Teoloģija baznīcas kalpošanā.

Jāņa 14: 23–26 (1. Pēt. 2: 1-9)

Pirms pāris dienām Lutera Akadēmijā bija simpozijs par tēmu: Teoloģija baznīcas kalpošanā. KALPOŠANĀ. Uzreiz gribas vaicāt– kā nodrošināties pret to, lai teoloģija ir kalpone? Lai mūsu zināšanas kalpo, nevis uzkundzējas; nevis kļūst nevienam nederīga kalpone, kas domā tikai pati par sevi. Kā tas dažkārt gadās cilvēkiem, kas ir pārliecināti, ka zina gandrīz visu, bet nespēj sakārtot paši savu ikdienas dzīvi. Kas varētu garantēt to, ka mūsu zināšanas mums palīdz? Gribētos secināt- katrs kristietis pats garantē, ka viņa teoloģijas izpratne kalpo citiem Dieva bērniem- baznīcai. Bet pirms tā sacīt, mazliet pavērosim pašu kristieti.
Vēlos tikai piebilst, ka katrs kristietis ir teologs, vēl vairāk tu nemaz nevari būt kristietis nebūdams teologs, jo studēt un pētīt Rakstus ir Dieva pavēle. Tādēļ sacīdams “teologs” es domāju ikvienu kristieti. Tieši tā– ikviens no jums, kas šeit esat, ir arī teologs. Jo, kā gan citādi mēs varam godāt Dievu un turēt pirmos divus baušļus, ja ne visu dzīvi studējot, ko Viņš ir gribējis mums sacīt. Ebreju tauta gadsimtiem ilgi savā sabata dienā pēc dievkalpojuma sapulcējas mājās pie pusdienu galda, lai spriestu, diskutētu, pārdomātu, mācītos Dieva vārdu. Katra ģimene, vecie un jaunie stundām aizrautīgi varēja pārrunāt Dievnamā dzirdēto. Nez vai ir daudzi šodien, kas pēc dievkalpojuma ģimenes un draugu lokā pārrunā tās dienas Bībeles lasījumus, mācītāja sprediķi, sakramentu, dziesmu tekstus. Iesaku– pamēģiniet, tas ir interesantāk, nekā jūs nojaušat.

Es jau daudzus gadus ikdienas esmu kopā ar teologiem– gan vecākiem, gan jaunākiem brāļiem un māsām, un esmu novērojis kādu interesantu lietu. Katra cilvēka teoloģijas zināšanas aug un veidojas. Tas ir ne tikai mans vērojums, bet Dieva pavēle: “netopiet bērni saprašanā... saprašanā topiet pieauguši” Un katrs izaug cauri tādiem kā attīstības posmiem. Pedagoģijas terminoloģijā to varētu saukt TEOLOĢISKĀS IZAUGSMES VECUMPOSMU ATŠĶIRĪBAS. Mēģināšu šos vecumposmus īsi raksturot.
Pirmais vecumposms- Lepnība. Cilvēks ir sācis studēt Bībeli un katehismu, un uzzina to, ko agrāk nav zinājis, atklāj ko tādu ko nezina daudzi apkārtējie. Līdzīgi kā reklāmās, viņš atskārš, ka zina vairāk nekā “parastais cilvēks” un varbūt arī vairāk, kā “parastais kristietis.” Viņš sāk pa īstam apzināties sevi kā kristieti. Viņš ir gatavs ar savu teoloģiju kalpot baznīcai, gatavs pamācīt citus, aizrādīt mācītājam, bet bieži izrādās- tu vari ilgi runāt, bet nevienu tas īpaši neinteresē. Ir rakstīts: “Bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!” (Rom. 11:20)

Otrais vecumposms- Apmierinātība. Tā nu teologs vērojot sevi un citus secina, ka tik slikti nemaz nav. Viņš sāk pie sevis domāt, ka par daudz gudrības arī nav labi. Kāds var tevi pārprast. (un vienmēr atrodas kāds, kas tevi pilnīgi pārprot un tev par sarūgtinājumu izskaidro visu tevis teikto pa savam). Teologs ir iemācījies vairākus svešvārdus, ko prot veikli iepīt savā runā. Tādus kā liturģija, Sakramenti, Alleluja, Āmen un citus vārdus, ko neticīgie nesaprot. Un kristietim pašam šķiet, ka tie ļoti bagātina viņa valodu. Viņš ir apmierināts ar savām zināšanām, ir kādi, kas viņu apbrīno. Un teologs pārstāj mācīties, jo visu jau tāpat nevar zināt, un gan jau dzīve pati iemācīs, un laika arī nav, un… Stāv rakstīts: “Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši” (Ebr. 10: 25) Jāsaka, ka ikviens, kas uzskata Bībeles stundas un Rakstu pētīšanu par kaut ko nevajadzīgu ir vai nu pārlieku apmierināts ar savām zināšanām, vai jau nonācis nākošajā posmā.

Trešais vecumposms- Pazemība. Teologs turpina studēt, jo tas sagādā gandarījumu. Turpinot studēt, viņš neizbēgami sastopas ar cilvēkiem, kas zina daudz vairāk par pašu. Teologs atklāj, ka ir vēl tik ļoti daudz lietu, ko viņš nezin! Tik ļoti daudz neskaidru jautājumu. Nemaz nerunājot par milzīgo grāmatu skaitu, ko izlasīt neatliek laika. Un vienmēr atrodas kāds, kas pasacīs: “Tas tev noteikti jāizlasa!” Un teologs labprāt studētu vairāk, bet kautrējas par sevi: ko nu es tur jaukšos; gan jau mācītājs zina kā vajag. Un viņš īsti neuzdrīkstas sacīt JĀ vai NĒ, jo viņš vienmēr baidās, vai tikai būs pareizi– un pamazām zūd cerība kaut ko zināt pilnīgi droši. Man gribētos iesaukties: Neapstājies, turpini augt! Tas vēl nav viss! Dievs tev grib dāvāt vēl daudz priecīgus jaunatklājumus. Tādus par kuriem aiz prieka noreibst galva un uzmetas zosāda par to ko Dievs mums ir atklājis. Vai tad velti mums ir pavēlēts: “Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti” (1. P.2:1) Šis garīgais piens ir Dieva vārds.
Ceturtais vecumposms- teologs ir māceklis. To sasniedz ne visi teologi. 2. Pēt 1. nodaļā stāv rakstīts: “Pār visām lietām ievērojiet, ka neviena praviešu mācība Rakstos nav patvaļīgi iztulkojama; Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” Tātad Rakstu autors ir Dievs. Viņam pieder autortiesības uz tiem. Un mēs visiem spēkiem mēģinām tās nepārkāpt. Teologs pēta un studē bez pārtraukuma, kā izbēgt privātai patvaļīgai Rakstu skaidrošanai. Kā sludināt neizmainītu Dieva vārdu. Kā dzīvot tā, lai to neizmainītu. Mūsu visu neatceļams pienākums ir censties to nepārkāpt. Citiem vārdiem sakot mēs cenšamies ar visu spēku ievērot Dieva autortiesības. Kā to var izdarīt? Nepārtraukti, ikdienas lasot Bībeli. Nākot kopā ar savu draudzi kopīgām Bībeles stundām. Lai nebūt jābaidās vai jāmelo, kad bērni vaicās: kāds ir mūsu Dievs? Kad citi prasīs: kāpēc tu nelasi horoskopus? Kāpēc tu šodien gāji uz baznīcu? Ko tu tur dabūji? Mīļie teologi, noslēgšu ar vārdiem ar ko Pēteris noslēdz savu vēstuli: “Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus

Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” (2.P. 3:18) AMEN