Jāņa 6: 56-63 (Jes. 6:1-8)

KRISTUS KLĀTBŪTNES SVĒTKI

Pirms kādiem 500 gadiem Anglijas karalis Henrijs V reiz vienatnē kopā ar kādu priesteri svinēja Vakarēdiena sakramentu. Vēlāk kāds karalim pavaicāja, kāpēc viņš neiet kopā ar citiem klausīties sludinātāju uz baznīcu, Henrijs V atbildējis: “Es labprātāk satieku savu Draugu, nekā tikai klausos kā par Viņu runā”
Šodien noslēdzam adventas laiku, kurā pārdomājam, ko nozīmē Kristus piedzimšana. Kā mums saņemt faktu, ka Dievs ir kļuvis par cilvēku. Šodien jautāšu: kādā veidā mēs sagaidām Kristu. Sagaidām Viņa klātbūtni dievkalpojumā?

DIEVKALPOJUMS. Vakarēdiens ir mūsu dievkalpojuma trešā daļa. Vai varat nosaukt, kādas ir pirmās divas? Grēksūdze un Vārda daļa. Tās abas savā veidā mūs pieved sakramentam, kur Kristus pats ir klāt. Lūk, kā dievkalpojums notika pirms nepilniem 2000 !! gadiem, kā to apraksta Justīns ap 150.-to gadu:
“Dienā, ko sauc par svētdienu, notiek visu to sanākšana, kas dzīvo pilsētās un laukos. Tur tiek lasītas priekšā apustuļu atmiņas [kuras tiek sauktas par evanģelijiem] un praviešu raksti tik ilgi, cik tas pieņemts. Kad priekšlasītājs beidzis, priekšstāvis tur uzrunu, kurā viņš pamudina un uzaicina sekot šīm labajām macībām. Tad mēs visi pieceļamies un raidām augšup lūgšanas.
Kad lūgšanas ir pabeigtas, tiek pienesta maize, vīns un ūdens. Priekšstāvis ar visu spēku saka lūgšanas un pateicību, un visi pievienojas teikdami ‘Āmen’.
Tad notiek vakarēdiena izdalīšana: katrs saņem daļu no iesvētītā, klāt neesošajiem to aiznes diakons.
Bet turīgie, kam ir laba griba, dod pēc pašu apsvērumiem, ko katrs grib, un kas tur kopā tiek savākts, tas tiek nolikts priekšstāvja priekšā. Viņš ar to palīdz bāreņiem un atraitnēm, un tādiem, kam vajadzīga palīdzība slimībās vai cita iemesla dēļ, kā arī cietumniekiem un svešiniekiem, kas ir klāt draudzē, īsi sakot viņš rūpējas par visiem, kas ir pilsētā.”

GRĒKSŪDZE tāpat kā pārējās dievkalpojuma daļas ir Dieva dāvana. Kāds iesauksies, kā tad grēksūdze var būt dāvana? Kas tad grēki ir par dāvanu? Tiešām grēki nav dāvana, bet tos pazīt un atzīt, noteikti ir. Tikai Svētā Gara spēkā cilvēks var par sevi teikt: “ES nabaga grēcinieks.” Vainot savās problēmās citus mēs visi mākam labi. Gan dzīves grūtības, gan valdība, gan vecāki, gan laulātais draugs, viss noder lai izskaidrotu savas problēmas, bet Dieva Gars jau atkal un atkal liek teikt: “ES (un ne citi) esmu nabaga grēcinieks.” Un šis īsais teikums ir kā durvis, kas ved tuvāk Vakarēdienam, bet par to vēlāk. Un saņemot grēku atlaišanu mēs ticam, ka, ja Kristus pats būtu klāt Viņš darītu tieši to pašu.

DIEVA VĀRDS ir gan tas, ko dzirdam nolasītu no Bībeles, gan sprediķis. Kā Svētais Gars bija klāt, kad Bībeles rindas tika rakstīts, Viņš ir klāt, kad tās lasām. Un Dieva atklāsme nes konkrētus augļus katrā, kas to uzklausa. Dieva vārds dāvā ticību, kuru dievkalpojumā apliecinām ar ticības apliecības vārdiem, un dzīvē apliecinām ar to, ka cīnāmies pret grēku un darām labus darbus. Jā, jā, ja tu uzveic kādu netikumu, atsaki kādreiz savam egoismam, izdari kādu nesavtīgu darbu, tad Dieva vārds ir iedarbojies uz tevi. Tas ir svarīgi, lai mēs nemeklētu spēku šajā pasaulē, vai sevī vien, bet meklētu to Dieva vārdos. Un mēs ticam, ja Kristus būtu šeit, Viņš teiktu tos pašus vārdus, ko šobrīd dzirdat.

VAKARĒDIENS. Kāds garīdznieks sacīja, ka visa iesvētes mācība ir gatavošanās Vakarēdienam. Lai mēs varam iemācīties kā ticībā saņemt Dieva bagātīgo svētību. Jo vakarēdienā Kristus pats IR klāt. Ne tādēļ, ka mēs ticam, bet tādēļ, ka Viņš to ir sacījis. “Mūsu ticība neieliek Kristus miesu un asinis vakarēdienā; tā tos tur atrod.”
Bet interesanti, ka Kristu sveikt Vakarēdiena mielasta laikā nākam ne tikai mēs, draudze, bet arī debespulki. Tas ir tik nozīmīgs brīdis, ka Pēc īsa brīža mēs dziedāsim vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs.” Šos vārdus, gan pravietis Jesaja , gan apustulis Jānis atklāsmes brīdī dzirdēja, ka dzied dievišķie eņģeļi. Un mēs dziedāsim ar visiem debespulkiem, kas jelkad ir dzīvojuši ticībā: “Ozianna augstībā, lai slavēts ir kas nāk.” Tie ir vārdi ar kuriem Jēzu sagaidīja Jeruzalemē. Jauks ir tas salīdzinājums, ka altāra sēta nav pusaplis, bet aplis. Pusaplis ir redzamā daļa, un otra puse ir neredzamā, pie kuras pulcējas visi debespulki, visi kristieši no visiem laikiem un visām vietām. Un lai arī redzamā dāļā mēs reizēm esam tikai maza draudze, kopā ar mums svētkus šodien svin Debesu pulki! Diezgan raiba sabiedrība. No šīs puses mēs, grēcinieki, jo tieši lai panāktu grēku piedošanu Kristus atdod savu dzīvību; no otras puses svētie eņģeļi un debesspulki.

Noslēgšu ar jautājumu: vai esat ievērojuši, kurā brīdī Kristus svinēja ar saviem apustuļiem Vakarēdienu? Katru reizi mēs to īpašo nakti pieminam, kad Dieva dēls deva sevi par jaunās derības upuri. Diemžēl tā netiek saukta “svētītā nakts, vai dievišķā, vai brīnumainā.” Bet tā kā ir rakstīts: “tanī naktī, kad Viņš tapa nodots” Tieši tanī naktī, kad tapa nodots! Vai ir pasaulē tādi vārdi, kas spētu šo Dieva mīlestību aprakstīt? Izteikt kā sastopas nodevība un mīlestība? Cilvēks Dievu nodod nāvei, Dievs cilvēku uzņem pie sevis.. “56 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.” AMEN