ENGLISH
 Jaunumi_
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Atteikties Kristus dēļ.

Marka 10: 28–31 (2.Kor. 6: 3–10)


Tikko Kristus pabeidza sarunu ar bagāto jaunekli, kas nespēja pamest pasaulīgo bagātību, lai kļūtu Jēzus māceklis, Pēteris sāka runāt. Redzot bagātā jaunekļa grūtības, viņš atgādina par savu veikumu. Sak, mēs gan pametām visu un Tev, Jēzu, sekojām. Līdzīgus vārdus mēs katrs esam izsacījuši. Tāds nu reiz ir cilvēks. Redzot, ka otrs netiek galā ar problēmu, ar ko pats esi, tu pilnīgi nevilšus nodomā: es taču to varēju. Šī sevis salīdzināšana ar citiem ir ik uz soļa. Un rezultāts bieži vien nav tāds, lai varētu palielīties, kā Pēteris. Mācītājs domā vai spēs to ko cits mācītājs, draudzes priekšnieks un padome domā vai tikai kāds cits to nevarētu labāk. Draudzes cilvēks redzot kādu stiprāku ticībā domā, ka tam viss nav kārtībā, redzot kādu vājāku... nu jūs saprotat, ko gribu sacīt. Un bieži vien, ja ļaujamies šādi salīdzināt sevi ar citiem, mēs sākam domāt ne tikai par kādu citu cilvēku, bet par kādu izdomātu tēlu. Un sākam sev sacīt: labs mācītājs jau nu gan zinātu, labam draudzes priekšniekam jau nu gan būtu jāmāk, labam kristietim būtu jāvar. Tāda sevis salīdzināšana vienreiz dara lepnu, kā Pēteri, citreiz dara skumju. Bet gribētu vaicāt, vai tā vispār ir vajadzīga? Un– kādu rezultātu tā var dot?
Uz to atbild Kristus. Viņš sacīja Pēterim TRĪS TEIKUMUS. Pirmkārt Jēzus neatstāj nepamanītu Pētera sacīto. Viņš uzrunā katru “kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ.” Viņš neapsauc Pētera tik uzskatamo lepošanos. Kristus vienkārši pasaka, ka cilvēku veikums nepaliek bez uzmanības. Ja kāds ir atstājis savus piederīgos vai mantu Kristus dēļ, tas nepaliks zaudētājs. Tātad tā ir vērtīga lieta. Bet ko šodien nozīmē šis “atstājis”? Tas nav burtiski– iet prom no savējiem. Jēzus pats citā reizē pasaka, ka tas ir nemīlēt citus cilvēkus, pat savus vistuvākos, vairāk kā Viņu (Mat. 10:37). Bet kā mēs varam mīlēt Kristu, ja Viņš vairs nav starp mums? Mīlot draudzi, kura simboliski tiek saukta par Kristus miesu. Vai jūs esat kādreiz padomājuši ar ko mīlestība atšķiras no aizraušanās? Cik bieži gadās, ka cilvēks atnāk uz draudzi ir aizrautīgs un gatavs darīt visādus darbus, bet paiet gads vai divi, un cilvēku vairs neredz. Sākumā paliek arvien mazāk laika draudzes darbiem, tad dievkalpojumiem, tad lūgšanām un Bībelei. Izrādās tā tikai tāda aizraušanās ar ticību vien bija, nevis īsta mīlestība. To īsto mīlestību laikam vislabāk var redzēt vīrieša un sievietes attiecībās. Kad sākumā ir interese, tad aizraušanās, un ja tā pāraug mīlestībā, cilvēki apprecas. Tātad Dieva un cilvēku priekšā apliecina savstarpējo mīlestību. Tātad ir gatavi uzņemties pienākumus vienam pret otru. Un tieši šī gatavība uzņemties pienākumus atšķir mīlestību no aizraušanās, kaislības, intereses. Gatavība uzņemties pienākumus.

