ENGLISH
 Jaunumi_
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
29.12.2002. Svētdiena pēc Ziemsvētkiem.

Lk. 2: 34 – 40 ( I Moz. 3: 14 – 15; Gal. 4: 4 – 7)

Kristus privātā dzīve.

Mīļā Kristus draudze. Vai jums arī nešķiet, ka mūsu ikdiena šodienas sabiedrībā ir pārbagāta ar informāciju par cilvēku privāto dzīvi? Cilvēku un īpaši tā saukto slavenību dzīves ir kļuvušas caurredzamas. Šodienas sabiedrībai interesē redzēt privāto dzīvi. Cilvēki grib ieskatīties tajā un redzēt kā citi dzīvo, kā atpūšas, ko ēd, kad guļ, kad ceļas, cik pelna, ar ko un kur dzīvo. Masu informācijas līdzekļi arī nesnauž un arvien vairāk un vairāk piedāvā šādu redzamu un dzirdamu informāciju, kura kā labi ejoša tirgus prece tiek daudzu sponsoru atbalstīta un arī daudzu pircēju lietota. Cilvēka privātā dzīve vairs nav viņa privātā. Šādam caurspīdīgumam, es redzu tikai vienu labumu, kas šajā gadījumā parādās ļoti skaidri un tieši. Proti, žurnālos un TV atklātajās cilvēku privātajās dzīvēs skaidrāk ir saredzams un dažādās krāsās ieraugāms – ... grēks. Tur mēs skaidri ieraugām kā tas stingri savās rokās tur un kontrolē cilvēka dzīvi. Grēks visā savā “krāšņumā” tiek rādīts atklāti un bez kauna. Tāda cilvēka privātā dzīve ir – pilna egoisma, mantkārības un naida.
Bet mīļā draudze, ir kāda dzīve, kuru nevar nosaukt par privātu. Tā ir dzīve, kurā iepretim egoismam, mantkārībai un naidam, valdīja nodošanās otra labā, pieticība un mīlestība. Tāda bija dzīve, kuru dzīvoja mūsu Kungs un Pestītājs – Kristus. Šo dzīvi nevar nosaukt par privātu, jo Viņš to nedzīvoja sev, bet tev. Izsekot tai līdzi – ieskatīties tajā, diemžēl mums nepalīdz žurnāli vai TV. Par Kristus “privāto” dzīvi mums stāsta ne tik vien Sv. Raksti, bet arī baznīcas gads. Atkal no jauna ik svētdienu mēs iesim līdzi Kristum soli pa solim no Viņa pirmās iekliegšanās silītē līdz pat Viņa ciešanu kalnam Golgātā. Tā mums būs vieglāk Dievu iepazīt. Tāpēc mīļie ielūkojaties Kristus dzīvē, kā Viņš to dzīvoja. Tā nebija privāta – līdzīga mūsējai, bet katra diena, katrs brīdis tajā tika dzīvots – jums, katrs vārds ko Viņš mācīja ir sacīts– jums un darbs, ko viņš izdarīja ir izdarīts – jums par labu. Un sākās šī dzīve ar it kā vienkārša bērna piedzimšanu Bētlemē.
Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs redzam, ka astoņas dienas pēc dzimšanas, saskaņā ar jūdu likumiem, šis mazais bērns Jēzus tiek atnests uz Jeruzalemes templi, lai stādītu tam Kungam priekšā. Ar šo rituālu templī katrs bērns ebreju tautā tika nodots tā Kunga rokās. No tā brīža mazā bērna dzīve piederēja tam Kungam. Šajā dienā Jēzus vecāki bija pirmie, kuri dzirdēja kādu dzīvi šim mazajam bērnam Dievs ir lēmis. Vārdi ko Marijai ar Jāzepu templī saka kāds vīrs vārdā Sīmeans, šķiet ļoti negaidīti un var izraisīt sadursmi ar ebrejiem, kas tolaik gaida uz Apsolītā ierašanos. Bet tā tas notiks. Jēzus vārdi un darbi izraisīs Israēlā nepārvaramas pretrunas un strīdus. Izvairīties no Jēzus un Viņa sludināšanas būs neiespējami. Daudzi būs sašutuši par Viņu un tiks sadragāti, bet daudzi arī saskatīs Viņā savu Glābēju un tiks izglābti. Viņa piedzimšana, nāve un augšāmcelšanās – visa Kristus dzīve ir augstākā Dieva atklāsme cilvēkiem, kura kļūs par strīdus jautājumu visā cilvēces vēstures gaitā. Kristus dzīve – tas, kamdēļ Viņš piedzima, ko runāja un darīja, kāpēc mira un augšāmcēlās – to visu Viņš veica, lai turpmāk jēgpilna kļūtu jebkura cilvēka piedzimšana, darbi, vārdi un pat miršana. Katra cilvēka dzīve ir ar jēgu vienīgi tad, ja tajā dzīvo arī Kristus.
Kur tad slēpjas šī jaunpiedzimušā bērna unikalitāte un kāpēc kristīgā baznīca katru gadu no jauna Ziemsvētkos pasaulei atgādina cik ļoti svarīga tai ir Kristus piedzimšana? Atbildi tam jau pirms 2000 gadiem ir devis šis Simeans. Turēdams mazo zīdaini rokās viņš sacīja:
“Redzi, Jēzus ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.”
Tieši tur slēpjas šī bērna unikalitāte, ka Viņa piedzimšana ir svarīga visiem cilvēkiem visos laikos, tā skar katru cilvēku, tā attiecas uz katru cilvēku tieši. Taču šie Simeāna vārdi pasaka vēl ko svarīgu. Šis mazais bērns daļai cilvēku ir piedauzība, bet daļai svētība. Daļa cilvēku vairs nevar savu dzīvi iedomāties bez Viņa, bet otra daļa to savukārt nevar iedomāties ar Viņu. Jau kopš savas piedzimšanas Kristus kļūst kā jebkura cita autoritāte – kurai vai nu piekrīt, vai nu arī tai pretojas. Vidusceļa jeb neitrāla attieksme pret Kristu nevar būt.
Reiz kāds vīrs, kurš bija ieklausījies Bībeles vēsti, pārsteigts iesaucās un jautāja man: “Vai tad jūsu Dievs attiecas uz visiem cilvēkiem, vai tad nav iespējams nodzīvot savu alternatīvo dzīvi – bez Kristus?.... Es viņam atbildēju, ...protams ka var dzīvot savu dzīvi bez Kristus, kā liela daļa cilvēku to arī dara, taču tev ir jāsaprot viens. Ka tā dzīve nav bez Kristus, bet tā ir dzīve pret Viņu. Neviens cilvēks nevar Viņu ignorēt – vainu viņš Kristum dod godu vai nu arī pretojas Viņam.
Noslēgšu šo sprediķi ar ilustrāciju, kas paskaidro cik svarīgi mums ir Ziemsvētki, kuros savu dzīvi kā upuri mūsu labā sāka dzīvot mazais bērns Jēzus.
Reiz kāds cilvēks iekrita dziļā bedrē no kuras pats ar saviem spēkiem vairs nevarēja izkļūt laukā. Gadījās, ka garām gāja Buda. Ieraudzījis cilvēku bedrē, kurš viņa lūdz pēc palīdzības, tas atbildēja. Tā ir tava paša vaina, ka tu esi iekļuvis šajā bedrē. Tas nemaz nav slikti ka tu esi tur, jo tāds ir tavs dzīves ceļš. Un Buda aizgāja. Tad garām gāja Muhameds. Ieraudzījis cilvēku bedrē, kurš mēģināja no tās izkļūt teica viņam: ar savu rīcību tu būsi pelnījis šo bedri. Tāpēc tev ir jāpaklausa un jāpadodas Allaham, ja reiz viņš ir ievedis tevi tajā. Un Muhameds aizgāja. Tad pie bedres pienāca Hinduists. Viņš cilvēkam bedrē teica. Tev nav svarīgi izkļūt laukā no šīs bedres. Jo pasaule ir tikai ilūzija un ciešanas, tāpēc šī bedre palīdzēs tev ātrāk no tām atbrīvoties. Visbeidzot pie bedres pienāca Kristus. Viņš cilvēkam bedrē teica. Mīļais, visu savu dzīvi es tevi esmu meklējis un beidzot atradu. Un iekāpis bedrē viņš ļāva cilvēkam uzkāpt uz saviem pleciem un palīdzēja tam izkļūt laukā no bedres. Bet pats palika dziļajā bedrē.

Redziet mīļā draudze cik svarīgi mums ir Ziemsvētki, kuros sākās Jēzus bērna dzīve. Sākās tā Bētlemē silītē, lai pēc tam beigtos Golgātā pie krusta. Šai bērna dzīvei jau kopš dzimšanas tiek pravietots, ka tā nebūs privāta, ka tā nepiederēs viņam vien, bet būs caurredzama un dos svētību visiem cilvēkiem. Caur Viņa dzīvi mūsējās kļūst skaistas, jēgpilnas, piedotas un pat svētas. Šo mazo bērnu Dievs ir nolicis pie cilvēces kājām un atklāj tai, ka daļai no cilvēkiem Viņš būs par krišanu, bet daļai par augšāmcelšanos. Tāpēc šodien ir tik svarīgi dzirdēt Simeāna brīdinājumu un atgādinājumu, ka mūsu dzīvē nav nekā svarīgāka par Kristu. Atceries, ka tikai Kristū tu vari atrast sev īsto dzīvi. Ja tu šo dzīvi gribi sev, tad sāc ar silīti. Uzlūko šo Jēzus bērnu, kurš kā Dieva dāvana ir saņemams. Jo tevis dēļ Viņš piedzima un tevis dēļ arī nomira.

Āmen.

 Iesūtīts: 2007.08.22 03:06
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »