ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
PAGĀTNE, TAGADNE, NĀKOTNE

2. TES. 2:1–3, 9–17 (MAT. 24: 23–27)

(1. no 3 sprediķiem par laiku)

Ikviens, kas ir kādreiz bijis bērēs būs dzirdējis mācītāju sakām pie kapa šādus vārdus: “Tā stunda nāk, kad visi, kas ir kapos, viņa balsi dzirdēs un izies ārā.” (Jņ. 5:28) Tieši par šo– Kristus otro atnākšanu, kad visi– gan dzīvie, gan mirušie paklausīs viņa balsij arī mūsu garīgās pārdomas šodien.

Mūsu tautas Brīvdabas muzejā ir piemineklis ar uzrakstu: “Kas pagātni pētī, nākotni svētī.” Tas savā veidā parāda kādu lietu, kas visiem cilvēkiem visos laikos ir kopēja. Gan mums, kas esam šeit, gan tiem, kurus šodien pieminam, kuri ir jau miruši. Mums visiem, kas dzīvojam uz zemes ir pagātne, tagadne un nākotne. Vakardiena, šodiena un rītdiena. Un interesanti, ka ar tiem, kas jau miruši mums ir kopēja ne tikai pagātne, tas ir šīs zemes dzīve, bet arī nākotne, kas vēl priekšā.

Bet, kāda ir mūsu tagadne? Dievs sacīja savai tautai tagadnes formā: “Redzi, es todien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu.” (5. Moz.11:26) Tagadnē mums ik mirkli ir dota šī izvēle. Būt kopā ar Dievu, kas svētī, vai izvēlēties lāstu un dzīvot bez Viņa patiesības. Un nav taisnība tiem, kas domā, ka ir izvēle vai nu paklausīt kārdināšanai un mesties izpriecās un uzdzīvē, vai dzīvot pelēcīgi un garlaicīgi. Dievs saka, ne to, bet sola lāsta ceļu, vai svētību, kas ir vismaz tikpat interesanta un iepriecinoša kā lāsts. Šī izšķiršanās ir ik brīdi un visiem gan veciem, gan jauniem. Bet tieši šodienā ir arī tik daudz lietas, kas traucē šo izvēli. Vai tās ir naudas grūtības, vai rūgtums apvainojuma dēļ, vai paša netikums un mazticība. Gandrīz viss traucē šo izšķiršanos. Un reizēm šķiet: ja atrisinātu savu problēmu, tad gan atliktu laiks arī baznīcai. Bet notiek, kā teikts kādā garīgā dziesmā:

“Ja Dievs tev visu lemtu, ko vien tu gribētu,

Nekā tev neatņemtu, nekā tu neciestu.

Teic cilvēk, kā tu spētu uz nāvi taisīties?

Tu dvēsli pazaudētu, pie zemes pieķēries.” (Dz. gr. 549)

Patiesi, tieši tagadnē, kad mums dota izšķiršanās, ir tik daudz traucēkļu. Un tā nav tikai kāda teorija. Tāda ir mūsu dzīve katru mirkli. Arī šobrīd. Jums ir izvēle: klausīties Dieva patiesību, vai gremdēties savās pārdomās, neko nedzirdot. Bet pat, ja jūs visi izlemtu neklausīties, arī tad es neklusētu. Es runātu, jo tieši sludināšanu Dievs ir izraudzījis, kā līdzekli, lai dotu ticības paļāvību. Dieva tauta toreiz, savā tagadnē, kad Dievs lika izšķirties par svētību vai lāstu, izvēlējās lāstu un neklausīja Dieva brīdinājumu. Bet Viņš turpināja tos pārmācīt un runāt gadsimtiem ilgi. Līdz pat Kristus piedzimšanai. Arī mēs– Kristus mācītāji, turpināsim, neatkarīgi no nekā. Līdz pat Kristus atnākšanai. Un Dieva patiesība, kas ir Svētie Raksti, ik brīdi būs kā uguns. Vienu tā sasildīs, otru apdedzinās, citu atstās vienaldzīgu, jo tas ir par tālu no tās.

Filozofi saka mums ir tikai šodiena, mums pieder tikai šis mirklis. Garīdznieki saka: mūsu šodienā satiekas pagātne ar nākotni.

Kāda ir mūsu pagātne? Cilvēces pagātnē nav nekā īpaši cildināma. Mēs varam būt cēli un labi citu cilvēku acīs, bet Dieva priekšā mēs esam grēcinieki. Tas parādās mūsu kopīgajā pagātnē stāstā par Ādamu un Ievu, kas tā vietā lai dzīvotu kopā ar Dievu, mūsu Radītāju, izvēlējās grēku. Un pēc viņiem visi cilvēki ir spiesti dzīvot šķirti no Dieva. Tas īpaši skaidri ir redzams lūgšanā, ko mācījis Kristus. Lūgšanā, kas ir tik īsa un vienkārša, un tajā pat laikā tik visaptveroša un dziļa. “Mūsu Tēvs” lūgšanā. Kurā pēc vārdiem “kā debesīs tā arī virs zemes,” mēs nonākam, ne tikai zemes telpā, bet arī laikā. Nonākam tagadnē, pagātnē un nākotnē. Par tagadni mēs lūdzam “dienišķo maizi dodi mums šodien.” Lai Dievs gādā par mūsu iztikšanu un dod tik cik pietiek. Bet par pagātni mēs sakām neko citu, kā “piedodi mums mūsu parādus.” Jā, garīgi mēs visi stāvam Viņa priekšā kā parādnieki. Tā Viņš pats to ir atklājis. Tāda nu ir mūsu pagātne– grēks un atšķirtība no Dieva, ko paņemam līdzi jau piedzimstot šajā pasaulē. Kā teicis Mārtiņš Luters: “Grēks mūs tik ļoti ir noslīcinājis nāvē, ka neesam droši par savu dzīvību ne mirkli. Mēs patiesi varam sacīt senatnē teiktos vārdus: cilvēkam piedzimstot nekas nav noteikts, izņemot nāvi.”

Un kāda ir mūsu nākotne? Visas pasaules kopējā nākotne, gan dzīvajiem, gan tiem kas jau miruši? Es nevaru aizmirst kādu dīvainu vīriņu, kas reiz pienāca man klāt autobusa pieturā pateica vienu teikumu un aizgāja. Viņš pateica: “Kosmosā viņi ir iemācījušies uzlidot, bet Tēvreizi, to viņi nemāk.” Tieši tā– lai kādi būtu mūsu sasniegumi šajā pasaulē, garīgi tiem nav vērtības, ja nemāca kā saņemt Dieva svētību. Bet tieši Dieva svētība ir apsolīta visiem, kas būs gatavi Kristus atnākšanai. Tai dienai, kad beigsies tagadne, pagātne un nākotne un sāksies mūžība. Un šī gatavošanās nav uztraukums vai bailes, kā to dzirdējām šodien lasītajā Rakstu vietā: “Nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā tā Kunga diena būtu jau klāt. Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā.” Lai ko mācītu kādi sektu sludinātāji, lai ko pareģotu Nostradamus un citi, nevis bailes un sabrukumu sola šīs pasaules gals. Svētie Raksti saka, ka visu šo musinātāju un klaigātāju “parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi.” Tagadnes izšķiršanās: būt vai nebūt kopā ar Kristus patiesību iespaido nākotnes izredzes. Tieši to Viņš licis rakstīt vēstulē savai draudzei. Ne zīmes un brīnumus Dievs ir apsolījis! Ne caur pārdabiskām lietām Viņš svētīs jūs šodien un dos prieku un drošību nākotnei! Bet kā ir rakstīts: “Tad nu, brāļi, stāviet stipri, izpildīdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules.” Jūsu izšķiršanās šobrīd noteic, kāda būs jūsu nākotne. Un nevis kādas pārdabiskas lietas, vai dzīves sasniegumi, bet pavisam vienkārši– Dieva vārda lasīšana un uzklausīšana. Tieši tas dod nākotnes drošību, jums šodien, un tiem, kas jau miruši viņu dzīves laikā.

Tāpēc es sacīju, ka šajā brīdī sastopas pagātne ar nākotni. Jūs ik brīdi esat izšķiršanās priekšā. Katru brīdi patiesi ir Dieva vārdi: “Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu.” (5. Moz.11:26). Arī šobrīd– tu vari izšķirties palikt kopā ar Kristus baznīcu, lai dzirdētu un saņemtu Viņa svētību, vai arī neklausīties un palikt zem lāsta un dzīvot bez Dieva. Un pagātne velk izvēlēties grēku, egoismu, pasaules rūpes; un nākotne sola svētību un drošību pat pāri nāves slieksnim tiem, kas uzklausa un seko Kristus mācībai Svētajos Rakstos. Caur to mūžīga svētība ienāk šodienā. Tāpēc mēs šodien svinam kapu svētkus, nevis sēru brīdi. Ne mirušo miesu mēs apraudam, bet sveicam Dieva doto garu.  Jo ikvienam dzīvajam ir dota cerība, ko pat nāve nespēj atņemt; bagātība, kas nav jāatstāj pagātnē, šajā pasaulē. Tā ir mūžīgās dzīvības dāvana, ko Radītājs ļauj paņemt līdzi pāri par nāves slieksni. Jo Viņa baznīca nav pakļauta laikam. Tiem, kas tai pieder šeit, ir apsolīts, ka tie piederēs tai arī mūžīgi.

Tā nu iznāk– mēs nezinām kas mūs gaida pēc brīža, bet mēs zinām, kas mūs gaida mūžībā. Un šī cerība dara drošu arī mūsu rītdienu. Noslēdzot– vēlreiz jautāšu, ko Dievs mums šodien ir atklājis par pagātni? “Tā Kunga mīļotie brāļi, Dievs jūs no paša sākuma ir izraudzījis pestīšanai.” Ko Raksti atklāj par nākotni? “Mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs mūsu Tēvs, (..) mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību.” Un lūk, tagadne tīri praktiski: “Lai (šī cerība) iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” AMEN

 
 Iesūtīts: 2007.09.18 18:50
 Kontakti


 

Copyright 2006; Created by MB Studija »