5. Moz. 5: 1–22 (Mat. 4: 1–11)

Ar pagājušo trešdienu mēs sākām Kristus ciešanu laiku pieminēšanu. Ir sācies gavēnis. Šogad gavēņa laikā ik svētdienu veltīsim mūsu baznīcas katehismam. Katru svētdienu viena tēma. Šodien tātad ir pirmā tēma– Dieva svētie likumi, baušļi.

Mēs visi esam pazīstami ar kārdināšanu. Katrs kristietis ir to kaut reizi piedzīvojis, kad kaut kas, kāda iekšēja balss tevi aicina darīt to, ko prāts un Dieva likums neļauj. Vai tās ir kādas muļķīgas domas, vai nejauki vārdi, vai pat kāda darbība. Vienā vai otrā veidā, bet mēs visi pazīstam kārdināšanu. Un ziniet, kas ir pārsteidzoši? Tas, cik universāla ir šī uzbāzīgā kārdinātāja balss. Viņu saprot gan baltie, gan melnie, gan zinātnieki, gan lasīt nepratēji. Nav cilvēka, kurš varētu sacīt: es nesapratu, kārdinātāja teikto. Viņš prot runāt visās valodās. Šī it kā iekšējā balss, kas vilina darīt to, kas aizliegts, vienmēr skan tik saprotami un tuvi. Un nekad kārdināšana neskan kādā svešvalodā, vai nedzirdami. To dzird pat nedzirdīgais. Jā, cilvēks, kopš grēkā krišanas, to vienmēr var sadzirdēt un saprast. Pat Jēzus bija spiests to dzirdēt, kad Viņš gavēja tuksnesī.

Un, traģiska likumsakarība ir, ka mēs vairs nedzirdam Dieva balsi. Ne savā ne svešā valodā. Un arī mūsu sirdapziņas balss bieži vien ir vāji dzirdama un nepārliecinoša. Tādā situācijā mēs katrs esam šodien. Šķirti no Dieva sava Radītāja, un jau dzimstot tuvu pazīstami ar kārdinātāju. Un, ja pats Dievs nebūtu runājis, mēs arī paliktu pie ši bēdīgā secinājuma.

BET VISUVARENAIS IR RUNĀJIS! Viņš ir visupirms devis savus likumus. Un Viņš tos nesaka čukstus pie auss, kā kārdinātājs, bet gan “ar stipru balsi.” Un tauta nu varēja dzirdēt, ne tikai kārdinātāju, bet arī Dieva balsi. Cilvēkiem tika dots Dievišķais likums. Tika atklāta mūžīgā un nemainīgā Dieva kārtība. Tika atklāti cilvēku grēki un nespēks. Tika atklāta Dieva griba mūsu dzīvē. Un tas viss šajos desmit pamatlikumos. Gan kārtība, gan grēki, gan Dieva griba.

Viena no lietām, ko kristīgam skolotājam mūsdienās jāiemāca bērniem un viņu vecākiem ir māka izslēgt televizoru. Tas nozīmē atpazīt, kad sākas bezdievīgas, netiklas vai vardarbīgas lietas, un tad uzreiz pārslēgt TV. Tā ir māka, ko garīgam cilvēkam ir jāmācās. Un, par to domājot, man šķiet, cik labi gan būtu, ja mēs spētu arī savas domas pārslēgt uz citu programmu. Ja mēs spētu vienkārši atslēgt savas egoistiskās, netiklās, domas... Ja varētu tās pārslēgt uz kaut ko citu...

Baušļi IR doti lai uzrādītu grēku. Tātad spēja atpazīt, kas ir kārdināšana. Baušļi ir lietojami ne tikai, pēc tam, kad kaut kas ir izdarīts, bet jo īpaši pirms tam. Dieva likumi mums palīdz vispirms atpazīt kārdināšanu, un otrkārt dod mums iespēju dzirdēt tās vietā ko citu. Grēcīgo domu vietā dzirdēt Dieva likumu! Mums ir iespēja it kā pārslēgt savas domas no viena uz otru. Kā Jēzus to darīja kārdināšanā, ikreiz pāriedams uz Dieva vārdu. Dievs mūs nav atstājis ar tikai vienu TV programmu. Mēs neesam spiesti klausīties tikai kārdinātāju vai savu vājo sirdsapziņas balsi. Mums ikbrīdi ir dota iespēja klausīties un pārdomāt Dieva likumus. Viņš pats mums tos ir atklājis un lai Dievs palīdz katram no mums spēt pārslēgt savas domas no kārdināšanas un izmisuma uz Viņa baušļiem. Kā rakstīts 1. Psalmā “Svētīgs tas cilvēks,.. kas dienām un naktīm domā par Viņa baušļiem.”

