Lk. 21: 25 – 36 (2 Pēt. 3: 8 – 15)

Kā mēs gaidām Apsolīto?

Dievam mīļā Kristus draudze! Sveicu jūs pirmajā Adventā sākot jauno baznīcas gadu, cauri kuram ejot mēs no jauna atcerēsimies un svinēsim Kristus dzīves un kristīgās Baznīcas vēsturiski svarīgos notikumus. Nav nejaušība, ka šis baznīcas laiks sākas ar Adventu – ar gaidīšanas laiku. Ar laiku kas dots, lai pārdomātu un novērtētu draudzes gaidīšanu uz Kristus piedzimšanu un atkal nākšanu šajā pasaule.

Uz brīdi mēģiniet iedomājieties, ka jūs kādā mājā esiet dārznieks. Šai mājai ir savs saimnieks, kurš arī tur dzīvo. Bet tad kādu dienu viņš jums saka, ka uz laiku ir jādodas ceļojumā. Vēl prombraucot viņš dod pēdējos norādījumus par nama uzturēšanu un jo īpaši uzsver, lai tiktu ravēts un kopts piemājas dārzs, kas saimniekam ir ļoti mīļš. Saimniekam aizbraucot jūs gribēdams vairāk izpatikt savam kungam, jau tās pašas dienas vakarā sākat uzkopt māju, rūpīgi tīrīdams katru istabu, bēniņus un garāžu, – tā domādams pēc tam ķerties pie tā svarīgākā – saimnieka mīļā dārza. Tā paiet vairākas dienas, bet līdz saimnieka mīļajam dārzam jūs tā arī vēl nebijāt ticis. Dārzā pa to laiku paspēja ieaugties nezāles un tas vairs nebija tik skaists kā saimniekam prombraucot. Un te kādu dienu pēkšņi jums negaidot atgriežas nama saimnieks. Uz šo laiku jūs kā dārznieks bijāt paspējis perfekti uzkopt māju, bet saimnieka mīļajā dārzā nebija paguvis pat ieiet. Iespējams, ja jūs būtu zinājis saimnieka atgriešanās dienu, jūs būtu uzkopis arī dārzu, bet atgriešanās dienu saimnieks jums nebija pateicis. Šeit ir jājautā, vai saimnieks priecāsies un uzslavēs jūs jūs par padarīto darbu? – par to, ka ir izdarīts otršķirīgais, bet pavēlētais ir atstāts nedarīts? Domāju, ka nē.
Prioritātes. Mūsu prioritātes. Jau savus ikdienas darbus mēs sakārtojam svarīgos un mazāk svarīgos, steidzamākos un mazāk steidzīgos, vairāk vajadzīgos un mazāk vajadzīgos. Jo mēs zinām, ka ir tik svarīgi atšķirt vajadzīgo no nevajadzīgā, svarīgo no mazāk svarīgā, pirmo no otrā, trešo no piektā. Un nevienam nerodas jautājums, kāpēc tā ir jādara. Bet pamatoti gan varētu rasties jautājums, kas tad tomēr ir tas svarīgākais? Kam ir jābūt manas ikdienas prioritāšu saraksta pirmajā vietā, kam otrajā, kam trešajā utt..
Šodienas lasītajā Svēto Rakstu vietā Kristus arī runā par kādu svarīgu prioritāti. Tajā mēs lasām par to, kas pasaulē notiks pirms Kristus otrās atnākšanas. Viņa aprakstītie notikumi ir dažāda rakstura dabas katastrofas, pēc kurām tad arī ir jāseko Kristus atnākšanai. Mēs redzam, ka Viņam tas ir svarīgi mūs brīdināt, lai redzot šīs dabas parādības, mēs atpazītu, ka tuvu ir mūsu Kunga otrā atnākšana.

Viņa otrā atnākšana ir vienlaicīgi arī iesākumā Dieva radītās pasaules beigas. Svētie Raksti nepārprotami māca, ka zeme un debess pazudīs. Lai arī pirmo reizi šo dzirdot gribas noskumt, tad tomēr Kristus draudzei tas nebūtu jāuztver kā zaudējums, bet drīzāk kā ieguvums. Jo kā raksta mūsu ticības tēvs M. Luters: “Sauli kopā ar zemi un visu radību sagaida vēl lielāks krāšņums, proti, ka tā tiks attīrīta no Sātana un šīs pasaules ļaunprātības.” Tātad Kristus draudzei tā ir ilgi gaidītā atbrīvošanās grēka, kas līdz tam tai liedza būt kopā ar Dievu mūžīgi svētlaimē.
Padomāsim cik svarīgi mums ir zināt laiku, kad nāks Kristus. Burtiski tas ir tik svarīgi, lai nesanāktu gluži kā šim stāstā minētajam dārzniekam. Darot dažādos mājas darbus, tas nepaguva paveikt vienīgi to, kuru saimnieks tam patiešām bija uzdevis. Un saimniekam negaidot pārnākam, tas redz, ka uzdotais nav izdarīts. Tāpat arī Kristus par pēdējo dienu brīdina, lai tā mūs nepārsteidz nesagatavotus. Lai nesanāk, ka iesprūduši dažādos laicīgos pienākumos un rūpēs, mēs vairs negaidām nedz uz Kristu nedz uz mūžīgo dzīvošanu pie Dieva. Darot savai draudzei zināmas šādas zīmes – kaut kādas parādības pie Saules, Mēness, zvaigznēm un jūras kaukšana un ūdens līmeņa celšanās – tā Dievs rūpējas par to, lai mūs šī diena nepārsteigtu pēkšņi. Lai tā mums neuzbrūk piepeši un neatrod nesagatavotus. Tāpēc Kristus mudina savu draudzi būt nomodā. Jo tikai tas, kurš būs nomodā spēs izglābties no visām šīm briesmām, kas nāks.
Padomāsim arī par to, kam Kristus saka šos visus brīdinājuma vārdus? Draudzei! Viņš noteikti to nesaka pasaulei, kas ir novērsusies no Viņa, bet gan savējiem mīļajiem bērniem, kuri gaida Viņu atkal pārnākam. Tātad Kristus paredz, ka arī draudzē var aizmigt un nebūt vairs nomodā. Šo brīdinājumu nevajadzētu novērtēt par zemu. Jo tas ir mūsu grēka traumētajā dabā – arvien iemigt un atslābināties. Un pats Kristus zinot mūsu vājības labāk par mums pašiem, Viņš neatstāj mūs bez padoma. Tāpēc, pirms savas nākšanas, Viņš vispirms mums māca atpazīt laika pēdējās zīmes, un pēc tam dod mums arī pretmiega tabletes, jeb līdzekli, kas pasargās no ieslīgšanas miegā. Jums draudze ir pazīstams šis senais līdzeklis. To mēs esam mantojuši no apustuļu laikiem un lietojuši diendienā cīņā pret grēku, miesu un pasauli. Tā ir lūgšana, kuras nozīmi šajā gadījumā nedrīkstētu novērtēt par zemu. Pats Kristus māca, lai mēs paliekam nomodā Dievu lūgdami un tā izvairāmies no visām briesmām, kurām ir jānāk. Tikai tā draudze spēj palikt nomodā un sagaidīt savu Kungu, lietojot vienīgi paša Dieva doto ieroci – lūgšanu.
Nobeigumā mēģināsim atcerēties to, kas ir mūsu baznīciņas torņa galā (bet, kas ir Doma tornim galā).Jā! Tas ir gailis, kas vienmēr ir simbolizējis modrību un palikšanu nomodā. Lauku sētās gaiļi parasti dzied ar pirmajiem saules stariem, bet varbūt šie baznīcu torņu gaiļi arī sāks dziedās tad, kad padebešos lielā spēkā un godībā nāks mūsu Kungs un Pestītājs?
Tā mēs varam secināt, ka Kristus rūpējoties par savu draudzi dara tai zināmas zīmes, kuras brīdinās to par Viņa otrreizējo drīzo atnākšanu. Šī Viņa atnākšana vienlaicīgi būs arī pasaules beigas, pēc kuras sekos draudzes mūžīgā dzīvošana debesu valstībā. Kristus draudzi brīdina, lai tā redzot šīs pēdējo laiku zīmes nepaliktu neziņā par tām un nekristu izmisumā – , bet gan celtu uz augšu savas galvas un nevis uz leju, jo tās pestīšana tuvojas. Un visbeidzot, lai draudze spētu pastāvēt nomodā, pats Dievs tai ir devis ieroci ar kuru tā spēj uzveikt grēka un pasaules miegu. Viņš dod savai draudzei lūgšanu.

Noslēgšu šo sprediķi ar Bībeles pēdējiem vārdiem, kas parāda kādas ir Kunga un draudzes attiecības līdz Viņa otrai atnākšanai – proti gaidīšana uz atkalredzēšanos: “Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām es nāku drīz!” Patiešām nāc, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība, lai ir ar visiem!”

Āmen!