Jāņa 2: 1–12 (Rom. 12: 6–16)


Mēs esam svinējuši Kristus piedzimšanu. Esam dzirdējuši par austrumu gudrajiem, kas sekoja Glābēja zvaigznei. Pirms nedēļas pārdomājam Kristus bērnības notikumu Jeruzālemē. Un šodien pirmais brīnums, ko Viņš paveica. Un šodien it kā turpinām sekot Viņa dzīves notikumu gaitai. Tā ir veidots baznīcas gads, un tas ir nozīmīgs simbols, ka ne tikai svētdienās, bet visu savu laiku pavadām kopā ar Dieva Dēlu. Kopā ar viņu pārvaram savas problēmas, kārdināšanas, slimības. Kopā ar viņu esam darbā un atpūtā. Lai to mums atgādina mūsu baznīcas gada gaita, kura seko Kristus dzīvei, ļaudama mums domās būt klāt šiem īpašajiem notikumiem. Kāzās Galilejas Kānā. Mēģināsim kopā saprast šī notikuma īpašo nozīmi.
Pirmā zīme, ko mums rāda Dieva Dēls notiek svinību laikā. Tātad ne skumjas, ne prieka aizliegumu Viņš atnes. Viņš rāda, ka ievērojot mērenību it visā, svinības un pat vīns, var būt noderīgi. Ja neļaujam kārību neprātam gūt virsroku pār veselo saprātu, tad svinēšana ir laba. Tad būdami Jēzus mācekļi (svinībās Viņš nav viens, bet kopā ar mācekļiem) mēs varam ņemt tajā dalību. Kāzu sakarā var pieminēt gan dejošanu, gan jautras spēles, gan azartiskas sacensības. Un itin visā paturot mērenību un pašsavaldību mēs varam gūt vērtīgu atpūtu un prieku. Tikai viena lieta– ka paliekam Jēzus mācekļi.

Pirmā zīme, ko mums rāda Dieva Dēls notiek kāzās. Brīdī, kad tiek slēgta savienība vīrieša un sievietes starpā. Tiek dibināta jauna ģimene. Dieva Dēls pagodina un svētī ģimeni. Jēzus neatstāj ģimeni kā kaut ko otršķirīgu. Viņš nav pārāk aizņemts priekš tās. Viņš atbalsta jauno ģimeni ne tikai ar savu klātbūtni, bet arī ar brīnumainu dāvanu. Un tieši kāzas līdz pat pasaules galam pieminēs, kā vietu, kur Jēzus veica pirmo brīnumu.
Un ar smagu sirdi nākas dzirdēt, ka šobrīd Latvijā 60% no bērnu vecākiem ir šķīrušies. Vairāk nekā puse– pārrāvuši laulības saiti! Bez Dieva apprecas, bez Dieva izšķiras. Un daudzi pat neiedomājas, ka viņu ģimenes problēmas varētu ieinteresēt Kristu. Daudzi nezin, ka nav jākautrējas ar saviem jautājumiem nākt pie Kristus. Marija nenobijās. Viņa pat tik sīkā jautājumā kā vīna trūkums kāzu viesiem, lūdz Jēzus palīdzību. Ne raudāšana vai dusmas, bet lūgšana glābj situāciju. Marija jau atkal ir mums par ticības paraugu. Viņa problēmai neatmet vienaldzīgi ar roku. Viņa neizliekas, ka nekas nebūtu noticis. Viņa nedzer bezgaršīgu ūdeni izlikdamās, ka tas ir salds vīns. Marija neizliekas, ka viss ir kārtībā, kā to tik bieži mēdz darīt cilvēki. Mēs domājam, ka, ja nerunāsim par problēmām, tās pazudīs. Nē, Marija nesammierinās, viņa aizlūdz. Kur ir problēma, tur ir lūgšana. Kaut tā būtu vienmēr, ka problēmas liktu mums meklēt Dievu. Kāds ir sastrīdējies ar otru- lūgšana Dievam; kāds ir aizvainojis otru- lūgšana; kāds nav mīlestību parādījis- lūgšana. Vienkārši pamēģiniet un jūs piedzīvosiet vēl lielākus brīnumus par šodien dzirdēto. Jūs piedzīvosiet kā Dievs maina nevis ūdeni, bet jūs pašus.

