ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
01.04.2000., 2. svētdiena līdz Lieldienām.

Sadzirdēt Kristus vārdus.

JĀŅA 8: 46–59 (Ebr. 9: 11–15)

Jūs pirms brīža bijāt liecinieki sarunai. Garai sarunai. Dialogam starp cilvēkiem un Jēzu. Tas bija pirms brīža. Tagad es jūs aicinu pašiem kļūt par sarunas dalībniekiem. Jo tieši tas notiek šeit– dievkalpojumā. Mēs dzirdam Dieva patiesību un tai atbildam– ticības apliecībā, dziesmās, lūgšanās. Dialogs, kuram mēs bijām liecinieki, neizdevās. Kāds būs tas kurā mēs būsim dalībnieki?
Kristus sarunājas ar saviem tautiešiem templī. Kaut gan, to ir grūti nosaukt par sarunu, ja viens no dalībniekiem neredz, nedzird, un nesaņem otra piedāvāto. Es šeit domāju jūdus, kas bija sarunas dalībnieki. Nav tā, ka tie nevarētu... Vienkārši neklausās, bet risina tik savu domas pavedienu. Savdabīgā veidā to var pamanīt saliekot kopā visu viņu sacīto. Ir tā it kā viņi turpinātu tikai savu domu; it kā ar viņiem neviens nerunātu. Spriediet paši, kā izklausās jūdu atbildes, ja tās saliek vienu pēc otras:
Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns?" "Nu mēs zinām ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko tu sevi dari?" "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?" Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu.
Grūti noticēt, ka tās ir veselas četras dažādas atbildes, vai ne? Kā redzat, cilvēki īpaši neklausījās, ko teica Jēzus. Tikai turpināja savu domu, kolīdz tika pie vārda. Jautājums šodien: Vai jūs dzirdējāt ko saka mācītājs, piemēram, pēc grēksūdzes lūgšanas, uz ko jūs atbildējāt "Āmen"? Vai jūs dzirdējāt par ko bija lekcijas lasījumā no Ebreju vēstules? Vai dzirdējāt ar kādiem vārdiem šodien iesākās dievkalpojums?
Tāpēc, ka jūdi neklausījās, viņi arī nespēja ieraudzīt un saprast, kas stāv viņu priekšā. Viņi neredzēja, ka Tam, kas runā, tiešām nav grēku. Jūdi nesaprata, ka nevis viņu nacionalitāte, vai gudrība, bet attieksme pret šī cilvēka vārdiem izšķir vai tu esi ar Dievu, vai pret.
Cilvēki nesaprata, ka tas kas stāv viņiem pretī un tik pacietīgi viņus māca, ir tas, kas par sevi visos laikos saka: "Es esmu." Jēzus teica: "Pirms Ābrahāma tapa, es esmu." Tas ir Viņš, kas atbildēja Mozum: "Es esmu, kas Es esmu! tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ‘Es esmu’– tas mani sūtījis pie jums." (2.Moz.3:14) Bet ko darīja Israēla bērni, satiekot Viņu vaigu vaigā? "Viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā." Izrādās, ka templī, kas ir celts Dieva godam, Viņam nav vietas!? Viņš ir spiests iziet ārā, jo pūlis netic, Viņa vārdiem. Cilvēkiem šķita vieglāk Jēzu nokaut, nekā mainīt savus uzskatus.
Tas notika toreiz, kad Jēzus runāja ar jūdiem. Ar tiem, par kuriem ir rakstīts: "kas bija sākuši ticēt Viņam." Un tomēr, kad viņi dzirdēja ko tādu, kas īsti neatbilda viņu priekšstatiem, ticība izrādījās pazudusi. Jautājums: Kam tu uzticies kārdināšanā– grēku piedošanai, kas tevi atbrīvojusi, vai saviem spēkiem? Kam tu grūtā brīdī uzticies vairāk– vai Dieva vārdam, kas saka, ka "tevi svētī un pasargā," vai saviem priekšstatiem par to, kādai ir jābūt svētībai?
Pūlis toreiz nedzirdēja, neredzēja... un arī nesaņēma to ko Jēzus piedāvāja. Viņi ne tikai palika vieni templī. Viņi palika vieni un neaizsargāti savu grēku un nāves priekšā. Viņu grēcīgie vārdi, domas un darbi palika tiem kā apsūdzība. Apsūdzība, kam nav nekāda attaisnojuma. Bet, cik maz vajadzēja, lai tas būtu pavisam citādi. Tikai uzklausīt, ko Viņš saka, tikai ļaut Viņa vārdam uzrunāt sevi. Tik vien bija vajadzīgs un pūlis būtu gan pazinis, kas runā, gan saņēmis to, ko Dievs dod. Viņš neprasīja, lai cilvēki kaut ko paši paveiktu. Viņš negribēja nosodīt un pazudināt, tikai: "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" Viņš pats nāca un izcieta nāvi par katru grēku. Pavisam vienkārši: "Ja kas manus vārdus turēs." Kas paturēs Viņa sacīto savā sirdī, tam vairs nav jābaidās par savu nākotni. Un, kad pienāks laiks stāties nāves priekšā, tad katrs, kas šo būs dzirdējis varēs droši paļauties– kaut arī miesa mirst, man ir doti Dieva vārdi, ka nāve mani neuzveiks. Pat, ja es redzu ko citu, es ticu uz Viņa vārdiem. Jo "kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus." Un es gribu būt ar Dievu, pat tad, ja visa pasaule liecinātu ko citu. Lūk, kādu drošību būtu saņēmušie tie, kas klausītos ko Jēzus saka. Un saņem ikviens arī šodien... Ikviens!.. kas klausās.
Tas ir cieši saistīts ar mūsu sirdsapziņas pārbaudi šajā gavēņa laikā? Jo Dieva vārds mums pa īstam palīdz tikai, ja to dzirdam. Ja dzirdam, tad Viņš atmodina sirdsapziņu grēksūdzei. Ja dzirdam, Viņš atvieglo un stiprina sirdsapziņu grēku piedošanā. Mums šodien atkal ir iespēja dzirdēt jautājumus sirdsapziņas atmodināšanai, un dzirdēt, ko Kristus teicis Vakarēdienā. Viņš pats tevi atmodinās, un Viņš pats dos spēku palikt nomodā, lai nekas neiemidzina tavu modrību.
JAUTĀJUMI PAR 8. BAUSLI

"Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:01
 Kontakti



 

Copyright 2006; Created by MB Studija »