256 1 – 3 Dievs ir jūtams klātu, Viņu pielūgt sākam.
199 (1 – 3) Tu – Dieva Dēls, Tu – svētā gaisma.
316 (1 – 2) Tu Kungs uz nāvi iedams, Mums cēlis piemiņu.
314 (1 – 4) Nāku es kā māceklis, Jēzus sadraudzībā.
363 (1 – 3) Es teicu Tevi, Dievs ka Tu man gribi iedot.

Mat. 26: 26 – 30 (Ps. 116: 1 -5, 12 – 14; I Kor. 10: 16 – 17)

Dievgalds – Dieva klātais galds
Savā dievkalpojuma daļā esam pienākuši pie trešās – dievgalda daļas. Un atkal liekas, ka sākas kāda pilnīgi jauna dievkalpojuma daļa. Pēc draudzes dziesmas dievkalpojuma daļa ir pavisam cita un citāda kā iepriekšējās. Šeit sākas Kristus Svētā Vakarēdiena sakramenta iestādīšanas un izdalīšanas dievkalpojums. Šī ir sensenā kristīgā dievkalpojuma pirmā un galvenā daļa, kad apustuļi sapulcējās maizi lauzt un pieminēt tā Kunga nāvi. Senā kristīgā draudze šķiroja dievkalpojuma apmeklētājus – pilntiesīgajos un katehūmenos. Viņus atlaida pēc lūgšanas un sprediķa. Tad dievnamā tika noslēgtas durvis un vakarēdienu deva svētajiem.
Ko nozīmē svētais vakarēdiens? Kas tas ir, un kāpēc tam ir šī svinīgā, nopietnā vieta dievkalpojumā? Vakarēdienu var saprast kā tīri ārēju norisi – jauku un mīļu, un tomēr tikai kā piemiņu. No šīs uztveres mēs novēršamies, tāpat arī no pārāk garīgas pieejas – kur cilvēka prāts nevar saprast, ka šinī vietā un brīdī Kristus miesa un asinis ir klāt. Ja tas būtu vienīgi garā, tad nemaz nevajadzētu sakramenta ārējās zīmes. Arī no šīs uztveres mēs norobežojamies. Mēs paliekam pie tās uztveres, kā arī M. Luters to saka: es nevaru citādi, jo ir sacīts: tā ir mana miesa, tās ir manas asinis. ..Kā tas var notikt, tas iet pāri mūsu saprašanai. Drošību dod Pestītājs pats ar savu patiesību un dievišķumu. Te mēs ejam vienā uztverē ar Romas katoļu baznīcu un Austrumu pareizticīgo, tomēr Evaņģēliju paturot augstāk par abām šīm baznīcām.
Austrumu pareizticīgā baznīcā šī daļa ir izstiepti gari ar lūgšanām, ar ārējo blakus elementu piesaistīšanu un pat ar jūdu tempļa izdarībām. Šeit pretrunu ar mūsu Evaņģēlisko un arī Romas baznīcām izraisa vieta Sv. Vakarēdiena liturģijā, kur priesteris lūdz Dieva svētību ar vārdiem: svētī svēto maizi, svēto biķeri un pārvērt tos ar Tavu Sv. Garu. Tā tad maize un vīns tiek pārvērsti Kristus miesā un asinīs ar Sv. Gara starpniecību. Tas jau nozīmē, ka mēs stāvam kādā mistērijā, kur tiek piesaukts Sv. Gars, kas izdara brīnumu. Bet tas runā pretī paša Kristus vārdiem un Evaņģēlija garam. Bet mēs sakām: mūsu Pestītāja apsolījums ir viss, nav vajadzīga nekāda Sv. Gara iedarbība. Cita lieta ir, lai Svētais Gars sagatavotu mūsu sirdis to cienīgi saņemt.
Mēs stāvam Romas karavīra stājā, kas lūdz Kristum par savu slimo kalpu ar vārdiem: es neesmu cienīgs, lai Tu nāktu pie manis. Saki vārdu un – un tas būs. Mēs stāvam uz šīs gandrīz neticami vienkāršās pamatnes. Mēs uzticamies Viņam un neprasām vairs neko. Viņš sacīja: mana miesa, manas asinis – tā tad tas tā arī ir. Ne no mums ir atkarīgs, vai tas ir vai nav sakraments, tas nekļūst par sakramentu tāpēc, ka mēs to baudām, bet pēc Pestītāja apsolījuma.
No Katoļiem mēs šķiramies divās vietās. Priesteris it kā „rada Dievu”. Viņa teiktais vārds nonāk pie elementa, tad top sakraments. Mēs baidāmies to teikt. Vai tas ir tanī brīdī, vai citā, to mēs nezinām – bet tas ir tā. Otra atšķirība ir sakramenta paša pasniegšanā: ticīgajam pasniedz tikai maizi, vīnu bauda priesteris par visu draudzi. Tas tā ir sācies Viduslaikos. Varbūt aiz piesardzības, lai vīns nenolītu zemē, tas būtu piedauzīgi; vai arī – lai taupītu vīnu, sevišķi ziemeļu zemēs, kur vīns ir ievedams. Šīs grūtības būtu citādi bijušas jāpārvar. Tagad viņi saka, ka miesā taču ir līdz arī asinis. Tas ir vulgāri. Bet Pestītājs taču ir iestādījis abus veidus: mana miesa un manas asinis.
Bet savā dziļākajā būtībā mēs esam vienoti ar šīm abām baznīcām. Katoļi vēl saka, ka Vakarēdiens ir Golgatas atkārtojums. Mēs neatkārtojam Kristus upuri, to nevar neviens atkārt. Bet mēs esam līdzdalīgi ar piedalīšanos pie sakramenta. Tas ir šī sakramenta brīnums.
Mēs nedomājam arī, ka dievgalda liturģija būtu izpušķojama. Mēs stāvam vienkāršajā Evaņģēlija izpratnē. Daudzveidība neko nepalīdz. Nepļāpājiet kā pagāni, neliekat liekus vārdus tur, kur tie nenāk iekšā. Šeit Evaņģēlija vienkāršība ir kā akmenī izkalta, kā zeltā izlieta, tā neprasa nekādu kruzuli klāt.

Dievgalda liturģijā iezīmējas četras daļas:

Prefācija – ievadījums;
Konsekrācija – iesvētīšana;
Distribūcija – izdalīšana;
Benedikcija – pateicība.

Prefācija – to ievada sveiciens, ar ko garīdznieks vēršas pie draudzes, it kā no jauna sākdams dievkalpojumu. Seko dialogs: Tas Kungs , lai ir ar jums – Un ar tavu garu. Šie dziedājumi ir minorā, ar ko ir uzsvērta lielāka nopietnība. Un arī tālāk: paceliet savas sirdis – mēs tās paceļam uz to Kungu. Ar šiem vārdiem mēs apliecinām, ka atrodamies kādā lielā pacilājumā, nost no visa tā, kas ir ap mums šajā pasaulē. Tālāk seko: sacīsim pateicību Dievam savam Kungam. – Uz ko draudze atbild: Tā ir labi un tā piederas. Ap ko grozās šī pateicība? Ap vislielākajām lietām: tā ir labi un tā piederas. Mēs pateicamies, ka tu mūs saudzi, mūsu grēkus mums piedod un mūžīgo svētību apsoli. Te ir ietverts viss, kas attiecas uz mūsu cilvēcisko eksistenci visās lietās. Par to tad arī nesam pateicību Dievam caur Jēzu Kristu, kas mums to ir sagādājis. Un tālāk seko vislielākais kāpinājums dievkalpojumā. To vajadzētu sacīt visiem: tāpēc mēs, līdz ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem slavējam Tavu godību. Šai brīdī kristīgā draudze ir šajā lielajā visaptverošā kopībā. Mēs paši šai brīdī esam pie debesu sliekšņa, savienoti ar draudzi, kas ir godībā, dziedādami: Svēts ir tas Kungs. Tā ir eņģeļu slavas dziesma, ko viņi dziedāja, redzēdami Dieva godību (Jes. 6: 3). Šajā vietā mēs stāvam vaigu vaigā ar Dieva godību, kas atklājas Kristū Jēzū. Šī godība ietērpj mūs visā tajā apžēlošanā un apsolīšanā. Draudze dzied, ceļos nometusies.
Mūsu liturģijā ir vēl viens turpinājums, ko draudz dzied līdzi: Benedictus un Osianna: slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā, ozianna augstībā. Šie ir Kristus sveicinājuma vārdi, kad Viņš ienāca Jeruzālemē Pūpolu svētdienā. Mēs Viņu tāpat sagaidām savā vidū sakramentā.
Tad seko visnopietnākais – sakramenta svētīšanas un iestādīšanas vārdi, ko izdara liturgs, pagriezies pret altāri, atkārtodams Pestītāja vārdus un liek krusta zīmi pār elementiem. Mēs zinām, ka mūsu Kungs un Pestītājs ir klāt, lai arī neizprotam kā tas notiek. – Tā ir konsekrācija.
Tālāk distribūcija – izdalīšana, kur vēl tiek pasludināti Pestītāja vārdi kā atgādinājums un vēlējums: Kristus miesa – par tevi nodota, Kristus asinis – par tevi izlietas. Beidzas šī atlaišana ar Dieva miera vēlējumu un krusta zīmi.
Postkomūnija – dievkalpojuma daļa pēc dievgalda. Saņemot sakramentu, mēs tapām līdzdalīgi pie tā upura, ko Kristus ir nesis, mūs atpirkdams. Kristus tas Kungs ir draudzes vidū. Dievgalds un dievkalpojums ir dievkalpojuma svinīgākā daļa. Agrāk šinī dievkalpojuma daļā slēdza dievnama durvis. Tā vajadzētu arī tagad. Jo aiziešana šajā daļā ir necienības parādīšana. Visā vakarēdiena liturģijas daļā draudze paliek neapsēdusies – kājās stāvēdama, vai ceļos. Bet pie sakramenta saņemšanas draudze ir ceļos nometusies. Protams, neviens netiek tiesāts ārējās izturēšanās dēļ, ja ir slimība, sāpes, vai kas cits.
Dievkalpojuma daļā pēc dievgalda mēs it kā noejam no kalna augstumiem. Draudzes locekļi, atgriezdamies savā vietā , ceļos saka kaut vai īsu lūgšanu un tad pie vienojas draudzes postkomūnijai. Tas ir viens no skaistākajiem brīžiem dievkalpojumā, kaut arī tā ir īsa. Šeit cilvēka gars un dvēsele atveras pateicībā, kas ir lielākā no visām iespējamām. Ieklausieties! Tie, kas nāk no altāra pēc dievgalda saņemšanas ir bijājami ļaudis, tie ir spēcīgāki par lauvām, - tā ir teicis kāds no baznīcas tēviem. Šis cilvēks ir piepildīts ar Dieva visaugstākajām dāvanām. Tas izraisa viņā pateicību, jo šīs dāvanas ir daudz lielākas par dienišķo maizi, veselību vai pat dzīvību. Šī pateicība ir īsi izteikta ar 118. Dāvida dziesmas vārdiem: Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, Tas reizē ir uzaicinājums un paskaidrojums. Un draudze atbild apliecinot: un viņa žēlastība paliek mūžīgi. Tas ir kopsavilkums visam tam, kas ir noticis dievkalpojumā.
Dievkalpojums ir parādīšanās Dieva vaiga priekšā, iztvīkšana, ilgošanās, bezgalīgi lielā vajadzība un nepieciešamība tikt apžēlotam.
Dievkalpojums tiek noslēgts ar Ārona svētīšanas vārdiem, kas atlaiž katru dievlūdzēju. Svētīšanu saņemam stāvus vai ceļos nometušies.
Arī tai dziesmai, kas noslēdz dievkalpojumu, ir jābūt katrā ziņā ar pateicības raksturu, ne slavas un pateicības dziesmām. Kādreiz šī dziesma ietver visu to jaukumu, ko esam saņēmuši. Ar to dievkalpojums ir ticis noslēgts un draudze ir atlaista.
Paldies Dievam par žēlastību, ko esam saņēmuši būt kopā pārdomājot dievkalpojumu.

Āmen.