Jāņa 20: 19–23 (Eceh. 33: 10–16)

Cilvēka domāšana ir pārsteidzoša. Man reizēm šķiet, ka mēs pārsteidzam ne tikai viens otru, bet ka mūsu domāšana reizēm pārsteidz arī mūsu Radītāju. Spriediet paši. Kristus mācību reizēm nemācās un neievēro, tāpēc, ka tā šķiet par sarežģītu. Katrs no jums kādreiz klausoties sprediķi ir sevī nospriedis, ka nevar saprast un izsekot domai. Tas it kā ir pamatoti– ja par sarežģītu, tad nav ko galvu lauzīt. Bet, vai nav pārsteidzoši?– ir lietas, kuras cilvēki atsakās pieņemt tāpēc, ka tās šķiet pārāk vienkāršas?! Tā tas ir ar grēku piedošanas mācību. Daudziem tas šķiet tik vienkārši, ka sāk izgudrot dažādus noteikumus šai piedošanai. Sak, vajag pa īstam nožēlot; pa īstam lūgt; pa īstam laboties, utt. lai saņemtu piedošanu. Jo saņemt to no mācītāja mutes šķiet par daudz vienkārši. Pārsteidzoši, vai ne? Nevis sarežģītība, bet vienkāršība ir šķērslis. Bet vai tikai šī vienkāršība nav šķietama? Varbūt nopietni apdomājot, piedošana nemaz nav tik vienkārša?

Šodien– pēdējā mūsu katehisma tēma– atslēgu vara, jeb grēku piedošana. Saskaņā ar Kristus solījumu: “Es tev došu debesu valstības atslēgas” (Mat. 16:19) Vispirms meklēsim atbildēt, kas ir grēks, tad kas ir piedošana, un noslēgumā kam tā pieder.

Par GRĒKU. Gribētu likt šeit apakšvirsrakstu: “Laulības pārkāpšana notiek nevis gultā, bet galvā.” Jēzus kalna runā saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.” Un vēl: “Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mat. 5) Vai mēs pārāk bieži šajos teikumos nedzirdam tikai pārmetumus un mūsu nespēka aprakstu? Vai tajos nav arī pamācība? Ka grēks ir nevis darbos, bet domās, kuras kļūst par darbiem. Garīgā cīņa ir nevis “darīt, vai nedarīt,” bet gan “domāt vai nedomāt.” Jo nokauj nevis ar ieroci, bet ar domām. Jo laulības pārkāpšana ir nevis gultā, bet galvā. Tādēļ mūsu cīņa ar grēku sākas jau domās, kad pretojamies dusmām, iekārei, skaudībai. Kā ir rakstīts: “Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām” (Kol.3) Un vai tieši to mēs nedarām grēksūdzē? Vai tad grēku atlaišana nav jauna iespēja nedomāt vairs par grēcīgo, bet par Kristus nopelnu? Jo tikai grēku piedošana var palīdzēt piepildīt to, kas rakstīts: “Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.” (Ef. 4)

Par PIEDOŠANU. Interesanti, ka Kristus to nosauc par Debesu atslēgšanu (Mat. 16:19). Tātad piedošana nav tikai kāds solis ceļā uz pilnību. Tā ir pilnība. Tā ir Dieva valstības atslēgšana. Kāds varētu domāt, kā tad ar ieiešanu un palikšanu šai valstībā, bet tas nu paliek mūsu pašu spēkos. No Dieva puses viss ir paveikts. Tikko kā tu saņem piedošanu, tieši tev tiek atslēgta ieeja Dieva valstībā. Apdomājiet labi. Pirms brīža es jums atslēdzu Viņa valstību... Paceliet roku, kurš no jums brīvprātīgi gribētu to atkal aizvērt? Kurš no jums grib atteikties no Dieva dota miera, prieka un pilnības mūžībā? Kurš no jums gribētu atkal steigties dusmoties, iekārot, apskaust?

Un šī piedošana tiešām ir vienkārša. Bībeles valodā ir lietots vārds, ko latviski varētu tulkot: atņemt vai atlaist vainu par pārkāpumu. Šī piedošana ir vienkārši iedodama, caur pateikšanu. Tā ir vienkārši saņemama, caur paļāvību uz Kristus vārdiem un spēku. Un tomēr... Vai ievērojāt šodien evanģelija lasījumā, ko Kristus darīja sākumā? Pirms deva Svēto Garu grēku atlaišanai? Viņš rādīja savas caururbtās rokas un sānus. Lai apliecinātu, kas Viņš ir. Un pirms katras piedošanas, ko jūs saņemat šeit pie altāra, šeit Kristus Baznīcā, mums ir jāuzlūko Viņa rokas un sānus. Viņa nāve ir samaksa par mūsu piedošanu. Viņa augšāmcelšanās ir garantija, ka samaksa ir pietiekama. Bez tās piedošana nav iespējama, jo grēks pasaulē ienesa nāvi. Kādam tā bija jāiznes, citādi mēs visi tai būtu pakļauti. Jā, diez vai toreiz apustuļiem redzot caururbtās rokas un sānus, piedošana likās tik vienkārša...

KAM pieder piedošana? Tiem, kas ar nožēlu atzīst savus grēkus. Jo Kristus nav teicis, ka mēs varam paši sev nopelnīt vai izcīnīt ieeju Dieva valstībā. To ir jāatslēdz. Ar piedošanas atslēgu. Un tai, tāpat kā jebkurai parastai atslēgai ir divas funkcijas- atslēgšana un aizslēgšana. Ikviens, kurš grib lai tam atslēdz nevis aizslēdz ir aicināts atzīt, nevis noraidīt savus grēkus. Te nelīdz nekāda izlikšanās, slēpšana, vai citu vainas meklēšana. Jo tās nav izdomātas debesis, vai izdomātas atslēgas. Tās ir Kristus dāvātas. Kam? Viņa Baznīcai. Tās pieder arī mūsu draudzei, un draudze ir tās uzticējusi lietot savam mācītājam.

Šodien sākas ciešanu nedēļa. Pieminam palmu svētdienu, kad tauta ar palmu zariem sveica Kristu iejājot Jeruzalemē. Kas bija tie, kas priecājās par Kristus atnākšanu? Vai lepnie un pašpārliecinātie? Tie, kas sev šķita vareni un gudri? Vai gan tie vairāk nebija tie, kuri bija izslāpuši pēc dzīvā Dieva? Kuri ilgojās pēc Viņa žēlastības un varbūt pat piedošanas? Vai tie nebija tie, kuri apzinājās savas kaites, un meklēja dziedināšanu? Un tāpat kā toreiz, tā šodien pēc 2000 gadiem, šie ļaudis joprojām priecājas par Kristu. Joprojām ne jau tie, kas augstprātīgi sevi slavē. Ne tie, kas ir vienaldzīgi pret savējiem. Ne tie, kas mēģina apiet Dieva likumus. Bet tie, kuri atzīst savu vainu un meklē dziedināšanu piedošanā, to saņem tieši šodien. Tie joprojām priecīgi var sveikt Kristus atnākšanu. Jo tieši tie, kas šurpu atnāca ne ar palmu zariem, bet ar savu grēku apgrūtinātu sirdsapziņu. Tieši tie piedošanā saņēma drošību, ka viņi ir gaidīti Kristus sveicēju pulkā. Ka arī tava balss ir Dievam tīkama un tu ar prieku varēsi dziedāt: “Ozianna augstībā! Lai slavēts ir kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” AMEN