ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
03. 03. 2002., 4. svētdiena pirms Lieldienām.

Jāņa 4: 5-30 (2. Tim. 4: 1-5)

TRĪS TICĪBAS SOĻI

Nesen gadījās runāt ar kādu māsu no lauku draudzes. Mācītājs tur tiek tikai pāris reizes mēnesī. Mēģināju ierosināt, lai vietējie sanāk kopā regulārāk kāda draudzes locekļa mājās. Jo draudze jau dzīvo arī tad, kad mācītājs nav klāt. Vai tad nevajag regulāras lūgšanas, iespēju dalīties ticības pieredzē, izteikt brāļiem, kas sāp un kas stiprina. Liels bija mans pārsteigums, kad māsa skumji noteica, ka ir mēģinājusi bet… mācītājs noliedzis! Iemesls? Visi nevarot būt mācītāji, tādēļ nekādas sanākšanas nebūšot. Skumji, bet fakts.
Mācītājs draudzei ir vajadzīgs, lai stiprinātu ticībā, pasargātu no maldiem, bet nevar taču būt, ka mācītājs ir ticība pati. Un kad viņš nav klāt nav arī vairs ticības? Nav slāpes pēc dzīvā Dieva? Nav lūgšanu? Vai tiešām tā ir arī mūsu draudzē? Vai tiešām mēs būtu aizmirsuši, kādi vārdi ievada Mazā Katehisma katru nodaļu? Atgādināšu: “Desmit svētie Dieva baušļi Tā kā mājastēvam nākas to savai saimei vienkārši izskaidrot.” “Ticība Tā kā mājastēvam nākas to savai saimei vienkārši izskaidrot.” “Svētā lūgšana Tā kā mājastēvam nākas to savai saimei vienkārši izskaidrot.” Katehisms ir rakstīts ģimenes lietošanai! Neviena draudze un mācītājs neaizstās ģimenes ticības kopību. Vai tā būtu jau beigusies? Vai ticība ārpus baznīcas sienām ir mirusi?
Paraudzīsimies uz šodienas sarunu Jēzus ar samariešu sievu. Tāpat kā pirms nedēļas Jēzus runā ar nejūdu sievieti. Šoreiz ar samarieti. Samarieši bija ēbreji, kas saplūduši ar arābiem. Bieži ne tikai asins radniecībā, bet arī ticības sajaukums jūdu Vecā Derība ar arābu cilšu pagānismu. Paši jūdi samariešus necik augstu nevērtēja “jūdi ar samariešiem nesagājās”, kaut arī Samarijas teritorija atradās vidū starp Jeruzālemi dienvidos un Galileju ziemeļos. Jēzus runā ar samarieti. Pirms nedēļas viņš vairākkārt noraidīja sveštautietes lūgumu, šodien viņš sveštautietei atklāj sevi tā kā nevienam citam: Mesija, Kristus “Es tas esmu.”
Savā veidā šodienas sarunā atklājas mūsu ticības ceļa 3 būtiskākie soļi.

