ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
13.05.2001., Ģimenes dienā.

Jāņa 13: 34–35 (Efez. 4: 25–32)

Misija ģimenē

Sveicu jūs visus, brāļi un māsas, ģimenes dienā. Kā mācītājs nosauc draudzi dievkalpojuma beigās? “Jūs esat pasaules labdari”? “Jūs esat kārtīgi kristieši”? Nē, ne tā. Bet gan– “Jūs esat Kristus vēstneši pasaulē.” Jūs katrs to dzirdējāt pirms nedēļas un pirms divām, un dzirdēsit arī šodien– ģimenes dienā. Var teikt, jūs dzirdat šo frāzi diezgan regulāri. Tātad šis fakts nevienam nav jaunums, ka cilvēks no baznīcas aiziet ne tikai piedzīvojis Dieva tuvumu, bet arī saņēmis Dieva uzdevumu. Sevišķu uzdevumu– būt Dieva pārstāvim pasaulē; būt par misionāru (no latīņu missio– sūtīt prom; atlaist). Jā, misionārs nav tikai kāds īpaši izraudzīts cilvēks, kas dodas uz tālām zemēm. Misionārs ir katrs kristietis. Tādēļ, kristieši, šodien vaicāsim, kā es varu būt labs misionārs.

Kāpēc ģimenes dienā, kāds varētu vaicāt. Bet vai tiešām jūsu ģimenēs nav neviena cilvēka, kam vajadzētu dzirdēt Kristus patiesību? Vēl vairāk, vai nav tā, ka visgrūtākā misija ir tieši pie ģimenes locekļiem? Tādēļ misijas tēma ir, varbūt, jo īpaši ģimenes dienai, piemērota. Jo tad, ja ģimeni vieno ne tikai cilvēcīga mīlestība, bet arī ticība, tā ir patiesi stipra ģimene.
Misija sākas ar ATTIEKSMI. Te nu kristiešiem it kā viss ir skaidrs: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu.” Un mīlestība ģimenē nav nekas neparasts. Tā nav kāda kristiešu pazīme, ja mīl savus radiniekus. Bet kas tad? Šeit minēšu divas lietas. Pirmkārt būt uzmanīgam pret labo. Otrkārt, būt uzmanīgam ar vārdiem.
Tas pirmais ir ļoti vajadzīgs mūsu tautai. Katrai ģimenei, katram cilvēkam. Jo mēs tik bieži esam līdzīgi tam bērnam anekdotē, kas līdz 7 gadu vecumam nerunāja. Un tad vienu reizi pie galda iesaucās: “Zupa ir karsta!” Kad visi brīnījās, ka bērns prot runāt, un kāpēc viņš līdz šim klusējis, tas atteica: “Bet līdz šim viss bija kārtībā.” Cik bieži mēs noklusējam un nepamanām, ja viss ir labi... Un sākam runāt tikai, kad pamanām trūkumus. Tā ne. Kristus paslavēja nabaga atraitnes ziedojumu; uzteica Pēteri, par viņa ticību; sēdēja pie muitnieka galda taču ne jau, lai kritizētu. Tas liekas tāds vienkāršs uzdevums, pateikt ko labu, bet tik viegli tas nemaz nav. Ja grib darīt to bez liekuļošanas, tad ir jāmāk šis labais pamanīt. Un tur vajag mīlestības attieksmi, kad otram no sirds un bez skaudības vēl labu. Tas nenozīmē sacīt tikai labo vien, tas nozīmē sacīt arī labo. Ko tur daudz runāt, pamēģini pats. Pamēģiniet katrs no jums vēl šodien pat pateikt ko labu katram ģimenes loceklim ko satiksiet. Godīgi un no sirds.
Bet diez vai ar to būs līdzēts, ja tu visu laiku tikai kašķēsies ar savējiem, un tad piepeši vienu vakaru pateiksi kaut ko labu, pēc tam atkal turpināsi pārmest vai būsi vienaldzīgs. Kā jau minēju tā ir mīlestības attieksme, kas ir svarīga. Katru brīdi un pret katru cilvēku. Jo tieši Un tā nevar rasties vienā mirklī, vai viena dievkalpojuma laikā. To ir jāmācās, jāvingrinās. Jo ir rakstīts, ka draudze aug tieši “kļūdama arvien pilnīgāka mīlestībā” (Ef. 4)
Cilvēks aug mīlestībā pirmkārt sākot ar lūgšanu. Kad katrā lūgšanā atrodam par ko pateikties Dievam. Kā saka amerikāņi: “skaiti un pamani savas svētības.” Otrkārt mīlestība brāļu starpā draudzē. Jo Kristus saka, ka tieši “no tā visi pazīs, ka esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Un vai nevar būt tā, ka tava ģimene noticēs, ka Kristus ir svarīgs, ja tu veltīsi savu laiku, lai rūpētos par saviem brāļiem? Tā mīlēdams Dievu un Viņa bērnus savā draudzē cilvēks aug mīlestībā pret savu tuvāko.
Tā otra lieta, kas ir nepieciešama misijai, būt uzmanīgam ar vārdiem. Visos līmeņos. Gan iejūtības, gan gudrības ziņā. Jāatceras, ka ne visus vārdus, ko tu lieto, saprot arī tas, kas nenāk uz baznīcu. Mana mamma, piemēram reiz nosauca mani par pagānu. Viņa zināja, ka tas nozīmē vienkārši neticīgo, bet man tas skanēja, kā apvainojums. Man šķita, ka kristieši apsaukā visus, kas nenāk uz baznīcu. Ir jāuzmanās, kādus vārdus, kādu toni lietot, lai cilvēki saprot, ka mēs neesam pret viņiem, bet pret grēku, kas maitā dzīvi. Arī gudrības ziņā jābūt uzmanīgam, ko izvēlas runāt. Esmu novērojis, ka reizēm, kad gribam būt iejūtīgi, mēs lai neaizskartu, sākam sacīt puspatiesības par Dievu. Nestāstam par Viņa dusmām, nesakām, ka pestīšana nav ārpus baznīcas un tā tālāk. Nezinu, varbūt kādreiz tā darīt ir iemesls, bet vai nebūtu labāk sacīt patiesību par šo pasauli, nekā puspatiesību par Dievu? Jo misija jau nav izdabāšana, bet patiesā Kristus rādīšana. Un tas nozīmē ļaut Svētajam Garam nest augļus caur mums. Tie neesam tikai mēs paši, kas mīlam, cienām, kalpojam, bet Dieva Gars, kas ir mūsos. “Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal 5) Pacienājiet citus ar šiem augļiem! Jūs, kas kristībā esat saņēmuši, Dieva Garu, dodiet visiem Viņa augļus!

Lai nu kā, bet misija ir uzdevums mums katram. To vajag neticīgajiem, jo dzīve un nāve bez Dieva ir nepilnīga. To vajag mums katram, jo dzīva ticība vienmēr grib izpausties vārdos un darbos. To vajag Dievam mūsu Radītājam, jo Viņu iepriecina, katrs cilvēks, kas atgriežas pie Viņa, nevis iet bojā (Eceh.33).

Kādam māksliniekam lūdza attēlot sagrautu baznīcu. Viņš uzzīmēja skaistu celtni, ar izdaiļotu altāri, varenām ērģelēm, un skaistām vitrāžām. Solu rindas pilnas ar labi ģērbtiem cilvēkiem. Vecākie ļaudis svinīgi sēž priekšā. Bet zāles stūrī pie sienas maza kastīte ar uzrakstu “ziedojumi misijai.” Kastītes augšpusi, kur var iemest ziedojumus... klāj zirnekļu tīkls. Nevienam neinteresē misija. Tā ir sagruvusi baznīca. AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:06
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »