ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
14. 04. 2002., 3. Lieldienu svētdiena.

Mat. 13: 10-16 (Ps. 84)

DIEVKALPOJUMS

Šodien sāksim apdomāt mūsu dievkalpojumu. Citas nedēļas turpināsim. Šodien par pašu dievkalpojumu.
Vinnijs Pūks, nesa savam draugam ēzelītim dzimšandienas dāvanu- medus podu. Bija jāiet diezgan tālu, un lācītis Pūks ilgajā ceļā izēda medus podiņa saturu. Tā ka palika vien forma- podiņš. To arī uzdāvināja, ar piebildi, ka podiņu var izmantot arī citiem saturiem. Un dzimšandiena galu galā izdevās. Jo ēzelītis gan podiņam, gan saplēstajam balonam izdomāja jaunu pielietojumu. Tā gāja pasaku lācim, kas ceļā izlietoja medus podiņa saturu. Jāvaicā, vai arī manā dzīvē reizēm tā nenotiek, ka kaut ko ilgi lietojot vai darot izlietojās saturs un paliek tikai forma? Vai dažkārt līdzīgi nenotiek ar mūsu dievkalpojumiem, lūgšanām, dziesmām? Kad darām kaut ko pa pusei automātiski, neiedziļinoties tajā kas notiek? Kad paliek tikai forma- pieceļamies apsēžamies; saliekam rokas lūgšanai, pārmetam krustu un pat neatceramies kāpēc, kāds ir saturs mūsu darbībai? Interesanti, ka lācis Pūks arī pats atbild, kas būtu jādara, lai saturs nepazustu: “Pagaidi, pagaidi,- viņš gudroja, kad bija izlaizījis podiņu pavisam sausu,- uz kurieni es taisījos iet?” Saturs nepazudīs tikai tad, ja koncentrējas uz mērķi. Ja neaizmirst pavaicāt, kāpēc? To vaicāsim šodien.

84. Psalms saka, ka došanās uz Dievnamu ir svētceļojums. Tā tiešām ir, mūsu dievkalpojums sākās jau ar to brīdi, kad mājās ģērbjamies, tad ejam vai braucam, tad ienākam baznīcā. Ir noderīgi, ja ierodamies uz dievkalpojumu jau kādas 10 minūtes pirms sākuma un lūgšanā apklusinām savas domas, sagatavojamies Dieva patiesības saņemšanai. Kā raksta pravietis: “20 Bet Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule KLUSĒ Viņa vaiga priekšā!” (Hab. 2) Luters dievkalpojumu raksturo ar vārdiem: Dievs uzrunā cilvēku savā vārdā un sakramentā, cilvēks atbild ar dziesmām un lūgšanām. Tātad pirmkārt mērķis ir KONCENTRĒTIES, lai dzirdētu Dieva patiesību. Patiesību par sevi, par pasauli, par Viņu.
Kādā dievkalpojumā mazs puika, pēc kristībām nevarēja nosēdēt vietā un sāka staigāt pa baznīcu. Visādi kustēties līdzīgi mācītājam un staigāt no vienas vietas uz otru. Un tā uz viņu skatoties un aizturot smieklus (tobrīd Ilmārs bija kancelē) mani pārsteidza tas, cik viegli mazais puika novērsa manas domas no sprediķa uz ko citu. Kad vairs neizturēju un iesmējos, sapratu, ka neesmu vienīgais, kas pamanīja puikas smieklīgās darbības. Iedomājaties cik gadi paies, kamēr mazais zēns iemācīsies tāpat kā jūs, rātni sēdēt solā. Bet cik ilgs laiks paies, kamēr viņš ne tikai mierīgi sēdēs, bet arī savās domās mierīgi sekos dievkalpojumam? Koncentrēsies uz to, ko Dievs viņam saka? To laikam mācās visu mūžu.
Iedomājaties boksa treneri, kas iemāca jaunajam sportistam cīņas noteikumus, izstāsta, kā lietot cimdus un zobu aizsargu, parāda, kas būs pretinieks, un tad laiž jauno sportistu cīņas ringā. Kas notiktu? Pēc 3 sekundēm viņš būtu gar zemi bez samaņas. Kāpēc? Treneris neparādīja kā trenēties! Un jaunais sportists diez vai vēl gribēs atgriezties pie tāda trenera. Vai reizēm līdzīgi nenotiek ar iesvētes mācībām. Mēs izstāstām dzīves noteikumus- baušļus, parādam pretinieku- velns un grēks, pastāstām kā lūgt, apliecināt ticību, svinēt sakramentu, bet neievedam dievkalpojumā, kur gūt spēkus savai ticībai. Un tad jaunais draudzes loceklis uzzinājis Dieva likumus, lūgšanu spēku, mēģina dzīvē to visu īstenot. Bet īsā laikā pieviļās. Izrādās, ka tos labos baušļus nemaz nav viegli ievērot; izrādās, ka lūgšanām nepietiek laika. Un jaunais cilvēks vairs nenāk uz draudzi. Apustulis Pāvils raksta: “25 Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. 26 Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos (boksējos) ne kā gaisu sizdams. 27 Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Kor.9) Pirms brīža teicu, ka pirmkārt mērķis ir koncentrēties. Ne tikai pirmkārt, bet arī galvenokārt mērķis ir koncentrēties. Jo mūsu grēku piedošana un mūžīgā svētība ir atkarīga no izsacītajiem Dieva vārdiem.

Ja dievkalpojumu salīdzina ar treniņu zāli, kur jūs esat sportisti, jautājums, kas ir treneris? Es? Bet vai tad man nevajag saņemt Dieva spēku un svētību dzīves cīņām? Vai tad man nevajag koncentrēties? Treneris ir Dieva Gars. Viņš mūs vada un māca dzirdēt un saņemt Dieva vārdu, kā Kristus ir apsolījis: “vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jņ.6) Caur to, ka tu koncentrē savu uzmanību uz Dieva vārdu un sakramentu, ka tu centies savas domas sakopot dziesmām un lūgšanām, tu ļauj Dieva darbam pie sevis notikt. Jo tiem, kas dzird un redz, ko Dievs ir paveicis viņu labā, Dievs dod gudrību, jaunu dzīvesveidu, dziedināšanu. Tie ir paša Kristus vārdi, ne manējie: Ja, ja cilvēku “15 sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī NESAPROT un NEATGRIEŽAS, ka Es tos DZIEDINĀTU. 16 Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird” Un tie, kas to dzird, lai atbild: ĀMEN ĀMEN.

 Iesūtīts: 2007.08.22 23:01
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »