Kas spēj nebūt par mācītāju, lai nav!

Efez. 6:1–8 (Jāņa 18: 33–37)

Šis ir tāds savdabīgs laiks. Mācītāji ir kļuvuši par politiķu intereses objektu. Vienu mācītāju ieceļ par partijas vadītāju. Cits gatavojas piedalīties pašvaldībā. Arī man pašam vēl nesen piedāvāja balotēties pašvaldību vēlēšanās. Šķiet, ka dažiem 18. novembris radīja iespaidu, ka Baznīcas darbinieki (melnsvārči, kā daži ar smīnu mūs saukā īpaši pēdējā laikā) ir gatavi labot politisko situāciju. Bet varbūt kāds vienkārši vēlas izmantot Arhibīskapa popularitāti? Nezinu, bet tas tiešām ir fakts, ka mācītāji ir iesaistīti, vai varbūt iesaistījušies politikā. Un ir īstais brīdis jautāt, vai tas ir Dieva lēmums, vai cilvēku. Meklēsim atbildi vispirms, vai kristieši var būt politiķi, pēctam vai mācītāji var.
Pirmkārt, ko saka Svētie Raksti? Vecās Derības sākumā mēs lasām par to, ka Dievs pats valdīja savu tautu. Bija teokrātija– Dieva valdīšana, kad patriarhi (Ābrahams, Īzaks un Jēkabs, Mat. 8:11) pildīja gan priestera, gan valdnieka, gan tiesneša pienākumus. Mozus laikā ap 1440. gadu pirms Kristus vienai no 12 Jēkaba dēlu ciltīm, Levija cilts, tiek atšķirta priesteru kalpošanas amatam “Tanī laikā tas Kungs atšķīra Levija cilti, lai tie nestu tā Kunga derības šķirstu un lai tie stāvētu tā Kunga priekšā, kalpodami Viņam goda amatā, un svētītu Viņa vārdā” (5.Moz.10:8). Levītiem tagad ir jārūpējas tikai par priestera pienākumiem, ekonomiskā atbildība tiem tiek noņemta “Lai priesteru levītu kārtai, visai Levija ciltij, nebūtu dzimtīpašuma tiesas nedz īpašumu mantošanas tiesību kopā ar Israēlu; lai viņi ēd no tā Kunga uguns upuriem, un lai viņi pārtiek no tam Kungam pienākošām nodevām” (5.Moz.18:1). Kāpēc tā? Jo “tas Kungs ir viņu mantība” (5.Moz.10:9) Vai tas nozīmē, ka Dievs vairs nerūpējas par savas tautas labklājību, bet tikai par garīgām lietām? Nē, tieši otrādi. Viņš nošķir priestera un valdnieka pienākumus, lai aprūpētu savu tautu ar vairāku cilvēku rokām. Garīgo aprūpi veic vieni, politisko, un ekonomisko citi. Bet tie visi saņem Dieva svētību klausīdami likumiem, vai lāstu, neklausīdami (5. Moz. 11:26–28).

Otrkārt, Jaunās Derības Raksti. Mēs tur neatradīsim nedz pavēli, nedz noliegumu kristiešiem piedalīties valdībā. Apustulis raksta, ka valsts varai ir jāklausa, jo tā ir Dieva iecelta; ka tā ir Dieva kalpone, kas nes zobenu, tas ir, atbild un rūpējas par Dieva kārtību un soda ļaundarus (Rom. 13:1–8). Tas nozīmē, ka arī kristieši ir aicināti ņemt dalību šādā valdībā, vai ja tā atkāpjas no Dieva dotā uzdevuma, tai pazemīgi atgādināt Dieva likumus kā to darīja Jānis Kristītājs (Marka 6:18). Tādēļ Augsburgas ticības apliecībā teikts: “visa likumīgā valstiskā kārtība ir Dieva labie darbi, tādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus (..) Tātad – kristiešiem pienākas paklausīt savām valdībām un likumiem, ja vien tie nepavēl darīt grēku,– tad katrā ziņā ‘Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem’ (Apust. D. 5:29)” (16. artikuls)
Treškārt, vai tas pats attiecas arī uz mācītājiem? Mācītāji, kā kristieši un savas zemes patrioti var izmantot savas likumīgās tiesības un pildīt valsts amatus. Aizliegts tas nav. Un tomēr... apustuļi, kolīdz saņēma Kristus aicinājumu pameta savu nodarbošanos (Mat. 4:20; 9:9). Tie, dzirdēdami Kristu, pameta citus skolotājus (Jāņa 1:37, salīdz. ar Apust. D. 19:19). Kas bija noticis apustuļiem? Bija piepildījusies Jēzus līdzība, ka atrodot to sevišķi dārgo pērli, cilvēks pārdod visu pārējo, lai pie tās tiktu (Mat. 13:46). Tie bija tikuši pie visdārgākās pērles– Dieva mīlestības vēsts, un tie atteicās no visa, lai mācītos to paši un sludinātu citiem.
Sludinātu to visdažādākajos veidos, bet ar vienu un to pašu principu: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam” (Rom. 14:8). Tas nozīmē dzīvot, strādāt, atpūsties, slimot, sportot tā it kā darītu to kopā ar Kristu. Vai tas būtu zemnieks vai ārsts, šoferis vai politiķis, mācītājs vai biznesmenis. Tie dara savu darbu godīgi, ar cieņu un atbildību, “it kā tas būtu tam Kungam un ne cilvēkiem.” (Efez. 6:7; arī 1.Pēt. 2) Tas manuprāt arī ir mūsu valsts uzplaukuma noslēpums. Kad katrs no vismazākā ierēdnīša līdz prezidentam darīs godīgi savu pienākumu. Mācītājs aprūpēs draudzi, ārsts ārstēs, politiķis lems. Vai mācītāja un politiķa pienākumus var apvienot? Diez vai, jo valsts vara valda ar likuma zobenu, bet Baznīca ar Dieva patiesības sludināšanu. Vieniem zobens, otriem vārds.

Es atteicos piedalīties pašvaldībā, ne tāpēc, ka man būtu vienalga, bet tāpēc, ka es tajā jau piedalos! Piedalos ar savu darbu. Piedalos iepriecinādams un pamācīdams; piedalos kristīdams un atlaizdams grēkus, piedalos rūpēdamies par cilvēku, par Latvijas pilsoņu garīgajām vajadzībām. Un es sev neredzu labāku līdzdalību mūsu valsts liktenī kā darot godprātīgi savu pienākumu. Un “Vai man, ja es nesludinātu evanģeliju!” (1.Kor. 9:16) Luters teicis, ja kāds spēj nebūt mācītājs, labāk lai nav. Vai tas nozīmē, ka Baznīca nejaucās valdības darīšanās? Mēs jaucamies, un kā vēl jaucamies! Katru svētdienu lūgdami par savu valsti un valdību. Un, ja Dievs apsola, ka “daudz spēj taisna cilvēka lūgšana” (Jēk. 5:16), cik gan vairāk daudzu tūkstošu regulāra lūgšana, kas notiek katru svētdienu mūsu baznīcās. Lūk, mācītāja ieroči kalpot Dievam un tautai.