1. Dievs atklāj sevi cilvēkam.
2. Cilvēks atklāj sevi Dievam grēksūdzē.
3. Cilvēks atklāj Dievu cilvēkiem.

Un ne tikai šie soļi, bet arī secība ir tāda pati visiem. Tai samariešu sievai toreiz, un jebkuram no mums šodien. Un pat reakcija uz Dieva darbu ir līdzīga. Pirmais solis- Dievs atklāj sevi cilvēkam. Kad Jēzus vaicā sievai dzert, jo viņam nav smeļamā trauka, sieva ar rūgtu ironiju vaicā: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?" Vai neatpazīstat cilvēcisko mulsumu, kad tos aicina nākt uz baznīcu? Ko tad es, tāds grēcinieks? Tur jau jūs visi tādi pareizi, kam tad es tur esmu vajadzīgs? Samariete nespēj noticēt, ka Jēzus viņu uzrunā ne lai izmantotu (starp citu nav Jēzus tā arī nepadzērās, bet sieva savu trauku beigās pamet pie akas). Vai gan tas nav parasts, ka cilvēks nevar noticēt, ka Dievs grib viņam nevis ko atņemt, bet dot? Cik daudz ir tādu, kas baidās no baznīcas, jo domā, ka Dievs atņems priekus dzīvei un aizliegs visu patīkamo? Bet Jēzus tomēr atklāj, ka Viņš var dot mūžīgās dzīvības ūdeni. Un sieva? Sieva meklē sev no tā labumu, lai arī šaubīdamās, jo Jēzum taču nav spaiņa ar ko smelt, bet nekas varbūt tiešām iedod ko tādu, ka nav vairs jānāk pa karstumu pēc ūdens. Viņa pat nepavaicā kā tas iespējams, ja dod, tad jāņem, kas tur ko runāt. Vai arī mēs kādreiz neesam meklējuši, lai Dievs izdara kaut ko mūsu vietā, nepamanot kādu dārgumu Viņš mums ir sagatavojis mūžībā? Vai arī mums nav pazīstamas ticības šaubas, kas saka- ja Dievs izdarīs to, ko prasu, tad es ticēšu?
Otrais solis: Cilvēks atklāj sevi Dievam grēksūdzē. Par grēksūdzi mazliet ar smaidu: Kāda draudzes sieva reiz stāstīja, ka redzējusi Kristu. Mācītājs, lai sievu pārbaudītu pieteicis, lai viņa, nākošreiz Kristum pavaicā, ko mācītājs sūdzējis pēdējā grēksūdzē. Pēc dažām dienām sieva saka, ka atkal redzējusi Kristu. Mācītājs nepacietībā vaicājis, ko Viņš teicis. Sieva atbildējus: tādi bija Viņa vārdi: Es neko neatceros!
Cik gan liels bija samariešu sievas pārsteigums, kad Jēzus viņai atklāj, ka Viņš zina par viņas dzīvesveidu. Ka viņš jau no sākuma ir zinājis par sieva mīlas gaitām un par nelaulāto kopdzīvi. Un šķiet, ka visvairāk pārsteidz nevis tas, ka Viņš zina, bet tas, ka nenosoda, netiesā, bet mīļi piedāvā dzīvības ūdeni. Vai arī mūs kādreiz nepārsteidz tas, ka Dievs zinādams, kādi esam, tomēr dod spēku atnākt uz baznīcu? Tik daudz labi cilvēki nespēj sadzirdēt Kristu, bet es, grēcinieks esmu šeit, vai tas nav pārsteigums? Ka Dieva Gars ir izraudzījis tieši tevi, būt par savu mantinieku? Un tad, kad sieva atzīst savus grēkus, Jēzus ļauj ieraudzīt sevi pilnībā. Ka Viņš ir Kristus, apsolītais Glābējs. Ne soģis, bet vadītājs; ne pārmācītājs, bet pestītājs!
Trešais solis: Cilvēks atklāj Dievu cilvēkiem. Sieva tūlīt pat steidzas to pavēstīt citiem par Kristu. Pat pamet savu trauku, kas pirms brīža šķita svarīgo. Vai tā nav ikviena ticīga cilvēka vajadzība- dalīties savā ticībā, savā pieredzē? Vai var apturēt mūsu vajadzību apliecināt Kristu? Un te nav izšķirības mācītājs, vai draudzes jaunpienācējs; augstskolas absolvents vai pirmklasnieks; strādnieks vai direktors. Ja tu esi ticībā saņēmis Kristus piedošanu, tu nevari klusēt par to. Kāds teiks, ka viņam nav tāda vajadzība? Bet vai tu esi sastapis patieso Glābēju? Vai tu esi atzinis savus grēkus un dzirdējis Viņa piedošanu? Vai esi mēģinājis tā pa īstam cīnīties ar netiklību, paštaisnumu, slinkumu, skopumu, dusmām? Vai esi piedzīvojis Dieva palīdzību šajā cīņā? Vai tu esi ieraudzījis Dieva svētību un pacietību savā ikdienā? Tad liecināšana ir neizbēgama. Mēs apklusīsim tikai kapā. Līdz tam mēs stāstīsim par mūsu Kristu vietā un nevietā. Mūs nevar apturēt nekādi aizliegumi, kad vajag dalīties savā ticībā. Tā ir dabiska ticības vajadzība. Ticība smok, ja tā nevar sevi apliecināt. Un ne tikai šeit baznīcā. Nē, arī mājās, arī darbā un skolā. Jo Kristus saka, ka ne jau vieta nosaka lūgšanas, nē “īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā” Nebaidies, tu ikvienā vietā vari lūgt, vari palasīt Bībeli, vari dalīties ticības un Dieva vārda pieredzē. Un nedz mācītājs, nedz kādi Dieva zaimotāji, nedz pat tavas ģimenes locekļi tev nevar atņemt to, ko Dievs tev dod šajā pat brīdī- iespēju pielūgt Dievu un būt par viņa vēstnesi cilvēkiem. Pavēstīt, ka Kristus ir atnācis glābt grēcinieku.
Nu, vai tie nav mūsu ticības ceļa 3 būtiskākie soļi?

1. Dievs atklāj sevi cilvēkam.
2. Cilvēks atklāj sevi Dievam grēksūdzē.
3. Cilvēks atklāj Dievu cilvēkiem.

AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 23:08
 Kontakti



 

Copyright 2006; Created by MB Studija »