Lk. 11:1 — 9 ( Kol. 2: 6 — 15)

Telefona zvans Dievam.

Šīsdienas pārdomām mēs pakavēsimies pie kādas sarunas, kurā piedalījušies esam mēs katrs. Un tā ir mūsu saruna ar Debesu Tēvu. Lai gan pēc izteiksmes tā neatšķiras ne ar ko no kādas citas mūsu ikdienas sarunas ar cilvēkiem, tomēr pēc satura un nepieciešamības tai ir savi ierobežojumi un noteikumi. Un tas savukārt palīdzēs mums saprast kādēļ, kā un kad mums būs lūgt.
Noteikti nekļūdīšos, ja teikšu, ka katrs no jums ir piedzīvojis ilgāku vai mazāk ilgāku šķiršanos no kāda sev tuva cilvēka. Iedomājieties, ka esat šķirti no šī cilvēka, un jums ir dota iespēja ar viņu runāt pa telefonu. Jūs to darāt, lai kaut nedaudz remdinātu to iztrūkumu, kas radies viņa prombūtnes laikā. Bet vai šī īsā telefonsaruna spēj kompensēt šķiršanos stāvokli? Zināmā mērā tā to paveic, bet tomēr tā ir un paliks vienīgi kā rīcība atšķirtībā, kas tomēr ilgojas uz atkalredzēšanos. Redzi mīļā draudze, tāpat tas arī ir ar lūgšanu. Mēs, cilvēki, pasaules sākumā sava nozieguma dēļ tikām atšķirti no Dieva. Cilvēks tika padzīts no Ēdenes dārza, kur sarunājās ar Dievu vaigu vaigā. Taču pēc padzīšanas saruna ar Viņu nav pārtrūkusi, bet joprojām turpinās, tomēr nu jau kā pa telefonu. Mēs Viņu pašu neredzam, bet uzrunāt Viņu mums ir dota iespēja. Lai arī Viņš ir apsolījis, ka uzklausa mūsu sacīto, tomēr mūsu gaidīšana uz atkalredzēšanos ar mūsu debesu Tēvu, kuru Ādams, Ieva un apustuļi redzēja vaigu vaigā, nav joprojām rimusies. Mēs gaidām, kad varēsim uz Debesu Tēvu runāt tieši, bez telefona starpniecības.
Ja nu reiz esam sākuši apskatīt lūgšanu palīgā ņemot telefonu, tad tāpat arī nedaudz turpināsim.
Kā jums šķiet, kā rīkojas divi cilvēki, kuri mīl viens otru, bet ir uz laiku šķirti? Vakaros tie sazvanās. Telefonsarunā viņi vai nu runā vai arī klusē. Tāda veida rīcība mums ir pilnīgi pieņemami un saprotami. Arī Sv. Rakstos Kristus un draudzes attiecības tiek salīdzinātas, kā attiecības starp Līgavaini un Līgavu, kuri uz laiku ir šķirti viens no otra un tāpēc ilgojas satikties. Viņu starpā lūgšana, ko draudze lūdz, kalpo kā telefonsaruna starp diviem, kuri ilgojas pēc atkalredzēšanās.
M. Luters uzskatīja, ka nav vajadzīgs nekas cits, kā tikai mūsu nemitīgās lūgšanas. Jo vairāk tāpēc, ka satikšanās ar Dievu var notikt kuru katru mirkli vai nu arī pēc ilga laika. Mēs to nezinām, bet lūgšana ir vajadzīga abos gadījumos. Pats Luters varbūt nesēdēja lūgšanā saliktām rokām trīs vai vairākas stundas, taču viņa dzīve bija lūgšanu piepildīta. Viņš bija nepārtrauktā sarunā ar Dievu. Viņš mācīja, ka lūgšana nāk no mūsu būtības: saruna ar mūsu debesu Tēvu ir neatņemama sastāvdaļa mūsu attiecībās, jo mēs esam Dieva ģimenes locekļi. Otrajā bauslī Dievs nepiedāvā mums izvēli — lūgt jeb nelūgt. Tajā Viņš vienkārši pieprasa, lai mēs lūdzam Viņu. Jo ar lūgšanu mēs pagodinām Viņa vārdu, pareizi to lietojam un tā piepildām otro bausli. Tādā sakarā lūgšana nav nosacījums uzklausīšanai, bet gan uzklausīšanas apsolījums ir nosacījums lūgšanai. Lūgšana ir saruna, kurā sarunājas Dieva bērni ar savu Debesu Tēvu šķiršanās laikā.
Nākošais. Vai jūs spējat iedomāties, ka līgavainis varētu neklausīties ko viņa izredzētā tam saka? Vai jūs var pieļaut, ka viņš nepaceļ klausuli, kad viņam zvana līgava? Nē! To nevar iedomāties, jo tad to starpā nebūtu kaut kas kārtībā. Bet diemžēl mūsu attiecībās ar Dievu notiek kaut kas līdzīgs. Bet ir nevis tā, ka līgavainis neceļ klausuli, bet līgava ir kūtra uz zvanīšanu. Cilvēciskais prāts šaubās, ka Dievs uzklausa lūgšanu, tāpēc cilvēki pārstāj lūgt. Un tas jau kļūst bīstami. Jo, lai būtu normālas attiecības starp, uz laiku šķirtiem, mīlniekiem tiem ir jāsazvanās. Tāpat arī draudzē, lai būtu pietiekamas attiecības ar Dievu tās ir jākopj — ar Viņu ir jāsarunājas, Dievs ir jālūdz. Ja mūsu senči Ēdenes dārzā līksmi sarunājās ar Dievu pastaigājoties, tad tagad mēs atskārstam, ka šaubas par Dieva Vārdu ir padarījušas mūs neticīgus. Šīs šaubas pieviļ mūs, likdamas domāt, ka Dievs ir kurls un nedzird mūsu lūgšanas. Tāpēc Dievs pats nāk dziedināt mūsu muti un prātu. Viņš atbrīvo mūs no nomāktības, lai mēs no jauna sāktu ar Viņu runāt. Viņš pats pārņem iniciatīvu un ieliek mums mutē tieši tos vārdus, kuri mums ir jāizsaka. Viņš iemāca mums vienu lūgšanu — Tēvreizi (2 – 4.p.). Viņš pavēl mums lūgt, tā apstiprinādams, ka mūs neatraidīs ( 9.p). Dievs pavēl. Dievs apsola. Viņš neļaus mūsu lūgšanai pazust vai iznīkt. Mēs ar to varam rēķināties, jo Viņa pavēle lūgt pati par sevi ir apsolījums. Ar to Viņš mūs iedrošina. Sātans vienmēr mēģina iztraucēt šo mieru, un tādēļ viņš to dara, atraujot mūs no lūgšanas. Viņa vēlēšanās ir līdzīga bezjūtīgā bagātnieka gribai, kurš par spīti jau esošajai tīrai draudzībai divu mīlnieku vidū, vēlas to izjaukt, lai īslaicīgi aizrautos ar līgavu tā pilnībā izjaucot draudzību. Tam viņš nežēlo nedz spēkus, nedz līdzekļus. Vienīgi lūgšanā mēs varam mēroties spēkiem ar Evaņģēlija mūžīgo pretinieku velnu. Un mēs arī lūdzam par spīti velnam, bet viņš tam pretojas. Tādēļ mums ir jāsaprot, ka lūgt vienmēr būs grūti, ka lūgšana prasīs smagu piepūli.
Un visbeidzot kā un kad ir jālūdz Dievs? Lūgšana pilnveido bērna ticību Tēvam. Tā nepaliks sarunas līmenī ar Dievu, bet piepildīs visu dzīvi. Pašsaprotams noteikums pie lūgšanas ir vingrināšanās to darīt. Ikdienā vajadzētu atrast laiku lūgšanai visās vajadzībās, lai katrs varētu lūgt ne vien par savu dzīvi, bet arī par mācītāju, valdību, kaimiņiem, draugiem utt.. M. Luters zinādams, ka katram Dieva bērnam ir savas jūtas uz debesu Tēvu, apzinājās arī to, ka šīs ticības jūtas var tikt izšķiestas. Tāpēc viņš mudināja ievērot lūgšanā kārtību: 1. Lūdzot skaļi, tiek atvairītas nesakarīgas domas, kuras var būt velna līdzeklis, lai apslāpētu lūgšanu. 2. Noteikts lūgšanu laiks palīdzes disciplinēt ticības dzīvi, tāpēc ieteicams ir dienu sākt un beigt ar lūgšanu. Tā arī pie vingrināšanās ik brīdi sevi nodot Dieva žēlastības ziņā, iederētos pielūgt Dievu arī pirms katras ēdienreizes. Lūgšanas atlikšana dod vienīgi iemeslu novērsties no tās. M. Luters pieļāva, ka viņš savā lūgšanā varētu kļūt “remdens un bēdīgs”, ko varētu izraisīt citi pienākumi vai nesakarīgas domas. Tāpēc viņam bija jābēg uz savu istabu ar Psalmiem rokās, vai arī kad bija sapulcējusies draudze, uz baznīcu. Tad viņš pie sevis izrunāja vārdus no Evaņģēlijiem, psalmiem vai Pāvila vēstulēm.

Tā mīļā draudze mēs esam aplūkojuši kādu telefonsarunu, jeb telefonsakarus, kas pastāv starp debesīm un zemi — starp Kristīgo draudzi un debesu Tēvu. Šī saruna, kas notiek starp draudzi un Dievu tiek saukta par lūgšanu. Tā ir nepieciešama, lai varētu palikt par Dieva bērnu, jo bērns nevar iztikt bez kontakta ar Tēvu. Un mēs zinām, ka šai sarunai nav vajadzīgs jebkāds aparāts, lai tā varētu notikt, bet vienīgi sirds ticība tam, ka tiekam uzklausīti. Bet tas, ka tiekam uzklausīti, tas ir apsolīts un tāpēc arī lūdzam. Un visbeidzot mēs sarunājamies — lūdzam debesu Tēvu visu savu dzīvi regulāri, arī ar Viņa paša dotajiem vārdiem.

Āmen.