09. 09. 2001. 14. svētdiena pēc Vasarsvētkiem.
Mat. 6:24 – 34 (Gal. 5:16 – 24)
Dzīvot vai uzdzīvot?
Viena no cilvēka dzīves neatņemamām sastāvdaļām ir rūpes. Mūsu rūpes ir veltītas noteikta mērķa vai rezultāta sasniegšanai. Ir daudz un dažādas lietas, par kurām mēs rūpējamies un kurās mēs daudz iztērējam savus spēkus, zināšanas, laiku, naudu, veselību un vēl citus savus garīgos vai fiziskos resursus. Šī Svēto Rakstu vieta arī runā par rūpēm. Tomēr mēs varam redzēt, ka runa tajā iet par nepareizām rūpēm. Kristus runā par zūdīšanos, kas arī ir rūpes. Tomēr tās ir vērstas nepareizā un nelietderīgā virzienā. Savā kalna sprediķī, ko pierakstījis evaņģēlists Matejs, uzrunādams cilvēkus Kristus veselas piecas reizes lieto vārdu — zūdīšanās. Ko tad Kristus cilvēkiem gribēja, tajā laikā un arī šodien, teikt par zūdīšanos? Daudzi cilvēki šodien pārprot šos Kristus sacītos vārdus. Tie izmanto tos kā argumentu, lai apgalvotu, ka Kristus aicina cilvēkus nestrādāt /slinkot/ — nesēt, nepļaut, nerūpēties par apģērbu. Tomēr šie ļaudis spriež nepareizi, jo neievēro to, ka Kristus šos vārdus saka par putniem un zvēriem. Viņš nesaka, lai cilvēks ņemtu piemēru no putna gaisā un no puķes laukā, sacīdams: kā putns nesēj — tā nesēj arī tu, kā puķe nerūpējas par savu apģērbu — tāpat nerūpējies arī tu. Bet šajos vārdos Viņš saka gluži ko citu. Viņš pats parāda savu unikālo darbu — to, kā Viņš pārvalda pasauli. Šeit Viņš atklāj mums, ka ir spējīgs pasaulē pabarot un ietērpt miljardu miljardiem dzīvās radības, kura pati nedz sēj, nedz pļauj un kurai nav pat vismazākā nojautas kā veidojas vienkāršākais zāles stiebriņš, kuru tā apēd. Un tomēr tā nekad nav palikusi izsalkusi vai neietērpta. Bet, ja kāds cilvēks joprojām domā, ka viņam nav jāstrādā, tad, lai viņš lasa 1. Mozus grāmatu. Tajā redzam, ka tūlīt pēc grēkā krišanas Dievs noteica gan vīram, gan sievai, ka tiem būs jāstrādā; — vīram vaigu sviedros, bet sievai sāpēs dzemdējot bērnus. Vispirms Kristus saka: Nezūdieties par to, ko jūs ēdīsiet, pēc tam Viņš turpina: Nezūdieties par to, ko jūs ģērbsiet mugurā. Un kā piemēru Viņš rāda uz putniem, kuri nesēj un nepļauj, bet tomēr nav izsalkuši, un arī puķes, kuras nemākot ģērbties tomēr ir ietērptas skaistāk par vienu no visu laiku bagātākiem cilvēkiem — Salamānu. Mums ir jāsaprot, ka šajā vietā Kristus nevēršas pret cilvēka rūpēm kā tādām. Bet Viņš iestājas pret tām rūpēm, kuras ir vērstas nepareizā virzienā. Un patiešām vai nav tā, ka šajā laikā cilvēka laika, spēku un citu resursu lielākā daļa tiek patērētas rūpēs par drošību, labāku ēdienu, labāku apģērbu vai labāku mantu? Vai nav tā, ka rūpes par garīgo ir atstātas otrajā vietā? Kristus šeit iestājas pret to, ka mēs šos savus galvenos resursus — spēkus, lielāko laika daudzumu un galvenos fiziskos un mentālos līdzekļus novirzām nepareizā virzienā. Viņš māca mums izšķirt galvenās lietas no otršķirīgajām.
Kāds cilvēks, kurš sapratis, ka spēka savā dzīvē daudz ir patērējis grūti strādājot, intervijā kādā žurnālā teica. “Par visu šo bagātību ir jāmaksā ar nemitīgām bailēm. Protams, ja tu nēsi zaudējis spēju redzēt, sajust un domāt. Tev visu laiku jātur pa rokai pistole. Jābultējas aiz metāla durvīm. Beigās tev tās tik un tā uzspridzina un sašauj tevi pašu. Maz prieka man no tā solīdā autiņa, ja man visu laiku jāuztraucas, vai to nenolaupīs vai nesadauzīs. Es varu tāpat kā visi bagātie idioti traukties pa smalkiem restorāniem, gulēt ar dažādām sievietēm. Bet es nevaru neredzēt, cik nožēlojami tie kļūst vēlāk. Baudu orgāni nolietoti. Kur lai rod prieku? Drīz mums būs aktuāla bagāto kropļu problēma. Šie cilvēki visu ir paraduši nopirkt par naudu. Tagad viņi grib atpirkt visu to, ko pazaudējuši, dzenoties pēc bagātības. Bet te pēkšņi — nekā. Lai kļūti bagāti, mums jātaisa cūcības. Un tā mēs par cūkām arī paliekam — ar visām vecmeistaru gleznām, kristāla vāzēm un divdesmit divām guļamistabām. Cilvēki grauj sevi paši ar savu naudu. Viņi kļūst par truli histēriskiem idiotiem. Un tādā atmosfērā aug viņu bērni. Es nevaru atslābināties tajā naudas taisīšanā. Tad rīt es būšu ubags. Gribētos jau to naudu ieguldīt dvēseles mierā. Tā sanāk, ka tā brīvība mums sanākusi pārāk brutāla.” Pamācīdams, ko mums nebūs darīt, nākošais, ko Kristus dara ir tas, ka Viņš parāda kādā virzienā mums būtu jātērē savi spēki. Dzenieties pēc Dieva valstības. Viņš sargā mūs no tā, lai mūsu sirdis visu labo un mums vajadzīgo negaida ne no viena cita kā vien no Viņa — sava Dieva. Tāpēc dzīšanos pakaļ pēc smalkās mašīnas, pēc desmit – istabu dzīvokļa, pēc veselības un daudz kā cita, kas rakstīts ikdienas rūpju saraksta pirmajās rindās, Kristus norāda, kā īpašību, kas raksturo pagānus — neticīgus cilvēkus. Viņš saka, ka dzīties pēc mantas ir viņu normālais stāvoklis, un ne kristiešu: Pēc visa tā pagāni dzenas. Bet jūs ne! Jūs dzenaties uz citu pusi – uz / pēc Dieva valstības. Ir divi ceļi, viens pareizais otrs nepareizais. Ir divu veidu cilvēki, pagāni un kristieši. Vieni iet pa vienu ceļu otri pa otru. Agri vai vēlu cilvēks ierauga pa kuru ceļu viņš iet. Kristus grib, lai mēs ietu pa ceļu, kas ved uz Debesu valstību. Un viņš vēlas dod tam spēkus un līdzekļus, kurus varam saņemt sakramentos un lūgšanā.
Kāds vēsturisks notikums stāsta par kuģi, kas zelta gabaliem piekrauts, atgriezās no kolonijas Portugālē. Laupījums visai kuģa komandai garantēja laimīgu un bezrūpīgu atlikušo dzīvi. Taču pie Portugāles krastiem kuģis sastapās ar niknu vētru, un, lai tas nenogrimtu, jūrnieki bija spiesti visu bagātību izgāzt jūrā. Bez zelta, bet dzīvi viņi nonāca krastā. To pašu grib arī Kristus, lai mēs dzīvi nonāktu Debesu valstībā. Tas nekas, ka bez zelta gabaliem. Kas mūs kavē iet pa šo otru ceļu? Ko mēs zaudējam, ja beidzot uzdrīkstamies traucējošo smagumu izgāzt pār dzīves bortu?
Un visbeidzot, redzi mīļā draudze šajos Kristus vārdos tu atrodi sev mierinājumu un apsolījumu tam, ka, ja ejam pa ceļu, kas ved uz Debesu valstību, tad Dievs vēlas un spēj mūs apbērt ar neskaitāmiem laicīgiem labumiem. Bet pāri tam visam, sava mīļā Dēla Kristus dēļ Viņš mums ir apsolījis un dāvā dzīvi debesīs, kur mēs līdz ar eņģeļiem varēsim atpūsties no savām rūpēm. Āmen. |