ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Lūgšana
26.03.2000, 4. svētdiena līdz Lieldienām

Mat. 15: 21–28 (1.Tes. 5: 15–18)

Jūs tikko dzirdējāt to pašu Rakstu vietu, ko pirms nedēļas. Tam par iemeslu ir sagadīšanās. Mūsu baznīcas gada grāmatā ir noteiktas katras svētdienas Rakstu vietas, sauktas par perikopēm. Un šajā grāmatā kļūdas dēļ ir nodrukāta viena un tā pati svētdiena divas reizes. Divas reizes ir 26. marts. Un šī nejaušība neparastā veidā parāda kādu svarīgu faktu. Par ticības un lūgšanas saistību. Ja pirms nedēļas, pārdomājot ticību, mēs ieklausījāmies Jēzus vārdos: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un mēs bijām liecinieki tam, ka neebreju sieviete, kurai pēc tautības nepienāktos izredzētās tautas svētība, tomēr svētību var saņemt ne savas ģimenes, bet savas ticības dēļ. Bet šodien, mums šī Mateja evanģelija vieta kalpo kā uzskatāma liecība tam, kā ticība parādās uz āru. Tā ir kanaāniešu sievas lūgšana.

Ticība nav atdalāma no lūgšanas. Tādēļ mums divas svētdienas pēc kārtas der tā pati Rakstu vieta, jo kur ir ticība tur ir lūgšana. Garīgam cilvēkam, Rakstu lasīšana ir kā ieelpa un lūgšana kā izelpa. Lūgšana ir garīgā elpa, bez kuras ticība smok, un iet bojā. Bet, cik ilgi cilvēks var iztikt bez šīs garīgās elpas, pirms tas sāk smakt? Cik ilgi bez lūgšanas vari iztikt tu, pirms tas kļūst par problēmu?

4. gadsimta teologa Augustīna māte Monika ir pazīstama ar savām lūgšanām un paļāvību uz Dievu. Monikas vīrs turpretim ne tikai nebija kristietis, bet bija ātras un nežēlīgas dabas cilvēks, kas sagādāja daudz ciešanu savai sievai. Bet viņa nekurnēdama pacietīgi panesa šo nastu, cerēdama, ka pienāks diena, kad viņa uzvarēs vīra neticību un pievedīs to Kristum. Šī pacietība un cerība balstījās, nevis cīņās un strīdos ar vīru, bet viņas lūgšanās. Mēdza pat sacīt: “Monika vairāk runā ar Dievu par savu vīru, nekā ar savu vīru par Dievu.”

 Domāju, lieki ir pieminēt cik vajadzīgas ir lūgšanas, cik svarīgi ir nepamest lūgšanas novārtā. Šķiet, nevienam no klātesošajiem nav vajadzīgs pierādīt, ka vajag lūgt. Tādēļ mēģināšu atbildēt uz jautājumiem– kā un cik bieži to darīt. Tāpat mēģināšu atspēkot divas populāras kļūdas. Pirmkārt, ka lūgšanas centrā nav savas vajadzības; un otrkārt, lūgšanas nav tikai līdzeklis ar ko iegūt kaut ko dzīvei, bet bieži ir garīgas dzīves centrā.

Cilvēki mēdz meklēt pareizo lūgšanu. Bet domājot nevis par to, kā pareizi pildīt savu garīgo pienākumu, un kā apmierināt savu garīgo vajadzību, bet gan kā sev iegūt to, ko lūdz. Kurš gan bērnībā nav sevi iztēlojies sarunā ar zelta zivtiņu, kura piepildītu trīs vēlēšanās? Un reizēm nevilšus cilvēki iedomājās, ka pastāv kāda pareizā lūgšana, kāda formula, ar kuras palīdzību varētu likt Dievu izpildīt manu vēlmi. Un tā gribētos atrast kādu garantiju, ka lūgšanas tiks uzklausītas.

Tesaloniķiešu vēstulē ir rakstīts: “Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba.” Pateicība un slava, nevis tikai mūsu vajadzības un vēlmes ir lūgšanas centrā. Tā patiesībā ir vesela garīgās dzīves daļa: pamanīt par ko pateikties mūsu Radītājam. Pateikties visā, pat grūtībās un ciešanās. Amerikāņi mēdz sacīt: “Skaiti savas svētības.” Tiešām, tā ir laba gudrība, ik dienu noslēgt ar to, ka pamana un pateicās Dievam par svētību. Tieši šajā dienā un tieši man, manai ģimenei un draudzei dāvāto svētību. Apustulis Pāvils visas vēstules iesāk ar pateicību. Visas! Izņemot vienu. Kuru un kāpēc?– to jūs paši varat atrast. Bet visas pārējās draudzēm rakstītās vēstules tiek iesāktas ar pateicību. Neskatoties uz pārpratumiem, problēmām, grūtībām tajā vai citā draudzē, Pāvils sāk ar pateicību. Viņš sāk nevis ar lūgšanu par draudzes problēmām, bet ar pateicību... Turklāt vienmēr...

