram no mums. Un tomēr, viņš riskēdams kļūt par apsmieklu citiem, apspiezdams savu lepnību, viņš: “darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis.” (Mt.1).

Marija. Kad eņģelis viņai atklāj Dieva nodomu, ka Marijai jālaiž pasaulē Dieva Dēls, viņa ir dabiski pārsteigta un pat nobijusies: “Kā tas var notikt? Man vēl nav vīra.” Vēlāk viņa dzird, ka tas būs Dieva radīšanas brīnums, ka viņa būs stāvoklī bez vīrieša. Un Marija riskēdama ar savu labo slavu, riskēdama zaudēt savu līgavaini, upurēdama savu nākotni, tomēr saka: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." (Lk.1)
Jēzus. Kā ir rakstīts: “Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. 11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jņ.1) Kas spieda Dieva Dēlu pamest brīnišķīgo Dieva mājokli un nākt pasaulē? Viņu spieda mīlestība. Katrs no jums, kas kaut reizi ir mīlējis zinās, ka mīlestībai nevajag neko citu, kā vien pretmīlu. Tai nevajag mantas un varu, tai nevajag līdzjūtību un pieklājību, mīlestībai vajag mīlestību. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Kāds teologs teica, ka pie krusta necieš miesa, necieš aizskarts pašlepnums, tur cieš nodota mīlestība.
Lūk kāds bija to trīs cilvēku ceļš uz Bētlemi. Katrs no viņiem savā veidā sevi upurēja. Un tas nebija bez iemesla! Tas nebija bezjēdzīgs upuris. Tas viss notika saskaņā ar Dieva nodomu. Lai visi cilvēki varētu redzēt, ka Dieva mīlestība nav tikai tukši vārdi; ka Dievs ir gatavs ciest mūsu dēļ; ka Dieva Dēls un visi, kas ir ap viņu, spēj atteikties no dzīves labumiem mīlestības dēļ.
Kādai meitenītei vaicāja, kuru no jums trijiem mamma mīl visvairāk? Viņa atbildēja: “Mamma visvairāk mīl vecāko brāli, jo viņš ir pirmais; un viņa visvairāk mīl jaunāko brāli, jo viņš ir jaunākais, un viņa visvairāk mīl mani, jo es esmu vienīgā meitene.” Vai nav lieliski apzināties, ka tiec mīlēts, neatkarīgi no to, ko kādreiz pats jūti? Tieši tāda ir Dieva mīlestība. Viņš visvairāk mīl katru no mums. Dievs visvairāk mīl savu vienpiedzimušo Dēlu, jo Jēzus tāds ir vienīgais; un Dievs visvairāk mīl mani un tevi, jo mūsu dēļ Viņš lika ciest sava Dēlam. Bērni šovakar skaitīs pantiņus mums, pieaugušajiem, jāskaita mīlestības darbi, ko esam paveikuši šajā gadā.
Tas noteikti nav sentiments, ko Dievs jūt pret katru no mums, kas šovakar esam šajā namā. Pret katru, kas netika šodien uz baznīcu. Tā ir patiesa mīlestība, ko Viņš dāvā tev un man Kristus dzimšanas svētkos. “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1.Jņ.4) AMEN
Trīsvienības svētkos
Jāņa 3: 1–15 (Rom. 11: 33–36)

DIEVA TITULI

Sveicu jūs visus Trīsvienības svētkos. Svētkos, kad svinam un priecājamies par Dieva atklāsmi. Trīsvienības svētki ir kristības pieminēšanas reize, jo mēs esam kristīti Tēva, un Dēla un Svētā Gara vārdā. Par to māca Jēzus farizejam Nikodēmam sacīdams: “ja kāds neatdzimst no ūdens un Gara, netikt tam Dieva valstībā.”
Kā jums šķiet, vai patiesība par Trīsvienību ir grūti vai viegli saprotama? Protams, grūti. Viens Dievs, bet trīs dažādos veidos! Tur nu vajag īstu gara briedumu, lai tam ticētu, kāds varētu secināt. Bet ievērojiet, kad ir pirmā reize, kad cilvēks sastopas ar Trīsvienību? Tā ir kristība! Tātad tieši tad, kad cilvēks iestājas Kristus baznīcā! Nevis iesvētībās vai kaut kad vēlāk, bet pašā ticības dzīves sākumā– kristībās mēs sastopam Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Loģiski taču būtu, ka sarežģītās patiesības atliktu uz vēlāku laiku, vai ne? Vai tas būtu tikai pārpratums? Ka tieši ienākot, vai kā tas ir ar zīdaiņu kristību, jau tad kad cilvēku ienes baznīcā, tam skan Trīsvienīgā Dieva vārds. Vai tā ir nejaušība?
Padomājiet, kas notiek, ja jūs ieejat svešā namā. Ko jūs vispirms darāt? Iepazīstaties. Nama saimnieks nosauc savu vārdu un jūs savējo. Kristības sakramentā tiek nosaukts cilvēka vārds Dieva priekšā. Un tad notiek kristības sakraments Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Dievs atklāj savu vārdu cilvēkam. Bet tā nav tikai parasta iepazīšanās. Dievs ir atklājis vēl ko vairāk! Mums ir atklāts arī, varētu sacīt– Dieva tituls. Tituls, kas norāda kāda ir katras Trīsvienības personas autoritāte, vara, darbs. Par Trīsvienības tituliem šodienas sprediķī.
Vispirms Dievs ļauj mums sevi uzrunāt “Abba– Tēt!” Visuma Radītājs ir ļāvis cilvēkiem saukt sevi par Tēvu! Un tas nav tikai tituls. Viņš patiesi ir Tēvs, kā šodien dzirdējām evanģelija lasījumā, ka kristībā cilvēks piedzimst no jauna. Un šim jaundzimušajam ir arī savs Tēvs. Tāpat kā piedzimstot katram ir savs tēvs un māte, tāpat garīgi atdzimstot ir savs debesu Tēvs. Katram. Un Viņš kā Tēvs arī gaida no saviem bērniem, ka neaizmirstam Viņu, ka meklējam Viņa palīdzību un padomu, kā ir rakstīts: “visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt.5) Nav neviena no mums– kristīgajiem, kas būtu pamests vienatnē un bez palīdzības.
Kāds bērns kopā ar tēvu staigāja pa mežu. Bērns pēkšņi atrada skaistu sēni. Sarkanu ar baltiem punktiņiem. Viņa tēvs bija tuvumā. Bērns noplūca sēni un pacēla to. Viņa tēvs to vēroja. Sēne bija tik skaista un neparasta. Tā prasīt prasījās lai to pagaršo. Bērns atvēra muti un gribēja sēni nokost. Tēvs izrāva to bērnam no rokām sacīdams: “Neēd! tā ir mušmire! tā ir indīga!” Ko darīja bērns? Jā, ko dara bērns, kad nedabū to ko ļoti gribās? Bērns sāka raudāt.
Bērni ar laiku kļūst pieaugušie. Tie iemācās atšķirt, kas ir slikti un kas nav. Tie prot atšķirt, kuras sēnes ir indīgas. Bet, ja tie nedabū to, ko vēlās, vai tiem sāp mazāk, kā bērnam bez mušmires? Nē tas joprojām ir sāpīgi. Ja negūst vai zaudē to, kas šķiet vajadzīgs, tad pieaugušajam sāp tāpat kā bērnam. Vienīgi pieaugušie spēj ieraudzīt ne tikai savu zaudējumu, bet arī tēva gādību, kas nedod to, kas ir bīstams. Vismaz tie pieaugušie, kam ir Tēvs...

Bet, vai jūs zināt, kāds ir Dieva Dēla tituls? Noteikti zināt. Kristus. Jā, tas nav vārds vai uzvārds. Tas ir tituls. Kristus– Dieva svaidītais. Tas ir Dieva izredzēts, sūtīts. Tas nozīmē, ka ir piepildīts apsolījums dots gadsimtiem ilgi ebreju tautai: “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 55:3) Dieva žēlastība mums nav tikai apsolījums, bet konkrēts vēsturisks notikums. Kad no Svētā Gara un jaunavas pasaulei piedzima Glābējs. Mēs esam kristieši, jo Viņš ir Kristus. Mēs nesam Viņa vārdu, jo esam atpirkti no Dieva taisnīgā soda. Mūsu grēku vainu Viņš izcieta pie krusta. Un augšāmcēlās kā uzvarētājs. Un tā bija tava un mana uzvara. Jo Viņš ir tavs un mans Kristus; jo “ikviens, kas tic, Viņā iegūst mūžīgo dzīvību.”
Kāds vīrs lidmašīnā lasīja savu kabatas Bībeli. Viņa blakussēdētājs to pamanījis teica: “Man reliģija īpaši neinteresē. Es neredzu jēgu sekot Kristum, kas jau 2000. gadus ir miris.” “Ko jūs teicāt?” jautāja pirmais: “Kristus– miris? Kā? Tas nevar būt, jo es tikko, vēl pirms brīža ar Viņu sarunājos!”
Atlicis vēl pārdomāt, kas ir Svētā Gara tituls. Viņš nav Tēvs. Lai arī Viņš lika Marijai kļūt grūtai; lai arī Viņa darbs ir kristībā, kad atdzimstam “no ūdens un Gara.” Ne Jēzus, ne mēs Viņu nesaucam par Tēvu. Viņš nav arī Kristus, lai arī Jēzus sacīja: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti.” (Lk.4:18) Kāds tad ir Svētā Gara tituls? Grieķiski Paraklēts (Jņ. 14), kas ir tulkots kā Aizstāvis. Kaut gan tāpat kā grieķu Kristus, arī Paraklēts nevajadzētu tulkot, jo šis vārds tālu pārsniedz tikai vienu nozīmi. Un daudzās pasaules valodās tas netiek tulkots. Tas nozīmē Palīgs, Iedrošinātājs, Starpnieks. Vārdnīcā ir teikts: tāds, kas palīdz ar padomu un iedrošinājumu. Ko mums Paraklēts palīdz? Viņš palīdz mums tikt katram pie sava Debesu Tēva un katram pie sava Kristus. Viņš dod mums padomu caur Bībeles vārdiem. Viņš iedrošina mūs, ka varam satikt savu Kristu Viņa vārdos un sakramentos. Paraklēts paveic neiespējamo– ka mēs dzimstam no jauna; mēs, kas vēl pirms mirkļa bijām tikvien kā nabaga grēcinieki, mēs tiekam pielaisti nākt pie Dieva galda mielasta. Tas ir Paraklēts, kas ne tikai ir iesācis mūsu ticību, bet ikdienu, arī šodien ir pie mums, lai palīdzētu, stiprinātu, iedrošinātu. Saņemiet to. Neaizejiet neko neguvuši! Neaizejiet mājās bez sava Tēva, bez sava Kristus, bez sava Paraklēta!

Tādi ir mūsu Trīsvienības svētki. Mēs svinam, ka Dievs ir gribējis iepazīties ar katru no mums. Viņš stādās priekšā atklādams sevi kā Tēvs, Kristus un Paraklēts. Gan mūsu ikdienas dzīvē, gan mūžībā pēc nāves. Tādēļ apustuļa svētība ir nevis teorija, bet konkrēta dāvana tev un man: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2.K.13:13) AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 23:10
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »