Lūkas 1: 26–38 (2. Sam. 7: 1–13 )

Mēs šodien pievienojamies eņģeļa sveicienam: “Esi sveicināta, apžēlotā! Kungs ir ar tevi.” Arī mūsu paaudze piemin jaunavu Mariju un sauc viņu par svētīgu. Mēs šodien pārdomājam trešo kristīgo tikumu– paklausību Dievam.

Sākšu ar pamattēzi: katrs mūsu lēmums ir paklausība. Vai nu sev, savam prātam un vajadzībām; vai kādam citam; bet viss, ko mēs lemjam un darām ir paklausība. Ja es jums lūgtu: Paskatieties uz šo grāmatu {pacelts “jaunais tulkojums”}, tad jūsu skatiens to uzlūkotu, paklausot man, vai arī neskatītos, paklausot savam spriedumam. Un ļoti bieži (vai pat vienmēr?) mūsu paklausība vienam, nozīmē nepaklausību citam. Ja jūs neskatītos uz pacelto grāmatu, paklausīdami savam lēmumam, jūs izvēlētos neklausīt manam aicinājumam. Labs piemērs šādai paklausībai, kas reizē ir nepaklausība, ir Latvijas valdības lēmums par iekšējā gaļas tirgus aizsardzību. Lēmums par atvieglojumiem Latvijas lopkopjiem pārdodot savus produktus, bija gan drosmīga nepaklausība Eiropai, gan paklausība savai tautai. Un lai cik nekaunīgi būtu bagātās Eiropas pārmetumi nabaga Latvijai, mūsu valdība neklausīja pārmetumiem. (Lieki pieminēt, ka tas ir loģiski, jo Eiropa saviem zemniekiem dod visādas piemaksas, un ievestie produkti bieži ir piebāzti ar ķīmikātiem un negaršīgāki). Mūsu valdība ir aicināta gādāt par tautu. Un valdība paklausīja tautai, nepaklausot ārējam spiedienam.

Apustuļi un Pēteris sacīja: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Dar. 5:29) Ko šie vārdi nozīmē tev? Vai klausīt Dievam vienmēr nozīmē neklausīt cilvēkiem? Marijas saruna ar eņģeli Gabriēlu ir kā atbilde uz šiem jautājumiem.

Kas notika, kad eņģelis apciemoja Mariju? Viņi sarunājās. Un tad viņa pazemīgi paklausīja Dieva prātam: “es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani, kā tu saki” Marijas paklausība nav akla un fanātiska. Viņa vairākkārt jautā ar mērķi saprast, kas un kā notiks. Un Gabriēls... viņu neapsauc, nepavēl: “dari ko liek!” Dieva sūtnis pacietīgi izskaidro Dieva nodomus. Tātad Viņš grib, lai mēs domājam. Lai mēs meklējam izprast Dieva prātu ar katru no mums. Viņš nesagaida aklu paklausību. Tādēļ mūsu dievkalpojuma neatņemama sastāvdaļa ir Bībeles lasījums un sprediķis. Lai mēs katrs varētu pārdomāt Dieva nolūkus. Vai tad ne tādēļ jūs tagad klausāties, nevis atkārtojat pie sevis Ziemsvētku dzejolīti, ko skaitīt pie eglītes?

Jā, Dievs aicina domāt. Viņš aicina atšķirt patiesību no nepatiesības. Bet Dievs neatklāj savus nodomus, lai mēs tajos iejauktos, vai tos mainītu. Pamaniet, ko darīja Marija. Dzirdot, ka viņa kļūs vēl pirms kāzām stāvoklī, Marija necenšas, ko mainīt, bet pazemīgi vaicā: “Kā tas var notikt, ja es vīra neapzinos?” Kad eņģelis paskaidro kā, Marija, saņēmusi atbildi, paklausa. Cik žēl, ka Baznīca tik bieži aizmirst Marijas piemēru... Tā piemēram, ir izdomājusi, ka pati Marija arī ir bezvainīgi ieņemta, tāpat kā Kristus un ir pielūdzama. Un ir kādi, kas joprojām negrib saprast patiesību, negrib meklēt to Rakstos; negrib pavaicāt: Ja viņa tiešām būtu dzimusi no Svētā Gara, vai viņa būtu pārsteigta tieši par eņģeļa sveicienu? Vai tad viņai neliktos normāli, ka viņu sauc “apžēlotā, Kungs ir ar tevi”?

Un Marija nepaklausīja! Savām bailēm. Klausīdama Dievam, viņa neklausīja cilvēcīgajam uztraukumam. Viņa droši vien zināja ebreju likumu, kas nosaka, ka par netiklību draud nāvessods (5.Moz. 22). Bet viņa nejautā eņģelim, kā viņa izskaidros savu grūtniecību apkārtējiem. Viņa neprasa, ko padomās Jāzeps un citi. Sapratusi kāds ir Dieva nodoms, viņa paklausa. Jo Dievs tur savu vārdu. Viņš negrib cilvēkus mocīt, bet izglābt. Marijas paļāvība, ka Dievs zina ko dara, ļauj tai pārvarēt visas bailes par nākotni. Paklausība Dievam liek tai aizmirst savu personisko drošību un labklājību. Vēl senatnē filozofs Aristotelis rakstīja: “Ļauni cilvēki klausa dēļ bailēm, labi dēļ mīlestības.” Un Marijas paklausība rāda, ka Dievam var klausīt ne dēļ savas, bet dēļ Dieva mīlestības. Sacīdama, ka ir “Kunga kalpone,” Marija zina, Dievs rūpējas par savējiem. Dievs viņu neatstās pat tad, ja šī paklausība nozīmēs zaudēt līgavaini, reputāciju un pat dzīvību. Lūk, kāpēc mēs visās paaudzēs teicam viņu svētīgu (2:48).

Baznīctēvs Tertuliāns ir teicis: “Kā Ieva noticēja čūskai, tā Marija noticēja eņģelim. Noziegums, ko vienas ticība izraisīja, otras ticība dzēsa.” (Elucidations I, 17) Ko eņģelis pavēstīja Marijai? “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc svētais piedzimušais tiks saukts Dieva Dēls” Tiek pavēstīts veids, kā Dievs nāks pasaulē. Viņš nāks uzcelt Dieva valstību. Un mēs, tāpat kā Marija varam jautāt: kā tas notiks? No Svētā Gara un sievietes savienības. Tas ir ceļš kā Dievs ienāca mūsu pasaulē, un ceļš kā mēs no pasaules varam ieiet Dieva valstībā. Kad kristībā tiek savienota mūsu dabīgā miesa ar Dieva Garu. Marijas dēls, Jēzus ir Glābējs un Pirmdzimtais Dieva Dēls. Mēs– kristībā kļūstam par Dieva dēliem un meitām, kļūstam kā Viņš. Jo katrs no jums nes sevī divas dzīvības– miesīgo un Dieva Garu. Tas dara iespējamu, ka paklausām ne tikai dabiskajam miesas prātam, bet Dieva Vārdam. Ka varam, kā Marija būt Dieva kalpones un kalpi.

Dieva Gars, kas dots katram no jums, liek reizēm, vai pat bieži izvēlēties: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Dar. 5:29). Bet ievērojiet Marijas reakciju, kad ienāk eņģelis. Viņš nepārsteidz ar savu izskatu vai parādīšanos. Marija iztrūkās par viņa sveicienu. Iespējams, ka eņģelis ienāca kā parasts cilvēks, kas stāsta Dieva nodomu. Starp citu grieķu valodā a’ngelos nozīmē: vēstnesis, sūtnis. Un Marija paklausīja ne eņģeļa izskatam vai varenām zīmēm, bet Dieva vēstij. Tāpat arī draudze– paklausām saviem mācītājiem, kas ir Dieva sūtīti.

Tāda ir Marijas mācība visām paaudzēm. Ka Dievs aicina saprast. Ka Dieva vārda sludināšanai nav jāklausa akli, bet “redzīgi.” Redzīgām acīm lasot Dieva patiesību un dzirdīgām ausīm meklējot atbildes saviem jautājumiem. Ne, lai izprastu Dievu, bet Viņa gribu ar katru no mums. Un, kad paklausība Dievam nozīmē nepaklausību savam egoismam... mums kristībā dots spēka un drosmes Gars. Dieva Gars, kas mīt jūsu miesā. Jo, kā pats Dieva Dēls dzima Gara un miesas savienībā, tā arī mēs. Un, lai neliktu savējiem maldīties un meklēt, kam klausīt un, ko Dievs grib no tevis, Viņš devis Baznīcai mācītājus. Ne lai draudzi biedētu, pārsteigtu vai apgrūtinātu, bet lai tie nestu Dieva vārdu. Lai savu Baznīcu ar viņu rokām svētītu, kristībā mazgātu, vakarēdienā pamielotu, un bērēs izvadītu no šīs dzīves mūžībā. Un Kristus Baznīca klausa Kristus mācītājiem, tāpat kā viņi klausa Kristus vārdiem. Kā ir rakstīts: “Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam– uz taisnību. Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esam mācīti” (Rom.6:16–17) AMEN