Vēl ir rakstīts: “Lūdziet bez mitēšanās.” Daudz veidi baznīcas vēsturē ir meklēti, kā šo pavēli piepildīt. Gan lūgšanu krelles, gan kāda teikuma vai Tēvreizes atkārtošana. Bet šī Rakstu pavēle attiecas ne tik daudz uz nebeidzamu procesu, cik uz to, lai lūgšanās nebūtu pārtraukumi. Tas nozīmē, lai lūdzam regulāri. Ikdienu, ik nedēļu. Lai nav tā, ka grūtībās un problēmās lūdzam daudz, bet tad, kad esam noguruši vai viss ir kārtībā, nelūdzam nemaz. Lūgšanai jābūt regulārai. Ne velti gadsimtiem ilgi ir tikušas ievērotas noteiktas lūgšanu stundas katru dienu. Jūs tās zināt: 9–os, 12–os un 3–os. Savā ziņā, tas, ka jūs esat šodien un ik svētdienu šeit uz dievkalpojumu, rāda jūsu lūgšanu regularitāti. Ja vienu dievkalpojumu ir pilns, un citu reizi tikai daži cilvēki, tas liecina, ka draudzes lūgšanas nav regulāras, nav “bez mitēšanās.”

Turklāt, lai regulāri būtu par ko lūgt, ir jābūt skaidrībā par vajadzībām. Gan savām, gan apkārtējo. Tāpēc arī mūsu draudzē esmu priecīgs, ka draudzes padomes locekļi cenšas pamanīt un aizlūgt par draudzes lietām. Un pirms dievkalpojuma pienākt un pieteikt draudzes lūgšanas. 

Kāds mācītājs sacīja: “Ja lūgšanas nemaina tavu dzīvi, ir jāmaina lūgšanas.” Tam ir grūti piekrist, ja uzlūkojam kanaāniešu sievu. Viņas lūgumu noraidīja vairākkārt, bet tā neatlaidās. Un arī nemainīja lūgšanu. Un tieši viņas neatlaidība lūgšanās, bija apliecinājums viņas ticībai. Kas iepriecināja Kristu? Vai lūgšanas forma? Skaļums? Nē. Neatlaidība un paļāvība! Sieva paļāvās, ka Dieva Dēls var palīdzēt viņas meitai, un neļāva nekam šo paļāvību mazināt. Patiesi kāds ir teicis: “Ja kāda problēma ir par mazu, lai to darītu par lūgšanu, tā ir par mazu, lai būtu problēma” (MacLaren)

Ir vēl kāda lieta, ko parasti nepamana. Ka lūgšana nav tikai lai nodrošinātu mūsu dzīvi. Reizēm ir pat tā, ka mūsu dzīvesveids ir pakārtots lūgšanai. Divi citāti no 1. Pētera vēstules to apliecina: “Tāpat vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievieti,.. lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” Un vēl: “Tad nu topiet saprātīgi un skaidrā prātā, lai jūs varētu Dievu lūgt.” (1.P.3:7; 4:8) Abas reizes tiek norādīts, lai dzīvesveids būtu tāds, ka netraucētu lūgšanai. Nevis tikai lūdzam lai dzīvotu, bet arī dzīvojam tā, lai varētu lūgt. Ne reibuma dullumā, ne miesas kārībās, ne egoistiskā sevis izcelšanā pār citiem. Bet “saprātīgi un skaidrā prātā” viens otru pacietīgi panesdami un aizlūgdami viens par otru.

Jā, nav tik viegli tieši atbildēt, cik bieži un kā ir pareizi jālūdz. Bet ir svarīgi būt skaidrībā, ka lūgšanām ir jābūt regulārām, bez pārtraukumiem. Un lai tā būtu, ir jābūt garīgā nomodā, ko lūgt. Ir svarīgi neaizmirst, ka galvenā lūgšana ir Dieva slava un pateicība par svētību. Pateicība par savu draudzi, ģimeni, par sevi. Un garīgs cilvēks mācās pamanīt Dieva svētību itin visā. Ir svarīgi dzīvot tā, lai lūgšana būtu iespējama. Lai dzīvesveids netraucētu lūgšanai, jo tā ir ne tikai katra kristieša pienākums, bet dzīvībai svarīga nodarbība. Bez kuras draud izmisums, nīkuļošana un pat garīgā nāve– neticība. Tas viss ir svarīgi, ja gribam dzīvot kā garīgi, ne miesīgi cilvēki. Ja gribam piepildīt Pāvila vārdus: “Esiet priecīgi vienumēr!” Ja gribam piedzīvot to pašu, ko kanaāniešu sieva, kurai Jēzus sacīja: “Tava ticība ir liela, lai tev notiek kā tu gribi.” Jo viņa nepiekāpīgi lūdza savu lūgšanu bez mitēšanās. AMEN

 Iesūtīts: 2007.09.14 22:41
 Kontakti



 

Copyright 2006; Created by MB Studija »