Es saprotu, ka tas kādam var izlikties grūti un pat neiespējami. Sevišķi ņemot vērā to, ka miesīga domāšana un kārdinātājs ir tuvu un dzirdami, bet no Dieva mēs esam šķirti. Kā tad, tīri praktiski lai rīkojamies? Divas lietas: iemācies un atkārto. Pavisam vienkārši- skaiti Dieva baušļus klusībā pie sevis, kad netiec galā ar izmisumu un grēku.

Baušļi IR doti, lai atklātu un saglabātu Dieva kārtību pasaulē. Tādēļ tūlīt pēc tam, kad Dievs atklāja savus likumus, tautai tika pavēlēts: “Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās... kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5.Mo.6:7) Iemācies un atkārto un māci nākamajām paaudzēm. Jā, iemācies un māci. Vienkāršs princips. Bet ja to neievēro tad notiek visādi pārpratumi, kā tas ir piemēram ar 4. bausli. Dievs pavēl godāt tēvu un māti, bet mūsdienās daudzi ir spiesti to pārfrāzēt– nevis “tēvu UN māti,” bet gan “tēvu VAI māti.” Jo tie abi dzīvo šķirti vai ir naidā viens ar otru. Tāpēc tieši šis bauslis rada tik daudz jautājumus. Jo tēvs un māte ir tie, kas māca saviem bērniem Dieva likumus un mācās tos paši. Ja tā nav, tad Kristus ir spiests sacīt: “Kas tēvu un māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts” (Mt.10:37).

Bet baušļi NAV doti, lai mūs tuvinātu Dievam. To nekad nedrīkst aizmirst, ka baušļi nav doti, lai mēs tos pildot pelnītu Dieva labvēlību. To dod tikai un vienīgi Kristus, kas patiesībā izglābj mūs no baušļu apsūdzības. Tādēļ likumus vienmēr ir jāskata Dieva žēlastības gaismā. Kā rakstīja Filips Melanhtons par baušļu ievadu “Es esmu Kungs, tavs Dievs”. Pirmkārt, raksta Melanhtons, tev ir jāatklāj, ka mūsu Dievs ir persona, nevis tikai nevarīga statuja, kāds sendienu elks, vai mūsdienu cilvēka prāta izgudrojums. “Es esmu Kungs, tavs Dievs.” Šis “Es” atgādina, ka Dievs ir persona, kas ir cieši saistīts ar saviem ļaudīm. Otrkārt, Dievs ir mūžīgs. “Es esmu” nozīmē Dievu kas bija, kas ir un kas būs vienmēr. Ne Viņš ir cilvēku gudrības produkts, bet cilvēki ir Viņa gudrības produkts. Un treškārt, Viņam ir vara tiesāt. Jo Viņš saka: “Es esmu Kungs” Vecajā derībā šis tituls vienmēr attiecās uz Dievu, kas nāca un sauca savu tautu uz tiesu. Un tomēr, Viņa spriedums ir vienmēr “mīlestības spriedums.” Jo Viņš piebilst “Es esmu Kungs, tavs Dievs.” Viņš saista sevi ar savu tautu. Viņš parāda, ka Viņam interesē to labklājība. Viņš atceras tos viņu vajadzībās un nāk tiem palīgā. Lūk cik daudz atklāsmes tikai vienā ievada teikumā. Luters pat rakstīja: “Es bieži esmu centies nopietni pārdomāt Dekalogu (10 baušļus). Un, kad es sāku ar vārdiem “Es esmu Kungs, tavs Dievs” es parasti apstājos pie vārda “Es”. Un joprojām nespēju to pilnībā izprast. Kad tad es beidzot savā meditācijā tikšu cauri visam Dekalogam?”

Tādēļ mums ir atklāti Dieva likumi. Lai tie pirmkārt rādītu mums Dieva kārtību, kuru mums jāmācās un jāmāca tālāk. Otrkārt, lai tie uzrādītu mūsu grēku, un mēs tos varētu apdomāt vēl pirms sākt apcerēt bezdievīgas domas. Treškārt, baušļi rāda kā mums jādzīvo, lai patiktu savam Radītājam un nedarītu pāri apkārtējiem. Un visubeidzot tie nav doti, lai mūs mocītu, atņemtu dzīves prieku, aizliegtu izklaidēties. Bauslība nav dota, lai valdītu mūs uz izmisumu. Bet gan lai liktu mums katram meklēt Glābēju. Lai vestu mūs pie Kristus. Apustulis Pāvils raksta: “Tātad Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja. Bet kad ticība nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.” AMEN