ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Trīsvienības svētkos.

Jāņa 3: 1–15 (Rom. 11: 33–36)

DIEVA TITULI

Sveicu jūs visus Trīsvienības svētkos. Svētkos, kad svinam un priecājamies par Dieva atklāsmi. Trīsvienības svētki ir kristības pieminēšanas reize, jo mēs esam kristīti Tēva, un Dēla un Svētā Gara vārdā. Par to māca Jēzus farizejam Nikodēmam sacīdams: “ja kāds neatdzimst no ūdens un Gara, netikt tam Dieva valstībā.”
Kā jums šķiet, vai patiesība par Trīsvienību ir grūti vai viegli saprotama? Protams, grūti. Viens Dievs, bet trīs dažādos veidos! Tur nu vajag īstu gara briedumu, lai tam ticētu, kāds varētu secināt. Bet ievērojiet, kad ir pirmā reize, kad cilvēks sastopas ar Trīsvienību? Tā ir kristība! Tātad tieši tad, kad cilvēks iestājas Kristus baznīcā! Nevis iesvētībās vai kaut kad vēlāk, bet pašā ticības dzīves sākumā– kristībās mēs sastopam Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Loģiski taču būtu, ka sarežģītās patiesības atliktu uz vēlāku laiku, vai ne? Vai tas būtu tikai pārpratums? Ka tieši ienākot, vai kā tas ir ar zīdaiņu kristību, jau tad kad cilvēku ienes baznīcā, tam skan Trīsvienīgā Dieva vārds. Vai tā ir nejaušība?
Padomājiet, kas notiek, ja jūs ieejat svešā namā. Ko jūs vispirms darāt? Iepazīstaties. Nama saimnieks nosauc savu vārdu un jūs savējo. Kristības sakramentā tiek nosaukts cilvēka vārds Dieva priekšā. Un tad notiek kristības sakraments Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Dievs atklāj savu vārdu cilvēkam. Bet tā nav tikai parasta iepazīšanās. Dievs ir atklājis vēl ko vairāk! Mums ir atklāts arī, varētu sacīt– Dieva tituls. Tituls, kas norāda kāda ir katras Trīsvienības personas autoritāte, vara, darbs. Par Trīsvienības tituliem šodienas sprediķī.
Vispirms Dievs ļauj mums sevi uzrunāt “Abba– Tēt!” Visuma Radītājs ir ļāvis cilvēkiem saukt sevi par Tēvu! Un tas nav tikai tituls. Viņš patiesi ir Tēvs, kā šodien dzirdējām evanģelija lasījumā, ka kristībā cilvēks piedzimst no jauna. Un šim jaundzimušajam ir arī savs Tēvs. Tāpat kā piedzimstot katram ir savs tēvs un māte, tāpat garīgi atdzimstot ir savs debesu Tēvs. Katram. Un Viņš kā Tēvs arī gaida no saviem bērniem, ka neaizmirstam Viņu, ka meklējam Viņa palīdzību un padomu, kā ir rakstīts: “visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt.5) Nav neviena no mums– kristīgajiem, kas būtu pamests vienatnē un bez palīdzības.

Kāds bērns kopā ar tēvu staigāja pa mežu. Bērns pēkšņi atrada skaistu sēni. Sarkanu ar baltiem punktiņiem. Viņa tēvs bija tuvumā. Bērns noplūca sēni un pacēla to. Viņa tēvs to vēroja. Sēne bija tik skaista un neparasta. Tā prasīt prasījās lai to pagaršo. Bērns atvēra muti un gribēja sēni nokost. Tēvs izrāva to bērnam no rokām sacīdams: “Neēd! tā ir mušmire! tā ir indīga!” Ko darīja bērns? Jā, ko dara bērns, kad nedabū to ko ļoti gribās? Bērns sāka raudāt.
Bērni ar laiku kļūst pieaugušie. Tie iemācās atšķirt, kas ir slikti un kas nav. Tie prot atšķirt, kuras sēnes ir indīgas. Bet, ja tie nedabū to, ko vēlās, vai tiem sāp mazāk, kā bērnam bez mušmires? Nē tas joprojām ir sāpīgi. Ja negūst vai zaudē to, kas šķiet vajadzīgs, tad pieaugušajam sāp tāpat kā bērnam. Vienīgi pieaugušie spēj ieraudzīt ne tikai savu zaudējumu, bet arī tēva gādību, kas nedod to, kas ir bīstams. Vismaz tie pieaugušie, kam ir Tēvs...