Tad, kā mēs varam mīlēt Kristu? Mīlot savu draudzi. Tas nozīmē uzņemties pienākumus draudzē. Kalpojot, lūdzot, ziedojot. Un katrs, kas ir mēģinājis atlicināt laiku draudzes darbam, būs pieredzējis, ka reizēm gadās nolaupīt laiku saviem piederīgajiem, vai ne? Vai jums nav gadījies, ka ir jātaisnojas kādam draudzes darbu dēļ, jo tas paņem laiku?
Otrs teikums ir par atlīdzību. Kristus apsola simtkārtīgu svētību. Par ko? Viņš uzsver divas lietas. Pirmā, ka pamet savējos, otrā– Kristus un evaņģēlija dēļ. Ne cilvēka izvēle un saņemšanās, bet Dieva darbs ir pamatā. Jo, kāpēc tad, lai kāds ko pamestu Kristus dēļ, ja Kristus nebūtu sevi atklājis un rādījis, ka ir svarīgāks par visu un visiem? Viņš mūsu dēļ pameta visu. Viņam nebija ne sievas ne bērnu. Viņam pat nebija savas istabas, kur galvu nolikt. Viņš tevis un manis dēļ no visa atteicās, lai visus mūs izglābtu no drošas bojāejas. To nepamanīja Pēteris, kad gribēja sevi uzslavēt par savu veikumu. Tas nepamanīja, ka Jēzus viņa dēļ ne tikai no dzīves labumiem, bet pat no savas dzīvības ir atteicies.
Un tas ir pats Dievs, kas katru no jums ir uzrunājis, un devis paļāvību, ka Viņš var mums dot visu, kas vajadzīgs. Turklāt simtkārtīgi! Turklāt visiem, kas pirmajā vietā likuši Kristu un evanģeliju! Un nav teikts, ka tie būs kādi citi radinieki vai manta. Tā ir simtkārtīga svētība. Mums ir doti brāļi un māsas draudzē. Mums ir dota visa bagātība, kas pieder Kristum. Mums ir dota svētība pa īstam mīlēt, pa īstam ciest, pa īstam kalpot savam tuvākajam. Kristus spēkā. Un iespējams, ka tā ir svētība, atkal no jauna iemīlēt un piedot. Arī tam, kas tev nepatīk, tam, kas tevi aizskāris. Un tos no jauna atgūt kā savus mīļos. Un tie caur tavu pazemību un mīlestību arī saņems kaut mazliet no tavas simtkārtīgās svētības.
Trešais Kristus teikums. “Daudzi pirmie būs pēdējie, un pēdējie– pirmie.” Es nevarēšu pateikt labāk, kā Luters: “Neviens nevar pacelties tik augstu, ka tam nav jābaidās kļūt par viszemāko. Un otrādi– neviens nav kritis, un nevar krist tik zemu, ka tam vairs nav cerību kļūt visaugstāk. Visi nopelni šeit tiek atlikti malā. Tikai Dieva labvēlība tiek godināta. Sacīdams: “Pirmie būs pēdējie,” Kristus novāc visu iedomību un aizliedz tev pacelt sevi pāri par jebkuru palaistuvi, kaut arī tu būtu Ābrahams, Dāvids, Pēteris vai Pāvils. Bet Viņš sargā tevi no jebkura izmisuma un aizliedz tev likt sevi apakš kāda cita cilvēka kājām. Kaut arī tu būtu Pilāts, Hērods, Sodoma un Gomora.”
Nu, kā Kristus reaģēja uz Pētera vēlmi sevi salīdzināt ar bagāto jaunekli? Nekā. Kristus to neievēroja. Jo tam nav nozīmes. Vissvarīgākais ir evanģelijs. Dieva piedošanas vēsts ir svarīgāka pat par tiem kurus tu mīli, un to, kas tev pieder. Jo, lai tu mīlētu pa īstam, lai tev kas piederētu pa īstam, tev to visu jāpamet. Kristus un evanģelija dēļ. Lūk, kas ir svarīgi. Ne skatīties uz citiem, bet uz Kristu. Viņš ir tavas dzīvības dēļ atteicies no savējās. Viņš savu dzīvību ir uzdāvinājis tev. Kas vēl var sacīt, ka viņam kaut kas trūkst? Kas var gausties, ka ir vientuļš, bez draugiem un ģimenes? Paskaties apkārt. Paskaties, kas sēž tev pa labi un pa kreisi. Vai redzi savas māsas un brāļus, savu bagātību? Ja nē, tad tu neesi viens Kristus, bet cita iemesla dēļ. Ja tas ir Kristus dēļ, Viņš atlīdzinās simtkārtīgi. Ikvienam gan šajā dzīvē, gan nākamajā.

Un nav neviena, kas varētu lielīties: esmu darījis diezgan. Nav neviena, kas varētu skumt: man ir par maz spēka. Jo Kristus ir teicis: “Daudzi pirmie būs pēdējie, un pēdējie– pirmie.” AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:21
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »