12. 04. 2003. 3. svētdiena pirms Lieldienām LAETARE
Jāņa 6: 1 –15 ( Fil. 4: 4 – 7)
Lielais pārpratums.
Dārgā Kristus draudze. Pēc mūsu Baznīcas kalendāra, vienai no gavēņa laika svētdienām latīniskais nosaukums ir Laetare, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē priecājieties. Tas norāda, ka arī gavēņa laikā ir iespējams priecāties. Vai jums nebūtu interese uzzināt – par ko? Par ko, lai priecājas laikā ko saucam par Ciešanu laiku? Šodienas sprediķi es gribētu sākt uzdodot jautājumu – kādi ir cilvēku priekšstati par Kristu? Kādi ir tie? Grāmatā ar nosaukumu “Diena, kas pārvērta pasauli” tās autors Bridžers raksta, ka zinot visu to, ko Kristus cilvēkiem sludināja un ko viņu labā paveica, par Viņu varētu secināt vienīgi trīs – pilnīgi atšķirīgas lietas: vispirms, ka Kristus ir – plānprātiņš, jo tādas lietas, kādas Viņš runāja, var pagalvot tikai tāds, “kam ar galvu nav viss kārtībā”; otrkārt Kristus ir – melis, kurš apzināti melo, lai iegūtu sev kādu labumu; un visbeidzot trešais, kas Kristus varētu būt – ir tas, ko Viņš pats par sevi sacīja, proti, ka Viņš ir Dievs. Lūk, pie šādiem secinājumiem var nonākt jebkurš, kas uzlūko to, ko Kristus ir darījis un mācījis. Tātad viens no trim: vai nu plānprātiņš, melis, vainu arī Dievs.
Pirms īsa brīža mēs dzirdējām fragmentu no Evaņģēlija, ko pierakstījis Sv. Jānis. Mēs redzam, ka tajā tiek risināts līdzīgs jautājums – cilvēki, kuri bija līdzās Kristum, neuzlūkoja Viņu kā Dievu, bet pārprata Viņu. “Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats uzkāpa kalnā.” Šī nav vienīgā mums zināmā vieta Sv. Rakstos, kurā tiek parādīts, ka Kristus atsakās no mācekļu piedāvātajiem plāniem. Vēl vairāk – bieži Viņš rīkojās pat pretēji tam, ko ļaudis no Viņa sagaidīja. Nu piemēram, Viņa māte un kāzu ļaudis Galilejā Kānā (2. nod.) gaidīja no Viņa kādu dabisku risinājumu piem., lai Viņš dotu naudu vīna iegādei, kas kāzās pēkšņi bija aptrūcies; Nikodēms, pēc tam, kad Jēzus no tempļa bija patriecis tirgoņus gaida, lai Viņš palīdz risināt Israēla tautas “lielo problēmu” politiskā veidā; arī slimais vīrs pie Bētzatas dīķa grib, lai Jēzus Viņu vienkārši iemet dīķī pēc ūdens sakustēšanās (5. nod.); Pēteris uzzinādams, ka Kristus iet uz Jeruzalemi mirt, grib Viņu no tā atturēt; un visbeidzot arī šodienas Evaņģēlija tekstā redzam, ka Kristus bēg no pravieša amata. Jēzus nav piepildījis nevienu no šīm vēlmēm tā, kā cilvēki to ir gaidījuši. Viņš tiem ir atbildējis, tomēr dodams nevis to, ko tie grib, bet to, ko tiem patiešām vajag. Kristu no cilvēku puses pavadīja pastāvīgi pārpratumi par to, kas Viņš ir. Pat vistuvākie Viņam cilvēki – mācekļi saredzēja Viņā ko citu. Tāpēc savu sāpju pilno ceļu uz Golgātas kalnu, Viņam vajadzēja iet nesaprastam – pārprastam. Ciešanu laiks ir pārdomu laiks par Kristu, par ceļu, kas Viņu galā noveda pie Krusta nāves. Tāpēc šajā laikā tiek runāts par Viņa ciešanām un par to, kas ir Kristus un ko Viņš nozīmē cilvēkiem? Pirms brīža mēs redzējām ko Viņš nozīmēja tiem, kuri no Viņa sagaidīja savu “eksistenciālo” problēmu atrisinātāju: Nikodēmam tās bija politiskās problēmas, kāzās Kānā tās bija sadzīviskās, galminieka dēla dziedināšanā tās bija veselības problēmas un vēl daudzas citas. Protams, Jēzus ir dažviet atrisinājis arī šīs problēmas, lai gan ir licis saprast, ka ne šo lietu dēļ vien Viņš ir nācis pasaulē. Tas, ko Viņš dara, risinādams arī šīs cilvēku problēmas, nav Viņa īstā – uz dvēseles pestīšanu vērstā kalpošana, bet gan Viņa darbi, kas darīti līdzās galvenajam darbam. Šie Jēzus veiktie brīnumi nav Dieva pilnīgais darbs: izdziedinātie atkal saslima, pabarotie izsalka, augšāmceltie nomira; šie Viņa darbi ir tikai kā nepilnīgas norādes uz to darbu, ko Viņš padarīja pie krusta.
Par to, ko Kristus nozīmē mūsu dzīvē, mēs varam spriest no tā cik daudz un kuras no dzīves problēmām mēs uzticam Viņam? Nu protams, ka visas un jo īpaši tās lietas, kas mums ir svarīgas – veselība, iztika, drošība, miers, ģimene, darbs, bērni, vecāki un daudzas citas lietas. Tomēr nekad nevajag aizmirst, ka šīs mūsu dzīves, jā svarīgās gan, lietas nav tās dēļ kurām Kristus mira pie krusta. Ja mēs Kristum uzticamies tikai šajās ikdienišķajās lietās, ja mūsu lūgšanās uzsvars vienīgi uz tām, tad mēs ne ar ko neatšķiramies no tiem cilvēkiem par kuriem mēs lasām Evaņģēlijā. Tie atradās Viņam līdzās un tomēr nepazina, kas Viņš ir un kāpēc ir nācis. Ir tik svarīgi pazīt Kristu un nepārprast Viņu. Tas ir svarīgi man, Tev, visai cilvēcei. Jo tas, kurš pazīst Kristu tikai kā dažādu sīku problēmiņu risinātāju, tas vēl nav iepazinis Viņu kā Pasaules glābēju – kā savu Pestītāju, kura dēļ grēki top piedoti un dāvināta mūžīga dzīvošana. Šādiem cilvēkiem Kristus ir Vai nu plānprātiņš vai nu arī melis, bet vēl ne Dievs.
Tomēr tam, kurš Kristu pazīst kā savu Dievu, kas Krusta nāvē izcieta sodu par viņa grēkiem, tam šodien – ciešanu laikā skan aicinājums – priecājies! Šis prieks ir ticības auglis un sekas. Jo sirds nevar ātrāk priecāties par Kristu, pirms nav sākusi ticēt Viņam, savam Pestītājam. Kas ir Kristu? Jautā sev šo jautājumu šodien, rīt un visu savu dzīvi. Bet jautā nedaudz savādākā formā – kas tu man esi – Kristu? Atbildi Tu atradīsi Sv. Rakstos.
Āmen.
|