JĀŅA 1: 6–8, 19–28; (1. TES. 5: 16–24)

Plosījās vētra. Jūras viļņi cēlās kā kalni un draudēja pazudināt kuģi, kas šķita mazs un nevarīgs pret dabas stihiju. Kluss izmisums un padevība liktenim bija pārņēmusi kuģa pasažierus. Pasažieru vidū bija arī kāds kristietis. Viņš mēģināja visus uzmundrināt un iedrošināt, ka paļāvība uz Dievu ir stiprāka par visu. Kāds viņam atbildēja, lai viņš pats kaut ko dara. Lai pasaka kādu lūgšanu vai ko citu, jo viņa Kungs taču esot reiz apsaucis vētru. Kristietis apdomājās un atbildēja: “Ja es, mirstīgais, varētu izdarīt, to ko izdarīja Viņš, tad jau Viņš nebūtu nekāds Kungs.”

Ir Advents– Kristus gaidīšanas laiks. Un kā katru gadu, mēs šajā laikā gaidām Viņa piedzimšanu. Mūsu sirdīs. Šis laiks pirms Ziemsvētkiem atgādina mums sevi attīrīt un sapost Viņa nākšanai. Tādēļ šogad visas četras Adventa svētdienas pārdomāsim garīgos tikumus. Mēs pirms nedēļas iesākām ar lūgšanu, nākošo nedēļu pārdomāsim grēku nožēlu, vēl pēc nedēļas paklausību Dievam. Bet šodien... Kāds rakstnieks ir teicis: Dievam ir divi troņi– viens visaugstākajās debesīs, otrs vispazemīgākajā sirdī. Šodien pārdomāsim pazemību.

Mums par pazemības paraugu šodien kalpos Jānis Kristītājs. Viņš piepildīja savu dzīves sūtību– sagatavot ļaudis Kristus nākšanai. Itin viegli var pamanīt, ka Jāņa sūtība un Baznīcas sūtība ir līdzīgas– sludināt, ka nāks Kristus. Mēs apliecinām otro atnākšanu, Jānis– pirmo. Tāpat kā Jānis arī mēs sagatavojamies iekšēji Kristus nākšanai. Caur grēku atzīšanu un nožēlu. Un Jānis bija absolūti pazemīgs, un noliedza sevi Kristus priekšā. Vai tādi esam arī mēs? Bet ir jau sākumā jāpamana, ka pazemība nebija Jāņa sūtība. Tā nebija Dieva pavēle. Pazemība nebija mērķis. Tā vienkārši sekoja patiesības sludināšanai. Šo patiesību, kas vairo pazemību, šodien meklēsim arī mēs.

“Pazemība ir tikums ko daudzi sludina, bet maz praktizē; un tomēr katrs ir apmierināts par to dzirdēt. Priekšnieks to uzskata par labu mācību saviem padotajiem, draudzes locekļi mācītājiem, un mācītāji saviem draudzes locekļiem.” (Selden) Nevar nepiekrist šim citātam. Mēs katrs labi pamanām, kad otrs nav pazemīgs, bet par sevi... Vai no klātesošajiem būtu kāds, kas tagad būtu gatavs piecelties un sacīt: “Nezinu, kā citi, bet es esmu pietiekami pazemīgs.”? Lūdzu, ja ir, tad pieceļaties. Jā, es zinu, mēs visi esam gatavi atzīt: “man trūkst pazemības” Bet vai mēs pārāk ātri nesamierināmies ar šo faktu? Ko mēs darām, lai to labotu?

Ir kāda pazemības puse, kuru gribu jums atklāt. Cilvēks, kas ir apbruņots ar pazemību, ir neuzvarams. Vēl vairāk– viņš ir arī neievainojams. Jūs katrs kaut reizi esat jutušies aizskarti. Kad jums kāds ir nodarījis pāri. Un ja jūs pavērotu, kā pāridarījums pārvēršas dusmās, jūs pamanītu, ka tas tiešā veidā ir saistīts ar lepnību. Atceros, reiz sadusmojos uz kādu draudzes locekli, kura tikai runāja savu, nelaizdama mani pie vārda. Problēma sekoja problēmai, bet es nespēju iestarpināt nevienu teikumu. Sāku dusmoties, un gandrīz jau pateicu kādu dzēlīgu frāzi, bet sagadījās, ka mūsu saruna tika pārtraukta. Vēlāk apdomāju, kāpēc biju juties aizskarts. Tas nebija tāpēc, ka māsa būtu daudz runājusi. Arī tāpēc ne, ka mani nelaida pie vārda. Mani kaitināja, tas, ka man nedeva to, kas man pienācās. Ka viņa negribēja dzirdēt, kas mācītājam sakāms. Mana pārliecība, ka man kaut kas pienācās, traucēja pazemīgi pieņemt situāciju.

