ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Grēku nožēla
12.12.1999, 3. adventa svētdiena

Marka 1: 1–8 (2.Sam. 12: 13–17)

Kurš bija visgrūtākais teikums grēksūdzes lūgšanā? Daudziem tas ir “bet [mani grēki] man no sirds žēl un gauži sāp.” Vismaz man tie vienmēr liek aizdomāties. Vai tiešām man IR žēl to, kas grēciniekam šķiet patīkams?

Šodien par otru kristīgo tikumu– grēku nožēlu. Pirms kāda pusgada mūsu draudzē bija tests par katehisma zināšanām. Viens no jautājumiem tur bija: “No kā ir atkarīga [grēku] piedošana?” Piedāvātās atbildes: 1) No Dieva apsolījuma; 2) no tā cik patiesi tu nožēlo; 3) no tavas apņemšanās laboties. Gandrīz puse draudžu locekļu domā, ka piedošana ir atkarīga no tā cik patiesi tu nožēlo. Vai tas tā ir, atbildēsim šodien.

Pirmkārt ir jāatšķir īstu grēku nožēlu no neīstas. Lūk, divi piemēri, pozitīvs un negatīvs. Šodien Vecās Derības lasījumā dzirdējām par ķēniņu Dāvidu, kuram bija iepatikusies precēta sieviete Batseba. Dāvids to atvīla vīram un tie gulēja kopā. Tika pārkāpta laulība, Dieva likums. Tad Dāvids, lai arī būdams varens valdnieks, nevis pats sevi attaisno un piedod, bet zemojas un gavē sava pārkāpuma dēļ. Valdnieks metās zemē un atzina savu vainu: “Es esmu grēkojis pret to Kungu.” Īsta grēku nožēla atzīst savu patieso vainu.

Tas ir tā, kā māju tīrot. Mums visiem labprāt patiktu tīrīt lielo istabu. Mēs labprāt tīrītu tikai kārtīgās vietas. Bet, lai māju pa īstam sapostu, ir jātīra arī tualete un jāizmazgā atkritumu spainis. Tāpat arī grēku nožēlā, tā ir īsta tad, kad atzīst savu patieso vainu, nevis tikai vienaldzīgi piekrīt: “Nu esmu jau esmu, arī es tas grēcinieks.” Vēl divas zīmīgas lietas ir vērts pamanīt, ja salīdzinām grēku nožēlu ar mājas tīrīšanu. Pirmkārt, māju netīra katru dienu, bet reizi nedēļā. Arī nožēla nav nepārtraukta katras dienas lieta, bet tad, kad tu pārbaudi savu sirdsapziņu Dieva vārda gaismā. Otrkārt, tavs pienākums nav tīrīt cita māju. Un nevajag arī izmeklēt un runāt par cita cilvēka sirdsapziņu.

Un Dāvidam viņa vainu piedeva, bet dēlam, kas laulības pārkāpšanā bija ieņemts, bija jāmirst. Jo Dāvids bija “devis iemeslu tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot.” Tas ir neticami, cik precīzi ir šie vārdi. Pirms dažiem gadiem kāds Amerikas žurnāls rīkoja dzejoļu konkursu. Pirmo vietu piešķīra dzejolim ar nosaukumu “Ķēniņš Dāvids.” Tie bija satīriski un zaimojoši panti par nemorālajām attiecībām Dāvida un Batsebas starpā. Tur perversā veidā tika citētas pat Dāvida psalmu rindas. Kunga ienaidniekiem bija iemesls Viņu zaimot pat vēl pēc 3000 gadiem! Šis dzejnieks ir negatīvais piemērs. Kad grēku neuztver nopietni. Kad par grēku nav kauns. Nav izpratne, ka tieši grēku dēļ, esam šķirti no Debesu Tēva. Mārtiņš Luters ir teicis: “Atgriešanās ir sākusies tad, ja atzīstam savus grēkus un mums patiesi ir žēl par tiem; Atgriešanās ir pabeigta, kad šajās skumjās ienāk paļāvība uz Dieva žēlastību, un sirdis atveras Dievam un ilgojas pēc grēku piedošanas.”

Īsta grēku nožēla pirmkārt atzīst savus grēkus. Otrkārt, tā nes atgriešanās augļus. Sens sakāmvārds saka: “Vairāk nekad negrēkot ir vislabākā nožēla.” Jo kāpēc gan atkārtot darbību, kuru nožēlo un, kas gauži sāp? Kāpēc darīt to, kas mūs ir pakļāvis nāvei un šķīris no Dieva? Es bērnībā spēlējoties ar brīnumsvecītēm apdedzināju sev kaklu. Domāju, ka nevienu nepārsteigs, ja atzīšos, ka kopš tās reizes vairs neesmu ar tām spēlējies. Jo zināju, kā tas sāp un ko nozīmē nāves bailes. Ja grēksūdzes lūgšana “mani grēki man no sirds žēl un gauži sāp” ir patiesa, kāpēc tad jūs turpināt grēkot? Kāds vīrs, kad tika kārdināts turēja roku virs sveces sacīdams: “Ja tā sāp tikai roka, kāpēc darīt to, kas visu miesu pakļaus elles ugunij?”

Atbilde: mēs grēkojam, jo esam vēl miesā. Lai arī tiecamies atraisīties no grēka un miesas saitēm, tās atkal un atkal atjaunojas. Vai tad ne tāpēc Kristus sacīja? “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja.” (Mt.26:41) Tas ir mūsu miesīgais cilvēks, kas traucē nest patiesus atgriešanās augļus. Bet, ja tā, tad vajadzētu no tā atbrīvoties. Jautāšu jums, vai jūs zināt, kurā brīdi tiek uzveikts miesīgais cilvēks? Kurā brīdī tevī tika uzvarēts tas cilvēks, kas klausa tikai savam prātam un izdabā tikai savam labumam?

Jā, tas notiek kristības sakramentā. Jo kristībā tiek nonāvēts vecais cilvēks un caur Dieva Garu dzimst jaunais. Bet, ko darīt, ja esam jau kristīti un tomēr grēkojuši? Mūsu baznīcas ticības apliecību Konkordijas grāmatā teikts: “Bet tad, kad kristīgie rīkojušies pret sirdsapziņu, ļāvuši sevī valdīt grēkam, tā sevī nomākdami un pazaudēdami Svēto Garu, viņiem nav jātiek vēlreiz kristītiem, bet atkal jāatgriežas. Jo tas nu reiz ir tiesa, ka patiesas atgriešanās laikā jānotiek pārmaiņām, jaunai kustībai un pārdzīvojumiem prātā, gribā un sirdī, proti, ka sirds atzīst grēku, bīstas Dieva dusmības priekšā, novēršas no grēka, iepazīst un uzņem žēlastības apsolījumu Kristū, iegūst labas garīgas domas, kristīgu apņemšanos un uzcītību, un cīnās pret miesu. Kur tas nenotiek, tur nav patiesas atgriešanās.” (Konkordijas Formula II)

Šajā vietā man nāk atmiņā kāda draudzes locekļa sacītais, ka katrā dievkalpojumā viņu biedējis mācītāja jautājums pēc grēksūdzes: “Ja šī ir jūsu PATIESA grēksūdzes lūgšana, tad sakiet: Jā.” Viņš lielu dievkalpojuma daļu veltījis pārdomām, cik tad patiesa ir viņa lūgšana. Nu ir īstā reize atcerēties Jāni Kristītāju. Viņš kristīja, tos, kas nāca “izsūdzēdami savus grēkus.” Tātad Jānis tikai apstiprināja cilvēku paveikto, un mudināja tā vairs nedarīt. Bet Jānis arī solīja: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis,... Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Kristus kristība ir nevis apstiprinājums cilvēku darbam, bet ir Dieva Gara darbs cilvēkā. Kristus kristība un piedošana nav atkarīga no mūsu nožēlas. Tā vispār nav atkarīga no mums pašiem, bet ir Dieva darbs ar mums. Tādēļ dievkalpojums ir nevis, lai pārdomātu cik patiesi esam mēs, bet gan: cik liels ir Viņš. Kā teikts Konkordijas grāmatā: “.. Svētais Gars grib radīt un paveikt mūsos šādu atgriešanos un caur Viņa vārda sludināšanu un pārdomāšanu iededz mūsos ticību un citus dievbijīgus tikumus, ka tās ir vienīgi Svētā Gara dāvanas un Viņa darbs” (turpat).

Tik daudz par grēku nožēlu. Pirmkārt, ka atšķiram īstu no neīstas nožēlas un pamanām savus pārkāpumus, nevis liekuļojam. Otrkārt, ka meklējam nožēlas sekas– atgriešanās augļus, un neatkārtojam, bet labojam savus grēkus. Treškārt, ka nemeklējam šo spēku un īstumu sevī, bet saņemam to no Dieva. Dievkalpojumā pārdomādami Dieva vārdus un stiprinot ticību sakramentā. Ceturtkārt, lai pieminam, ko Dievs ir mums solījis kristībā, un ko esam solījuši Viņam. Un visubeidzot, lai nolikuši grēkus, tos nepieminam un neatgādinām ne sev, ne citiem. Lai kļūstam jauni radījumi.

Kāds vaicāja, kad un kā ir pareizi sev pārmest krusta zīmi. Tas nav maģisks rituāls, bet atgādinājums par kristību. Atceraties, kristībā tiek teikts : “Ņem šo krusta zīmi, pie pieres un pie sirds, par zīmi, ka krustā sistais Pestītājs arī par tevi ir cietis, miris un augšāmcēlies.” Krusta zīme katram, to joprojām atgādina. Pārmetot krustu mēs katrs sev atgādinām: “Es esmu kristīts Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Man ir apsolīta Dieva valstība un Viņš tur savus solījumus. (2.Tim.2:13)” AMEN

 Iesūtīts: 2007.09.17 20:21
 Kontakti



 

Copyright 2006; Created by MB Studija »