Mat. 25: 14–30 (1.Kor. 12: 13–14, 24–27)


Latvijā veselu nedēļu viesojās Upsalas universitātes teoloģijas fakultātes dekāns. Viņš lasīja lekcijas par to, kas ir baznīca. Par to, ka baznīcas pamatizpausmes ir liturģija, diakonija, un liecināšana. Par bīskapa, mācītāja un diakona amatu, kas domāti lai kalpotu Kristum un draudzei utt. Mēs varējām pārrunāt, kas būtu svarīgs mūsu baznīcā. Un mēs esam MISIJAS baznīca. Jo no Latvijas iedzīvotājiem baznīcai pieder labi ja 2 %!! Tas ir svarīgs fakts ko katram no mums jāpārdomā. Centrā misija, nevis mūsu iekšējās lietas un problēmas.
šodien par vienu draudzes aspektu- SADRAUDZĪBA. Pirmā, kas ir minēta ApD 2. nodaļā par to, kas bija pirmbaznīca: “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; 42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un SADRAUDZĪBĀ, maizes laušanā un lūgšanās” Parasti tiek uzsvērti trīs- mācība, sakramenti un lūgšanas. Bet ceturtais ir ne mazāk svarīgs.

Ja draudzīgas un siltas attiecības tik daudz nozīmē, kāds vaicās– vai mums nevajadzētu tad mest sludināšanu un dievkalpojumus pie malas, un censties draudzēties savā starpā? Bet vai tā vēl būs Kristus draudze? Nē, tas būs tikai draugu pulciņš. Savukārt, ja mūs vieno tikai dievkalpojums un nekas vairāk, tad, ko tur liegties, mūsu attiecības ir diezgan vēsas, un pat vienaldzīgas. Ko mums darīt? Kā veidot savstarpējās attiecības, nezaudējot garīgo saturu? Viena no atbildēm varētu būt– mums jāļauj mūsu garīgajam saturam parādīties uz āru. Mums jākalpo ar savām dāvanām.
Jēzus stāsta līdzību par kādu cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Itin viegli varam sazīmēt šajā saimniekā pašu Kristu, kas ir uzticējis cilvēkiem savu lietu pārvaldīšanu, līdz tai dienai, kad “Viņš atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Katram no kalpiem tiek savs daudzums uzticēts, lai viņš to lietotu.
Par to arī ir Jēzus līdzība. Tā ir par šodienu, par to, kā mēs katrs lietojam savas dāvanas. Kā mēs lietojam to, ko Dievs katram ir devis. Vai man uzskaitīt, kādas dāvanas katrs no jums ir saņēmis? Droši vien nav vajadzīgs pieminēt, ka bez tā, ka katram ir dots piedzīvot šo dienu, jums katram, es pasvītroju– katram, ir dotas arī īpašas dāvanas. Prāta un miesas spēks, īpaši talanti, amats, nauda, izglītība, postenis, un daudzas citas Dieva svētības.
Nesen dzirdēju par tradīciju kādā lauku draudzē. Tur katrs draudzes loceklis cenšas paņemt aprūpē kādu cilvēku, vai ģimeni. Tad regulāri par savu aprūpējamo interesējas, vai tam pietiek maize, vai var atnākt līdz baznīcai un tamlīdzīgi. Bet katram ir savs aprūpējamais. Es zinu da˛i no mūsu draudzes tā jau dara. Bet pagaidām tikai da˛i...
Otra lieta būtu, ka mēs ne tikai aizlūgtu par jaunpienācējiem draudzē, bet katram jaunajam draudzes loceklim kāds no esošajiem uzņemtos palīdzēt. Būt par tādu kā krusttēvu vai krustmāti. Tad arī katru reizi satiekoties pasveicinātu un apvaicātos par garīgajām vajadzībām, jautājumiem. Apmainītos ar telefona numuriem un ilgāk neredzot piezvanītu apvaicāties, vai nav kas atgadījies. Es ceru, ka mēs to varētu iesākt jau ar jauno iesvētes mācības grupu.
Kāds varētu teikt: man nav laika, es nezinu kā... Bet ievērojiet, Kristus līdzībā saka, ka visiem kalpiem ir doti savi talanti (paskaidroju: talants– grieķu naudas vienība, apmēram 1.000 latu vērtībā). Bet vienam pieci, otram puse no tā– divi, trešajam– vēl mazāk, tikai viens. Jautājums nav par to, cik katram ir dots, bet kā katrs to lieto. Kā cilvēks dod atpakaļ mūsu Radītājam atbilstoši saņemtajām dāvanām?

Vai jūs ievērojāt cik ikdienišķā veidā Jēzus apraksta Dieva valstības gaidīšanu? Nauda, valūtas maiņa, aizdevuma procenti, peļņa. Vai ievērojāt, Jēzus nerunā kā liels garīgais skolotājs, lietodams sarežģītus svešvārdus un abstraktas patiesības. Viņš lieto ikdienas piemēru, lai mēs katrs saprastu un pamanītu arī savu ikdienu. Jo lieta ir nopietna. No tā, kā mēs ikdienas lietojam savas dāvanas ir atkarīga mūsu mūžīgā dzīvība. No mūsu uzticības Dievam ir atkarīga mūžīgā dzīvība!
Un atnāk pirmais kalps un saka: “Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, es sapelnīju vēl piecus.” Ievērojiet, kalps iesāk nevis ar to, ko pats darījis, bet ar to, ka atzīst, ko ir saņēmis. Kalps nelielās ar savu darbu, bet tikai lieto Kunga uzticēto. Kā rakstīts: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7) Tāpēc lai mēs nebaidītos: “vai tik’ es daru, cik vajag.” Tāpēc, lai mēs nekautrētos: “vai tik es to spēšu”. Dievs negaida, ka sāksim ko darīt paši no sevis. Viņš tikai prasa, lai liekam lietā Viņa dāvanu. Vienam tā ir spēja otru aprūpēt un aizlūgt, citam strādāt pie dievnama un sludināt, vēl citam nopelnīt naudu un ziedot. Katram Dievs dod savu dāvanu, vienam lielāku, citam mazāku ar ko kalpot. Lai šī dāvana nestu procentus. Lai vairotos Kristus gods un slava pasaulē.

Kāds gudrais ir teicis: “Pusmiljonu vērta vijole, kas klusa un noputējusi karājas pie sienas nav ne tik daudz vērta, kā virtuves karote, kuru lieto.” Ko cilvēkam līdz visa viņa gudrība, talanti, bagātība, ja tā nevairo Dieva slavu pasaulē? Tā līdzinās zemē apraktajam talantam. Kā kūtrais kalps līdzībā, kas zina, cik bargs ir kungs, bet slinkuma dēļ nedara neko ar to mazumu, kas tam dots. Kūtrais kalps pat nevīžo paskatīties, ko dara pārējie kalpi. Un problēma nav, ka tas būtu kalpojis par maz. Viņš nekalpoja nemaz! Iespējams, viņam viņa talants šķita par mazu, lai ko darītu. Viņš nedomā par savu dāvanu. UN SAŅEM SMAGU SODU...

Un noslēgumā neaizmirstiet, ko kungs saka uzticamajiem kalpiem. “Labi tu godīgais un uzticamais kalps.” Kas varētu būt labāk kā uzslava par labu darbu? Šai pasaulē jā... Bet Kristus saka vēl: “Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” Kunga mērķis ir bijis dot daudz vairāk! Dot īstu prieku! Viņš tikai aizceļoja, lai noskaidrotu, kurš ir uzticams, un kurš nē. Tātad tas, kas mums šodien ir dots ir tikai mazums. Priekšā stāv daudz vairāk! Priekšā visus gaida patiess prieks. Un ne jau biedēt vai pārmest Kristus gribēja, sacīdams šo līdzību. Viņš atgādina un uzmundrina: nebaidies lietot savu mazumu! Esi dedzīgs ar to, kas tev šodien dots, un tevi priekšā gaida prieks un pārsteigums. Un mūsu pārpildītais dievnams būs liecība Kristus vārdiem: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ.13:35) AMEN