Mat. 2:1 – 12 (Rom.7: 14 – 25)

Mani brāļi – austrumu gudrie vai Hērods?

Mīļā Kristus draudze! Šī svētdiena ir zem nosaukumu Zvaigznes diena. Jo šīsdienas Evaņģēlija lasījums mums stāsta, ka zvaigzne gudrajiem no Austrumiem norādīja ceļu pie jaundzimušā Kristus. Šo svētdienu sauc arī par Epifāniju – atspīdēšanas, jeb Dieva atklāšanos dienu Kristus piedzimšanā. Ko Baznīcas gada gaitā ar šo Atspīdēšanas dienu Ziemsvētku laika noslēgumā grib norādīt? Galvenokārt to, kāda ir mūsu atbilde uz šo Dieva nākšanu pasaulē, jeb atspīdēšanu atspīdēšanu.
Vai jūs esat dzirdējuši teicienu, kas apbrīnojami precīzā veidā raksturo cilvēka būtību? Šim teicienam piekrīt gan cilvēki, kuri nepazīst kristīgo mācību, gan arī kristīgie. Kā vieni tā arī otri atzīs, ka tā ir patiesība. Un tā ir: “Gribēju kā labāk, sanāca kā parasti”. Vai jūs tam piekrītat? Vai jums nešķiet, ka tā ir vispārēja patiesība, ka nereti mums sanāk tieši tas, ko patiesībā nemaz negribam? Nav izslēgts, ka šis teiciens ir cēlies no Sv. Rakstiem. Apustulis Pāvils saka: “...jo nevis to, ko gribu, es daru, bet ko ienīstu, to es daru?”(Rom. 7: 15) Un, lai cik atmaskojoši tas arī nebūtu, mums sanāk darīt un atkal atkārtoti darīt tieši to, ko neesam gribējuši.
Šo pazīstamo novērojumu, ko piekrītiet būtu visai grūti noliegt, kristīgā baznīca ir ietērpusi vārdos – mācībā par diviem cilvēkiem – veco un jauno. Vecais cilvēks ir visu mūsu grēku cēlonis, kuru mēs esam mantojuši no Ādama un kas pastāv mūsos līdz pat nāvei. Un jaunais cilvēks ir tā jaunā garīgā būtība un dzīvē, ko Svētais Gars ir radījis mūsos Svētajā kristībā. Veco cilvēku mēs redzam ikreiz, kad ar savu prātu, gribu vai jūtām pretojamies Dieva baušļiem. Tāpat arī īgnums, dusmas, skaudība, netikumība, mantkārība, slinkums, lepnums un neticība pieder pie vecā cilvēka dabas. Bet jauno redzam ikreiz, kad ar prieku piekrītam Dieva bauslības likumam. Tas dzīvo Dieva priekšā taisnībā un šķīstībā, tātad patiesā ticībā un svētā dzīvē, bez liekuļošanas.
Šie divi cilvēki. Kur viņi tādi mūsos abi ir radušies? Protams, mēs taču visi zinām, kā rodas cilvēki – tie piedzimst. Gluži tāpat arī šie abi rodas piedzimstot. Vecais dzimst no vecākiem – no vīra un sievas – tā ir mūsu dzimšanas diena. Bet, kad dzimst jaunais? – kristībā, un tas ir tikai un vienīgi no Dieva gribas. Šie abi cilvēki atrodas mūsos, viens kopš miesīgas piedzimšanas otrs kopš garīgās. Un, lai gan tie pastāvīgi atrodas līdzās viens otram, tas ir paradoksāli, bet savstarpēji tie ir pastāvīgā un bezgalīgā konfliktā. To ļoti labi ieraugām, kad konfliktējam paši ar sevi – par to, ko vēlamies darīt un to ko faktiski izdarām. Cik bieži mums nesanāk cīnīties tieši pašiem ar sevi? Šī cīņa starp abiem cilvēkiem ir sākusies mūsos, kopš kristībām un turpināsies līdz pat nāvei. Pāvils to sauc pat par karu, kas norisinās cilvēkā starp jauno un veco cilvēku.(Rom. 7: 23)

Tomēr šo cīņu no vienas vai otras puses mēs varam vai nu veicināt vai arī mazināt. Vecā cilvēka griba. To mēs saucam par grēku, un to mēs sevī nekad nespēsim pilnīgi izskaust. Tomēr mēs varam panākt, lai mūsu tieksme grēkot netiktu kultivēta – veicināta. Citiem vārdiem sakot: mēs nevaram putniem aizliegt lidināties virs mūsu galvām, bet mēs varam tiem neļaut vīt ligzdas mums uz galvām. Nostāties pretim vecā cilvēka tieksmēm tas nozīmē pretoties grēkam. Bet pretoties tam nenozīmē darīt to savā spēkā, bet gan lietojot Dieva dotos līdzekļus – stiprinot ar tiem jauno cilvēku. Un tad, kad jaunais cilvēks, kas mūsos kristībā ir piedzimis no Dieva Gara, ir saņēmis spēkus, tad vecais cilvēks ir kļuvis vājš un nespēcīgs – viņš ir gājis mazumā.
Bet kāds varbūt jautās, kas ir tie Dieva dotie līdzekļi ar kuriem es iespējamu stiprināt savu jauno cilvēku? Atbilde ir diezgan loģiska. Ja jau reiz šis jaunais cilvēks ir dzimis mūsos no Dieva, līdz ar to arī barība ar kuru tas uzņem sev spēkus, ir no Dieva. Tā nav ēdiens, kas nāk no zemes, bet gan no debesīm – paša Dieva sagatavota. Mums ir zināms, kas ir šī barība, kur to meklēt un saņemt. Lai šī barība tiktu dota jaunajam cilvēkam, Dievs ir izveidoja draudzi, kas ir vienīgā vieta uz zemes, kur jaunais cilvēks saņem sev spēku tieši caur Dieva vārdu un sakramentiem. Tam nav vajadzīga nekāda cita barība, kā vien šis skaidrais Dieva vārds un svētie sakramenti. Lietojot šos Dieva dotos līdzekļus mēs spējam sevī stiprināt jauno cilvēku, turpretim tos liedzot sev, jaunais, Dieva dotais, cilvēks kļūst arvien vājāks un nespējīgāks. Cīņā pret grēka pilno veco cilvēku tas zaudē un ir grēku apkrauts, ka nespēj pat pakustēt zem to smagās nastas. Tā mēs redzam, ka šie cilvēki – jaunais un vecais ir gluži atšķirīgos stāvokļos ne tikai viens pret otru, bet arī pret Dievu. Viens Dievam piekrīt – otrs pretojas, viens klausa – otrs neklausa.
Tāpat arī šīsdienas Evaņģēlija teksts mums stāsta ko līdzīgu. Tas atspoguļo tā laika cilvēku reakcijas uz Kristus piedzimšanu un pasaka, ka tās patiesībā var būt tikai divas. Evaņģēlija teksts parāda arī to, ka šīs abas reakcijas ir pilnīgi pretējas. Vieni cilvēki par Kristus piedzimšanu priecājas un meklē jaundzimušo ķēniņu, lai to pielūgtu, bet otri ir nobijušies un meklē, lai tam pretotos. Šie pirmie, kā mēs to lasām, bija gudri vīri no austrumiem, tie otrie – Jūdu zemes ķēniņš Hērods un viņa palīgi. Šīs ir divas nostājas attiecībā pret Kristu – pielūgšana vai pretošanās, piekrišana vai noraidīšana. Tās patiesībā ir arī divas iespējamās cilvēku atbildes uz Kristus piedzimšanu. Jo Kristus atspīdēšanas gaisma nevar nevienu atstāt vienaldzīgu. Uz to nevar noskatīties no malas kā izrādi. No tās spožuma mēs topam vai nu akli vai apgaismoti. Šī gaisma sadedzina vai šķīstī. Ja mūžīgā gaisma mūs apspīd, tad tā mūs dara par gaismas bērniem, bet, ja tumsa mums mīļāka par gaismu, mēs tiekam izstumti tumsā. Mēs stāvam vai nu austrumu gudro pusē, kas pielūdz bērnu, vai Hēroda pusē, kas liek nogalināt zīdaiņus Bētlemē. Viens vai otrs – mūsos lielāks un stiprāks ir vai nu vecais cilvēks vai nu arī jaunais. Jaunais pievienojas gudrajiem, bet vecais seko ķēniņam Hērodam.
Mūsos, kas piederam pie Kristus draudzes, visos reiz ir atspīdējusi šī Viņa piedzimšana un mēs uz to esam atsaukušies. Savādāk mēs šeit neatrastos. Jo katra atspīdēšana ir iespējams jauns radīšanas rīts jebkuram cilvēka, kurā Dievs gaismu atšķir no tumsas.

Šodien ir zvaigznes diena. Kristus ir atspīdējis. Kāda ir tava atbilde viņam – turpināt klausīt vecajam cilvēkam vai arī sekot jaunā cilvēka gribai, kurš par spīti loģikai un cilvēku spriedumiem, ilgojas būt pie Dieva?
Āmen.