MAT. 28: 16–20 (2.Kor. 13: 11–13)

Ne pierādīt, bet parādīt.

Sveicu jūs visus Trīsvienības svētkos. Šie svētki atšķirībā no citiem mūsu baznīcā nav saistīti ne ar kādiem vēstures notikumiem, bet tikai ar atklāsmi. Mēs svinam to, ko Dievs ir par sevi atklājis. Svinam šodien. Svinam ik svētdienu un ikdienu, kad pielūdzam, lasām Rakstus, apliecinām ticību. Mēs svinam Trīsvienības svētkus.
Reizēm man ir ticis uzdots jautājums: kāpēc kādus cilvēkus apsaukāt par sektu? Atbildi mēs pasacījām Ticības Apliecībā. Jo mēs ticam tikai uz “vienu svētu kristīgo draudzi,” (Apust. tic. apl.) un “uz vienu, svētu, vispārēju un apustulisku baznīcu.” (Nīkajas tic. apl.) Un ticība Trīsvienīgajam Dievam ir tas, kas dara par šīs vienīgās, svētās un apustuliskās baznīcas locekli. Katrs, kas šo mācību nepieņem paliek ārpus baznīcas un saucas par sektu. Un katram, kas ir ārpus baznīcas, būtu jādzird aicinājums tajā ienākt.
Tādēļ šī mācība ir svarīga. Tā ieved cilvēku baznīcā. Tajā baznīcā, kurā caur kristības sakramentu tiek dāvāta jauna dzīvība; baznīcā ar kuru Kristus ir kopā līdz pasaules gala brīdim. Bet esmu ievērojis interesantu reakciju, kad cilvēkiem tiek jautāts par šo mācību. Ko jūs atbildētu, kas ir Trīsvienība? Aha... jūs sākāt domāt. Tā ir parastā reakcija– mēs sākam domāt ko atbildēt. Un nekas prātīgs nesanāk. Kāds teologs trāpīgi ir sacījis: “tas kurš noliedz šo kristīgās ticības pamatmācību, var zaudēt savu dvēseli, bet tas kurš ļoti tiecas to saprast var zaudēt savu prātu.” (dr. South) Tas apliecina vēlreiz, ka pierādīt kaut ko par Dievu ir pirmkārt ļoti grūti, un otrkārt nevajadzīgi, jo Visuvarenajam nevajag aizstāvjus.
Kādam armijas kapelānam reiz kareivis pavaicāja, vai neesot grūti visu laiku aizstāvēt Dievu, jo tik daudzkārt jaunie puiši tikai iebilst sacītajam. Kapelāns atbildēja: es neaizstāvu Dievu, es aizstāvu jūs. Jo kas gan aizstāvēs jūs no Viņa taisnīgā soda, ja jūs paliksiet pie savām šaubām?
Tas viss bija tikai ievads. Paskaidrošu, kāpēc tik garš. Tāpēc, ka liela daļa no mums, atzīšos– arī es pats, esam ilgu laiku Trīsvienības jautājumu uztvēruši, kā kaut ko teorētisku. Kā kaut ko tādu, ko līdz galam nesaprotam, bet paturam prātā, kā patiesību. Un mums ar laiku sāk šķist, ka vieglāk ir Dievu pierādīt, nekā parādīt. Pierunāt citus ticēt, nevis parādīt ar savu dzīvi Dieva mīlestību. Bet jau pēc brīža jūs dzirdēsit, cik daudz mūsu dzīvei var dot tieši Trīsvienības patiesība.
Atceraties Kristus pavēlēja darīt par mācekļiem visus, tos kristījot un tos mācot. Tātad visus mūs viņš ir darījis par misionāriem. Un Viņš pavēlēja kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Lūk, īsta Trīsvienības mācība. Kāda? Atceraties, kas tad ir sakraments. Vai tur mēs ko darām? Vai mēs viens otram ko dodam? Nē. Kristība ir Dieva darbs un dāvana. Tātad kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā nenozīmē to, ka mēs kaut ko zinām, nedz to, ka piesaucam nesaprotamu maģisku frāzi. Tas nozīmē, ka Dievs dod visu sevi. Cilvēks tiek kristīts pilnā Dieva vārdā, viņa pilnā atklāsmē. Un kristītais saņem visu Dievu, cik Viņš sevi mums šajā dzīvē ir atklājis. Kāds mūsu baznīcas teologs ir rakstījis: “Tēvs pieņem kristīto kā savu bērnu, Dēls kā savu brāli un mācekli, Svētais Gars kā savu templi un mājvietu.” (Gerhard).

Šodien lasījumā dzirdētā 2. Korintiešu vēstules vieta sākās ar vārdiem: “Beidzot, brāļi, esiet līksmi” (13:11) un varbūt kāds no jums iedomājās, kas tad ir pirms tā “beidzot”? Apustulis aicināja: “pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2.Kor. 13:5) Kā mēs sevi varam pārbaudīt? Kad vaicājam sev, kā mūsu dzīvēs kļūst redzams tas, ka Dievs ir Trīsvienība. Vai mēs parādām? Vai atceramies, ka neesam sūtīti pasaulē lai pierādītu, bet lai parādītu. Kā, tu vaicāsi? Vaicā sev: Vai es godāju lūgšanās un dziesmās debesu Tēvu? Vai atdodu sevi citiem, kā Dēls sevi man? Vai meklēju sev spēku vienīgi Svētajā Garā, kas man tiešām tiek dots Dieva vārdā un sakramentos?
“Beidzot, brāļi, esiet līksmi” noslēdz apustulis. Visi esiet līksmi. Tātad ne tikai tie, kas ir veseli, kam labi klājas un viss ir kārtībā. Visi brāļi. Arī tie, kas ir nespēcīgi un slimi, arī tie, kas tiek kārdināti un šaubās ticībā, arī tie, kas ir noskumuši un vienaldzīgi. “Esiet līksmi” jo piederat vienai svētai un apustuliskai baznīcai. Mēs varam viens par otru parūpēties un viens otru iepriecināt. Vēl vairāk– Gara spēkā mēs varam dāvāt sevi otram, jo Dievs sevi pilnīgi visu ir dāvājis mums kristībā. Mēs nesam viens otra nastas palīdzēdami ar savām lūgšanām, laiku, naudu, pamācību. Jo mums nevajag stiept savas nastas, tās Dievs ir uzņēmies uz sevi, mūs attīrīdams un dodams nemirstīgo Garu ikvienam no mums. Tā mēs katrs kļūstam par mācekli un diakonu. Par Kristus mācekli un citu cilvēku kalpu.
Tu pārbaudi sevi un Tev šķiet, ka neesi saņēmis patiesu Trīsvienības dāvanu savā kristībā? Neraizējies: tev nav jāiet vēl reiz no jauna kristīties, kā dažās sektās to māca. Neko vairāk, kā kristībā dāvāto dzīvību nevar saņemt. Bet kristības dāvanu var atjaunot grēku piedošanā un vakarēdiena mielastā slēdzot jaunu derību ar Dievu. Mīlestības un piedošanas derību vēl šodien pat!

Tādēļ es šodienas sprediķa sākumā sacīju, ka Trīsvienības mācība “ieved cilvēku baznīcā.” Tieši ieved, nevis tikai ko iemāca. Ieved mani, ieved tevi un ievedīs tos, kurus satiksim. Jo mēs viņiem parādīsim, ne pierādīsim, ka Dievs ir Trīsvienība. Šī patiesība, dara savu darbu ar mums un caur mums. Ka kristībā esam saņēmuši ne tikai Kristus piedošanu, bet arī Tēvu, kas par mums nemitīgi rūpējas, arī Garu, kas liek dzīvot mīlestībā kalpojot citiem. Un neļauj citādi! Neliek mieru, kamēr nesāku ar savu dzīvi parādīt, kā mani Dievs ir mīlējis. Tieši tam apustulis arī tev dod svētību: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2.K.13:13) AMEN