Vai tā nav katru reizi, kad uztraucamies, dusmojamies, baidāmies? Vai tad mūs nekaitina gandrīz tikai tas, ka nenotiek pēc mūsu prāta? Ka nesaņemam to, kas mums pienākas? Vai tu dusmotos uz savu laulāto, ja nedomātu, ka esi pelnījis ko labāku? Vai tu uztrauktos par savām darba lietām, ja pazemīgi pārstātu domāt, ka esi pelnījis vairāk? Vai tu baidītos par savu rītdienu, ja pazemīgi to saņemtu tādu, kāda tā būs. Un tieši tad, kad esam samierinājušies ar to, ko Dievs dod mums šodien, Viņš dos mums vēl arī rītdien. Patiesi pazemīgam cilvēkam nekas un neviens nevar izdarīt pāri, jo viņš pazemīgi pieņem visu, kas notiek, nesūdzēdamies, ka tam pienāktos vairāk, bet vienkārši strādādams, lai būtu vairāk.

Jānis Kristītājs pazemīgi liecināja: “Kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis.. kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu” Par ko Jānis runāja? Vai par savu necienību? Nē, viņš rādīja cik dižs un augsts ir Kristus. Jānis liecināja, ka pats Vienpiedzimušais Dievs ir nācis uz šo pasauli, un tāda patiesība darīja to pazemīgu. Tātad, ja patiesība dara pazemīgu, mēs varam spriest, ka patiesības trūkums dara lepnu. Un tā arī ir. Ja, kaut kas nav kārtībā ar mūsu garīgo dzīvi. Ja esam aizmirsuši lūgšanas, Bībeles lasīšanu, sakramentu, tad tas tūdaļ parādās kā pazemības trūkums. Ja tevi sāk kaitināt tavi ģimenes locekļi, ja tavi darba biedri sāk “krist uz nerviem,” tas gandrīz vienmēr nozīmē, ka esi aizmirsis patiesību. Tev trūkst lūgšanas, vai Raksti, vai sakraments. Un to var labot tūlīt pat. Kolīdz kļūsti neiecietīgs paej malā un lūdz “Mūsu Tēvs,” izlasi kādu Psalmu, un tava pazemība, tavs miers būs atgūts. Un ja, kādu lepnībā esi aizskāris, tad nekavējies. Parādi tam savu mīlestību un pazemību vēl šodien pat. Neatliec to uz rītdienu. Vēl šodien izdari tam kaut ko patīkamu, parādi tam savu uzmanību. Liec savai lepnībai  būt pazemības kalponei.

Kāds vaicās, bet kāpēc Bībele tik reti runā par pazemību? Tā ir, jo Bībele runā nevis par pazemību, bet par tās lietošanu. Vai tad katru reizi, kad tiek pieminēta kalpošana, netiek pieminēta pazemība? Vai tad vārds “kalpot” nenozīmē pazemību, gan tā priekšā kam kalpojam, gan to priekšā, kas saņem mūsu kalpošanu? Kāds vaicās, kur man ņemt tādu pazemību? Esmu pārliecināts, ka Jānis, pazemīgi atteikdamies no piedāvātā goda, nedomāja par to kā atteikties, bet domāja par to, kam patiesi gods pienākas. Tā arī jūs, nevaicājiet– kur man ņemt pazemību, bet, kad tā trūkst, pavaicā, ko šajā pasaulē saņēma Dieva Dēls. Ar to pietiks. Jo “žēlastība un patiesība NĀKUSI PASAULĒ caur Kristu,” apliecina Jānis. Nevis bauslība un Dieva bargums! bet žēlastība un patiesība. Tātad Viņa piedošana ir patiesa. Tātad Viņa labvēlību nav jānopelna, bet tā tiek dota no žēlastības. Ja tu patiesi šo piedošanu saņem, tad tu vairs neizcel sevi, bet Viņu. Tad arī tu vari pazemībā pieņemt gan citus cilvēkus, gan savu dzīvi, un pat, ja to nevari, Dievs joprojām pret tevi ir žēlastība, un Viņa piedošana ir patiesa.

Visiem trūkst šīs pazemības... jā... mums vēl daudz ir ko mācīties no mūsu Kunga. Dievs nevienu nesoda, ja tas kaut ko nevar. Viņš dod spēku varēt. Ja ne šodien, tad rīt; ja ne visu, tad kaut mazliet; bet dod katram.

Divi neseni atgadījumi, man lika pārdomāt pazemību manā dzīvē. Kad biju pabeidzis rakstīt un pārlasīt šīs rindas, tad apmēram šajā vietā man piezvanīja kāda draudzes locekle. Pulkstenis bija 10:30 vakarā, un biju strādājis no paša rīta. Bet viņa piezvanīja un pārmeta man to, ko neesmu laikā paveicis. Kāda bija mana reakcija pēc tam, kad biju pārlasījis sprediķi par pazemību? Pazemīgi pieņēmu pārmetumu? Nē! Jutos aizskarts... Otrs notikums vēl šodien no rīta. Devos uz baznīcu sludināt par pazemību. Auto stāvvietā norāvās sargsuns un man uzbruka. Kāda bija mana reakcija? Vai pazemīgi priecājos, ka sakosts ir tikai mans portfelis, nevis es pats? Nē! Es biju sadusmots... Mārtiņam Luteram reiz vaicāja: kāds ir ticības pirmais solis? Pazemība, Luters atbildējis. Un kāds ir ticības otrais solis? Pazemība. Un kāds ir trešais? Pazemība. Vienīgi Dievam lai gods. AMEN