Notiek brīnums. Ja daudziem cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka Jēzus rada grādīgo dzērienu– vīnu, tad vēl vairāk ir tādu, kas nespēj piekrist, ka Viņš to rada no ūdens. Cik savādi... Mēs, sastapdami brīnumus ikdienas, par tiem vairs nebrīnāmies. Kurš gan neticīgi smīnētu par to, ka mazu zīli Dievs pārvērš par lielu ozolu? Vai kāds mani sauktu par meli, ja es teiktu, ka ziemā it kā nedzīvie ābeles zari, rudenī būs pilni sulīgiem āboliem? Tas, ka Dievs ikgadus lietus ūdeni un saules siltumu pārvērš vīnogu ražā, nevienu nepārsteidz. Bet tas, ka Dieva Dēls pārvērš ūdeni vīnā, nez kāpēc daudziem šķiet māņi. Augustīns saka: Jēzus uzmodina mirušo, cilvēki brīnās; tik daudzi piedzimst ikdienu, un neviens nebrīnās. Kaut gan, ja tā padomā, daudz lielāks brīnums ir, kad rodas kāds, kas iepriekš nav bijis; nekā, ja kāds, kas bija, top atkal dzīvs. Jo Dievs, kas radīja, arī pārvalda. (Augustin, Tractates on the Gospel according to St. John, VIII)
Jēzus liek ūdenim tapt par vīnu. Ne lai pārsteigtu, šokētu, bet apliecinātu savu varu. Tādēļ Rakstos Jēzus darbs tiek saukts nevis brīnums, bet “zīme.” Tam, ko Viņš dara ir īpaša nozīme. Tā ir liecība, ka Viņš ir Kristus, Dieva svaidītais; ka viņam paklausa pasaules lietas; ka Viņš var izpildīt mūsu lūgumus. Viņš ir nācis pie visiem cilvēkiem, ne tikai kādas grupas. Zīmīgi, ka kāzas ir nevis izredzētās tautas zemē– Jūdejā, bet kaimiņos– Galilejā, ko paši ebreji īpaši augstu nevērtēja. Tiek atklātas arī Kristus divas dabas. Viņš ir cilvēks un Dievs. Viņš ir Marijas dēls, bet Viņš ir arī Dieva Dēls. Tāds, kas var jautāt mātei pat asi: “Kas man ar tevi?” Un tomēr, būdams Dievs Viņš piepilda Marijas lūgumu. Jo Viņš var piepildīt cilvēku lūgumus. Ja tie atceras paprasīt. Kristus atbild tiem, kas dalās ar Viņu priekos un ielūdz kāzās. Kristus atbild Marijai, kas dalās problēmā un lūdz palīdzēt trūkumā. Kristus atbild savai draudzei joprojām, jo Viņš to var. Kā ūdens top par vīnu, tā jūsu ikdiena var tapt par svētkiem; trūkums par turību; problēma par svētību. Jo ievērojiet, vīns tiek pārvērsts ne tikai viena krūze, bet vairāk nekā simts litru. Un tas nav kaut kāds, bet vislabākais vīns! Lūk, ko Dievs dāvā saviem lūdzējiem. Tas, ko dod Viņš ir lielisks un pietiek pat pāri mēram. Nesamierinieties ar vidējo. Lūdziet lielisko. Meklējiet svētību ne tikai šai dzīvei, bet mūžīgi. Ne tikai paši sev, bet apkārtējiem.
Marija sacīja kalpiem: “Ko vien Viņš jums saka, dariet.” Un problēma tika atrisināta. AMEN