Bet, vai jūs zināt, kāds ir Dieva Dēla tituls? Noteikti zināt. Kristus. Jā, tas nav vārds vai uzvārds. Tas ir tituls. Kristus– Dieva svaidītais. Tas ir Dieva izredzēts, sūtīts. Tas nozīmē, ka ir piepildīts apsolījums dots gadsimtiem ilgi ebreju tautai: “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 55:3) Dieva žēlastība mums nav tikai apsolījums, bet konkrēts vēsturisks notikums. Kad no Svētā Gara un jaunavas pasaulei piedzima Glābējs. Mēs esam kristieši, jo Viņš ir Kristus. Mēs nesam Viņa vārdu, jo esam atpirkti no Dieva taisnīgā soda. Mūsu grēku vainu Viņš izcieta pie krusta. Un augšāmcēlās kā uzvarētājs. Un tā bija tava un mana uzvara. Jo Viņš ir tavs un mans Kristus; jo “ikviens, kas tic, Viņā iegūst mūžīgo dzīvību.”
Kāds vīrs lidmašīnā lasīja savu kabatas Bībeli. Viņa blakussēdētājs to pamanījis teica: “Man reliģija īpaši neinteresē. Es neredzu jēgu sekot Kristum, kas jau 2000. gadus ir miris.” “Ko jūs teicāt?” jautāja pirmais: “Kristus– miris? Kā? Tas nevar būt, jo es tikko, vēl pirms brīža ar Viņu sarunājos!”
Atlicis vēl pārdomāt, kas ir Svētā Gara tituls. Viņš nav Tēvs. Lai arī Viņš lika Marijai kļūt grūtai; lai arī Viņa darbs ir kristībā, kad atdzimstam “no ūdens un Gara.” Ne Jēzus, ne mēs Viņu nesaucam par Tēvu. Viņš nav arī Kristus, lai arī Jēzus sacīja: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti.” (Lk.4:18) Kāds tad ir Svētā Gara tituls? Grieķiski Paraklēts (Jņ. 14), kas ir tulkots kā Aizstāvis. Kaut gan tāpat kā grieķu Kristus, arī Paraklēts nevajadzētu tulkot, jo šis vārds tālu pārsniedz tikai vienu nozīmi. Un daudzās pasaules valodās tas netiek tulkots. Tas nozīmē Palīgs, Iedrošinātājs, Starpnieks. Vārdnīcā ir teikts: tāds, kas palīdz ar padomu un iedrošinājumu. Ko mums Paraklēts palīdz? Viņš palīdz mums tikt katram pie sava Debesu Tēva un katram pie sava Kristus. Viņš dod mums padomu caur Bībeles vārdiem. Viņš iedrošina mūs, ka varam satikt savu Kristu Viņa vārdos un sakramentos. Paraklēts paveic neiespējamo– ka mēs dzimstam no jauna; mēs, kas vēl pirms mirkļa bijām tikvien kā nabaga grēcinieki, mēs tiekam pielaisti nākt pie Dieva galda mielasta. Tas ir Paraklēts, kas ne tikai ir iesācis mūsu ticību, bet ikdienu, arī šodien ir pie mums, lai palīdzētu, stiprinātu, iedrošinātu. Saņemiet to. Neaizejiet neko neguvuši! Neaizejiet mājās bez sava Tēva, bez sava Kristus, bez sava Paraklēta!

Tādi ir mūsu Trīsvienības svētki. Mēs svinam, ka Dievs ir gribējis iepazīties ar katru no mums. Viņš stādās priekšā atklādams sevi kā Tēvs, Kristus un Paraklēts. Gan mūsu ikdienas dzīvē, gan mūžībā pēc nāves. Tādēļ apustuļa svētība ir nevis teorija, bet konkrēta dāvana tev un man: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2.K.13:13) AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:17
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »