Lk. 6: 36 – 38 (Efez.2:4 – 10)

Sist vai nesist atpakaļ?

Žēlastība jums no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus. Žēlastība. Ar šādu sveicinājumu sākas katrs svētdienas sprediķis. Par žēlīgu saucam Dievu, mēs sakām: žēlastības Dievs, Dievs ir žēlīgs, tā man bija Dieva žēlastība. Un ja mums vajadzētu rakstīt Dievam raksturojumu – tā saucamo Viņa CV, tad vienu no Viņa rakstura īpašībām mēs rakstītu tieši žēlīgs. Šodienas lasītajā Sv. Rakstu vietā Kristus liek būt žēlīgiem arī mums – Viņa draudzei. “Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs!” Viņš liek, lai arī mums katram viena no rakstura īpašībām būtu – žēlīgs. Mums atliek vienīgi noskaidrot, ko nozīmē būt žēlīgiem. Lai cik tas arī savādi nebūtu, taču šo bieži dzirdēto vārdu, baznīcā mēdz izprast tomēr atšķirīgi. Tāpēc ir svarīgi atšķirt kāda rīcība ir saucama par žēlīgu un kāda ne? Kuru cilvēku var saukt par žēlīgu un kuru par tādu nenosauksi?
Reiz, kāds no draugiem vārdā Raivo man izstāstīja šādu gadījumu. Vakarā pēc darba viņš gāja uz mājām gar Dailes teātri. Uz soliņiem pie teātra bija pulcējušies bariņš jauniešu, kas skaļi uzvedās. Kad Raivo gāja tiem garām, tad viens atdalījās no pārējiem un nāca uz Raivo pusi. Viņš aizšķērsoja Raivo ceļu un prasīja tam cigareti. Varēja just, ka vīrs ir dzēris. Sejā tam bija redzamas pāris rētas, rokas noklātas ar tetovējumiem un uzvedās arī viņš diezgan uzbāzīgi. Raivo viņam atbildēja, ka viņš nesmēķējot. Tad vīrs atvēzējās un iesita Raivo pa seju. Viņš teica, ka esot tikko iznācis no cietuma, tad atkal atvēzējās un iesita Raivo pa otru vaigu. Uz to Raivo viņam atbildēja: “Priecājies, ka tu esi iznācis no šī cietuma, jo ir tāds cietums no kura nekad nevar iznākt. Un zini, es tev piedodu to, ka tu man iesiti!” Tad šis vīrs, jautāja Raivo, vai viņš esot kristietis? Raivo atbildēja, jā, viņš ir kristietis.
Lūk kāda cilvēka rīcība pēc kuras var spriest par viņu pašu. Bet vai to var saukt par žēlīga cilvēka rīcību? Kādi tad darbi Dieva acīs ir žēlīgi, kas mums jādara, lai sekotu Viņa aicinājumam, būt žēlīgiem?

Šodien Sv. Rakstos mēs lasām, ka Kungs mums aicina būt žēlīgiem un tāpēc dod četras pavēles. Pirmās divas ir aizlieguma sinonīmi “netiesājiet ... nepazudiniet”, un divas aizliegumam pretējas pavēles “piedodiet ... dodiet”. Pēc Kunga aicinājuma būt žēlīgiem, kā Tēvs ir žēlīgs, seko daži praktiski piemēri, kādā veidā mūsu žēlastībai vajadzētu izpausties attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Aizliegums tiesāt un pazudināt neattiecas uz juridiska rakstura lēmumiem tiesā, bet gan uz kristiešu attieksmi pret neticīgiem un jo īpaši savstarpēju tiesāšanu draudzē. Tā kā mēs – Kristus mācekļi – draudze Latvijā (un protams arī ārpus tās) pārstāvam Viņu, bet Viņš pārstāv Debesu Tēvu, Kristus nevēlas, lai Viņa mācekļi sniegtu kļūdainu priekšstatu par Dieva raksturu. Būdami tiesājoši burta kalpi, mēs varam nomelnot Dievu, kurš ir žēlastības Dievs. Ir jau gan tā, ka Dievs tiesās visus cilvēkus, bet – bet caur Kristu un Viņa mācekļiem Viņš atklājas kā Dievs, kurš labprāt sniedz žēlastību, nevis sodu. Tāpēc mums, Kristus draudzes raksturojošai īpašībai ir jābūt žēlastībai un piedošanai. Līdz ar to mēs atklāsim pasaulei kāds ir Dievs.
Nākošais, ko es minēšu būs motivācija mums rīkoties žēlīgi. (37 p.) Ja tu atturies no tāda veida tiesāšanas, tad arī tevi Dievs netiesās. Tas nozīmē, ka Dievs pret tevi izturēsies tieši tāpat kā tu patreiz izturies pret apkārtējiem. Viņš tiesās tos, kuri paši tiesā un nosoda, un nav žēlīgi, kā Viņš ir žēlīgs. Šis ir milzīgs kontrasts starp Dieva lielo žēlsirdību un sīkajiem cilvēcīgajiem nosodījumiem, ko ikdienā cilvēki bārsta viens uz otru. Tas parāda cik lielā mērā kristīgā dzīve, kurā izpaužas žēlastība un piedošana, atšķiras no sabiedrībā ierastām normām, kur bieži valda likums: zobs pret zobu un acs pret aci.

Kā kristīgajā dzīvē bez netiesāšanas un nepazudināšanas vēl izpaužas žēlastība? Divos veidos – kā piedošana un devīgums. (37 b un 38a.) Starp Dieva piedošanu un mūsu piedošanu, starp Dieva devīgumu un mūs došanu ir cieša saistība. Kristus to apkopo noslēgumā sakot: “Ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros!” Tāda ir mūsu debesu Tēva pieeja, tik radikāla, ka, tiesājot mūs, Viņš pieņem to tiesas mēru, kādu mēs izmantojam savās savstarpējās attiecībās ar cilvēkiem.
Bet kāds varbūt jautās un iebildīs, ka ir gadījumi, ka piedot un netiesāt otru ir grūti, jo īpaši, ja tas ir saistīts ar smagiem zaudējumiem. Piemēram, kā tas bija sākumā minētajā gadījumā ar Raivo. Jā! Mēs nonākam situācijās, kad ir īpaši grūti otram neatbildēt ar ļaunumu. Bet nav jau nekur arī teikts, ka tas būs viegli. Vēl vairāk, es teikšu vēl vairāk – piedot otram bez Kristus piemēra vispār nav iespējams. Un jautāšu, vai Dievam mums piedot bija viegli? Vai Viņam bija viegli sūtīt savu dēlu nāvē? Ja kāds domā, ka tas Viņam nācās viegli, tad, lai tas skatās uz krustu, pie kura Kristus pienaglots par mums – ļaundariem, Viņš ļāva savu vienīgo, mīļo dēlu Jēzu Kristu. Ir tik svarīgi saprast, ka piedošanu un devīgumu savās dzīvēs mēs varam parādīt tikai ar Kristus palīdzību. Es spēju otram būt žēlīgs, piedot un dot vienīgi tāpēc, ka Kristus man ir bijis žēlīgs, ir piedevis un dod. Mūsu piedošana un došana otram arvien ir Kristus cienīgas, tāpēc Dievs atzinīgi mūsos novērtē tās īpašības, kuras caur Kristu cilvēkiem Viņš pats ir dāvājis. Un tās nav neviena cita, ka vien paša Kristus piedošana un došana – mūsu spējas un spēks, kas nāk no Viņa – mūsu Pestītāja.

Tā šodien, tāpat kā katru citu svētdienu, mums tika atgādināts, ka Dievs pret mums ir žēlīgs. Tas nozīmē, ka Viņš mūs, lai arī mēs to neesam pelnījuši, vairs netiesā un nepazudina, piedod un dod. Par žēlīgu mēs draudzē saucam Dievu – par žēlīgiem mums jāsauc arī sevi. Bet, lai mēs tādi būtu mums ir jārīkojas žēlīgi. Tas reizēm nav viegli un liekas pat neiespējami, tāpēc mēs nākam uz dievkalpojumiem uz draudzi. Lai vispirms paši sakramentos un apsolūcijā saņēmuši no Dieva žēlastību, pēc tam paši būtu spējīgi pret citiem rīkoties žēlīgi. Lai Dievs mums uz to palīdz.

Vienīgi Viņam, lai ir gods.

Āmen.