Lūkas 14: 15-24 (2.Moz. 24: 9-12)

AIZBILDINĀŠANĀS

Šīsdienas Jēzus līdzība mums liek domāt par aizbildināšanos un tās sekām. Uzreiz par šo līdzību var sacīt, ka tas nama saimnieks, kas rīkoja mielastu ir pats Dievs Radītājs, kalpi, ko viņš sūta ir sludinātāji, misionāri, katrs no jums, kad jūs kādu aicināt uz baznīcu. Jautājums, kas ir tie viesi? Tie varētu būt vai nu ebreju tauta, vai neticīgie cilvēki pasaulē, vai mēs, kas esam baznīcā, bet aizbildināmies, kad Dievs sauc. Viens no trim, bet varbūt visi trīs… Spriediet paši.

Tātad, ir pienācis mielasta laiks un pulkstenis ir apmēram 5 pēcpusdienā. Tas bija liels mielasts uz kuru, pēc austrumu paražām neaicina pēdējā brīdī, bet tas ir izziņots jau iepriekš un viesi ir apstiprinājuši, ka ieradīsies. Tas ir svarīgi, jo jau iepriekš ir jāzina, cik lopus kaut mielastam. Neaizmirstiet, toreiz nebija saldētavu, kur novietot neapēsto gaļu. Kad pienāk mielasta diena, tiek cepts un šmorēts, un gatavoti ēdieni. Kādu laiku pirms tad, kad viss ir saklāts tiek izsūtīti vēstneši, kas sauc viesiem: “Nāciet, viss ir sagatavots.” Lai neatdzistu mielasts.
Un tad notiek kaut kas pavisam negaidīts. “Visi kā viens”, kas vēl pirms laika bija piekrituši nākt uz mielastu, pēkšņi sāk aizbildināties. Un ieklausieties vien, kādi ir aizbildinājumi! “Esmu nopircis lauku.” Atcerieties tā ir tuksnešainā Izraēla. Tur nav bezgala daudz auglīgu lauku. Katrs laukums, ko var apstrādāt ir visam ciemam zināms un pazīstams. Turklāt austrumos neviens neko nepērk pirms nav pakaulējies par cenu. Tātad pircējs jau sen pirms pirkšanas pazina lauku un bija izpētījis visas tā sliktās puses, lai varētu pakaulēties par cenu. Un, nu pēkšņi viņam jāiet to apskatīt. Ha! Ka tik ne tā, kāds aizbildinājums.
Otrais saka: “esmu nopircis piecus pārus vēršu.” Vērši ir svarīgi lauku darbā. Ar tiem ara un ecēja, un svarīgi bija ne tik daudz cik katrs vērsis ir stiprs, bet kā tie varēja strādāt pārī. Ja viens bija ātrāks vai stiprāks, tad nekādas taisnās vagas viss neiznāca. Tādēļ vēršus pirka pāros. Pie tirgus laukuma, kur pārdeva vēršus parasti bija kāds lauks, kurā tos varēja izmēģināt. Pirms pirkšanas vērši vienmēr tika iejūgti un iemēģināti, bieži vairāku stundu garumā, jo arī vēršu izturība bija svarīga. Viņš esot nopircis piecus pārus vēršu, ko tikai tagad pret vakaru pārbaudīs, ha! Cik bieži vīrs atnāk mājās un saka savai sievai: mīļā, es šodien nopirku piecas! lietotas automašīnas, un man nav ne jausmas, kādā stāvoklī tās ir? Smieklīgi.
Pēdējais aizbildinājums ir tas trakākais. “Esmu apņēmis sievu.” Atceraties ir tikai ap 5 pēcpusdienā. Nav taču liegts jauno sievu ņemt līdzi. Ir tikai viens iemesls, kādēļ ar jauno sievu nevar iet ciemos- mīlas prieku baudīšana. Iedomājieties, kāds apvainojums saimniekam- sak, man tieši tagad vajag mīlēties, ne agrāk ne vēlāk, tieši šajā brīdī; tavs ielūgums man ir tik mazsvarīgs, ka es labāk ņemos pa guļamistabu nekā eju pie tevis.
Vai kāds vēl brīnīsies, ka ir rakstīts “tad nama saimnieks sadusmojās.” Kurš nedusmotos? Un nama saimnieks attiecīgi rīkojas, pavēlēdams: “izej pilsētas ielās un ved šurp nabagus un tizlus” un kad vēl paliek brīvas vietas, tad “dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus.” Kāds vaicās, kāpēc tik skarbi- “ved šurp, piespied”? Atkal, lai saprastu ir jāatceras austrumu paražas. Tur, ja tu pie kāda ej ciemos, pieklājība prasa, lai tu pēc tam atbildētu ar to pašu. Turklāt tādā pašā līmenī. Ja tu piekrīti piedalīties dārgā mielastā, tev vēlāk būs jāorganizē tik pat grezns mielasts, lai nezaudētu labo slavu. Tādēļ ciemos iet tikai pie sev līdzīgajiem. Un dabiski, ka nabagi un nejaušie garāmgājēji atteiksies nākt, ja tos nevedīs gandrīz ar varu. Lai cik izsalkuši tie būtu, tie kautrēsies iet turīgā saimnieka namā, lai paēstu un padzertu.
Lūk, kā šī līdzība par debesu valstību varētu izklausīties tiem, kas to dzirdēja no Jēzus mutes. Bet kā tā izklausās jums šodien? Skaidrs, ka pirmkārt šeit ir domāta Vecās Derības tauta- ebreji. Tie bija piekrituši būt izredzētā tauta- bija piekrituši Dieva uzaicinājumam. Bet tajā brīdī, kad Jēzus sūta mācekļus aicināt pie sevis, ebreji atsakās. Tie aizbildinās ar saviem priekšstatiem un likumiem, bet neklausa Dieva Dēlu. Un Dieva reakcija uz savas tautas stūrgalvību ir- aicināt visas tautas, kuras pat nav pat domājušas par Dieva valstību.
Bet vai mūsdienu pasaule arī nav dzirdējusi aicinājumu nākt uz baznīcu? Pasaule ir piekritusi saņemt un lietot Dieva svētības. Cilvēki ir piekrituši būt Dieva mīļotie, bet, kad tos aicina uz Kristus mielastu, tie vienmēr ir aizņemti, vai aizguļas, vai … nu jūs jau zināt: “uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu akmeņains.” Vai tad nav likumsakarīgi, ka Eiropā, kas veidota uz kristīgiem pamatiem, baznīca paliek arvien vājāka, bet Āfrikā, kas nav pat cerējuši būt Dieva bērni, baznīca aug un zeļ?
Bet vai mēs paši, kas jau esam baznīcā, tātad esam Dieva izredzētā tauta, vai mēs paši reizēm neesam līdzīgi Vecās Derības tautai? Cik reizes Kristus ir mūs aicinājis mest pie malas miesas kārības, tenkošanu, egoismu? Cik reizes mācītāji mūs nav aicinājuši kalpot Dievam ar saviem darbiem, ar naudas ziedošanu, ar lūgšanām un Bībeles lasīšanu? Un cik smieklīgs ir populārais aizbildinājums- man nav laika. Kam? Vai tiešām tas ir ticams, ka nav laika 5 minūtes lūgšanai un 5 Bībeles lasīšanai? Man arī ir gadījies dzirdēt dažādus aizbildinājumus, kāpēc nenāk uz baznīcu. Gan rītos miegs nāk, gan jābrauc peldēties, gan laukā jāstrādā. Un tie vienmēr tiek teikti ar domu: gan jau Dievs sapratīs manu aizbildināšanos. Bet izrādās, ka Viņš nesaprot. Viņš zina, ka cilvēks nevis nevar, bet negrib. Un tad Dievs aicinās citus. Nezinu kurus, bet Dieva valstība tukša nepaliks. Tie būs citi, kas lūgs, pētīs Rakstus, svinēs sakramenta mielastu, ja mēs aizbildināsimies. Domāju, ka to mēs neviens negribam.

Uz ko tad attiecas šī līdzība? Ebreji, pasaule, vai kristīgie? Nē, ne tā. Tā nav kāda noslēgta cilvēku grupa. Tas ir katrs cilvēks, kas cenšas aizbildināties Dievam. Kas uzskata, ka jebkurš aizbildinājums ir pietiekams, lai neklausītu Dieva aicinājumam. Jebkas šķiet svarīgāk par dievkalpojumu, kalpošanu, pašu Kristu. Tā tas bija sendienās, tā tas ir tagad…
Pēc brīža mielasts notiks šeit. Pēc brīža es sacīšu: Nāciet viss ir sagatavots. Ko darīsi tu? Vai tu nāksi ieraduma pēc? Vai varbūt tu pametīsi savus grēkus, savus aizbildinājumus, jo būsi dzirdējis, ka Dievs sūta savu kalpu pie tevis, lai sauktu uz mielastu. Pamēģini to vēl šodien pat. Met pie malas visus aizbildinājumus, kas traucē paklausīt Dievam, un nāc svinēt Dieva mielastu. AMEN