MAT. 21: 23–31 (Fil. 2: 1–13)

Pirms dažām dienām mani uzaicināja uz kādas izstādes atklāšanu. Tā bija starptautiska bērnu zīmējumu izstāde ar nosaukumu “Bērni zīmē Bībeli.” Tajā piedalījās arī Baldones mākslas skola. Turklāt ar labām sekmēm. Pēc atklāšanas mākslas skolas direktors ar kundzi, kura ir arī skolotāja, pienāca man klāt un sirsnīgi uzaicināja viņus apciemot skolas nodarbībās. Viņa sacīja, ka apspriežot Bībeles tēmas bērniem rodas jautājumi, kuru atbildēšanai vajadzīgs mācītājs. Jautājumi kā: vai tad tam visam var ticēt? gan arī tradicionālāki: Bet kas radīja Dievu? Un skolotāja ir spiesta atzīties, ka neskatoties uz to, ka ir draudzē, nespēj visus jautājumus atbildēt. Droši vien arī jūs esat piedzīvojuši līdzīgas situācijas, kad uzdotais jautājums samulsina. Bērni jautā biežāk, jo ir atklātāki, bet to dara arī pieaugušie par savu dzīvi. Sak, vai tad Kristus neļāva uzpīpēt un iedzert; vai: kāpēc tad Dievs pieļauj, ka notiek netaisnības? Jāatzīst, arī draudzes locekļi reizēm uzdod jautājumus par patiesību: vai tad mācītājs var zināt visu, ka viņam jāklausa; vai tad tikai Bībelē vien ir patiesība.

Es pats noteikti esmu par to, ka vajag jautāt, bet to vajag darīt godīgi. Visi šie pieminētie un tiem līdzīgi jautājumi parasti tiek uzdoti nevis tāpēc, ka atbilde šķiet svarīga, bet tāpēc, lai pieķertu otru nezināšanā, jo pat tad, ja otrs atbild, uzreiz tiek meklēts nākamais jautājums, kas pierādītu, ka jautātājam taisnība.

Šodien mēs mēģināsim Rakstos gūt atbildi, ko atbildēt, kad redzam, ka vaicātājs mēģina pārbaudīt mūs, nevis meklē atbildi. Jēzus Jeruzalemes templī bija nonācis tieši tādā situācijā. Ebreju vadītāji Viņam vaicāja ne tāpēc, ka tiešām gribētu zināt, bet tāpēc, lai pieķertu Jēzu nezināšanā. Viņi itin labi zināja, ka Jēzus sacīja, ka Viņš ir nācis Dieva sūtīts. Un, lai ko Viņš atbildētu uz jūdu jautājumu: “Kādā varā tu to dari?” tiem būtu iemesls jau atkal jautāt tālāk: “Kādu zīmi tu mums rādīsi, ka tu to drīksti darīt?” (Jņ.2:18) Un pat tad, kad Kristus acu priekšā nodemonstrē savu dievišķo varu, tie nesecina neko citu, kā vien to, ka Viņš ir apsēsts (Mt.9:34). Tātad, kā redzam jūdi nāca labi sagatavojušies, lai parādītu savu pārākumu. Tieši tāpat, kā sākumā pieminētie bērni, kas domā, ka kaut ko iegūs, ja ar savu jautājumu samulsinās otru. Tieši tāpat kā pieauguši, kas domā, ka, ja atradīs Bībelē vai mācītāja teiktajā ko šodienas domāšanai neatbilstošu, tas būs pierādījums, ka viņu pašu priekšstati ir patiesība.

“Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: ‘Es arī jums gribu jautāt vienu lietu’” Lūk, Dieva Dēls nevis atbild šīm jautājuma lamatām, bet uzdod pretjautājumu. Pretjautājumu, kas parādītu pašiem šaubīgajiem viņu nostāju. “No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?”

Jā, lai nu ko, bet loģikas trūkumu ebreju vadītājiem nevar pārmest. Tie ļoti labi apzinās, ka atzīt, ka Jānis Kristītājs ir Dieva sūtīts, nozīmē pieņemt visu, ko viņš par Kristu bija liecinājis; savukārt noliegt Jāni nozīmē nostāties pret tautu un pret bauslību, jo viņa kristība bija grēku nožēlas kristība. Jūdi labi apzinās, ka jau atkal no tiesātājiem ir kļuvuši par tiesājamiem; ka viņi paši ir iekrituši izliktajās lamatās. Un vienīgā izeja, ko tie atrod ir atzīšanās, ka viņi nezin. Tā ir kaunpilna atzīšanās tiem, kuru uzdevums ir zināt un vēl mācīt citus– priesteriem un tautas vadītājiem. Kā vienmēr– akmens, kas sviests uz debesīm, atgriežas un trāpa pašam metējam.

“Tad Viņš sacīja tiem: ‘Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru’” Un es jums tagad vaicāšu: kāpēc Jēzus tiem neatbildēja? Vai tāpēc, ka tie nezināja atbildēt uz jautājumu? Vai varbūt tāpēc, ka tie apšaubīja Jēzus autoritāti runāt dievnamā?

Jo jūdi taču nedabūja dzirdēt labo ziņu par Dieva žēlastību Kristū. Tie nedzirdēja, ka viņu acu priekšā stāv pats Dievs Radītājs, kas pieņēmis cilvēka miesu. Un tie nesaprata to, ko tik izteiksmīgi tēlo luteriskās baznīcas ticības apliecību grāmata– Konkordijas grāmata: “Mums, kristiešiem, jāzina, ka tur, kur Dievs nav pie svariem un nedod mums atsvaru, tur mēs ar savu svaru kausu [grēku dēļ] grimstam lejup.. Bet, ja Dieva nāve un tas, ka Dievs ir miris, tiek likts svaru kausā, tad tas grimst lejup un mēs ceļamies augšup kā viegls, tukšs svaru kauss,.. Viņš nevarētu sēdēt svaru kausā, ja nebūtu tapis cilvēks, līdzīgs mums,.. Jo Dievs savā dabā nevar mirt; bet nu Dievs un Cilvēks ir vienots vienā personā.” (Konkordijas Formula VIII)

Jūdu vadītāji nesaņēma atbildi uz savu jautājumu. Un viņi neuzzināja, ka šim Jēzum ir gan priestera, gan pravieša, gan valdnieka autoritāte. Tie nesaprata, ka Viņš ir īpašs Priesteris, kas upurē... pats sevi un izcieš visu cilvēku sodu (Jņ.17:19). Tie neuzzināja, ka Jēzus ir īpašs Pravietis, kas sludina nevis atklāsmi, bet pats sevi kā Dieva mīlestības pierādījumu (Jņ.3:31–32; 6:33u.t.). Tie nenojauta, ka viņu priekšā stāv patiess Valdnieks, kas kā Visuvarenais Radītājs pārvalda pasauli, kas caur saviem vārdiem pārvalda savu Baznīcu, kas būs redzams valdnieks savā godības pasaulē, kura vēl priekšā (Mt.11:27; 28:18). Kāpēc tie toreiz to visu nedzirdēja no paša Jēzus mutes?

Vaina ir viņu attieksmē, kā Jēzus pats to paskaidro līdzībā. Jo tie ar muti saka “jā,” bet nepilda. Tie saka: “jā, mēs gribam dzirdēt patiesību,” bet paši domā, ka to jau zina un pat nemēģina to pildīt. Un ziniet, kas tieši bija problēma jūdu attieksmē. Tas, ka viņi savām aizdomām un neticībai vairāk klausīja, kā tam ko teica pats Jēzus. Jo tieši tad arī notiek kā ir rakstīts: “Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumus viņu neticības dēļ” (Mt.13:58)

Ko tad galu galā lai atbild tiem sākumā pieminētajiem āķīgajiem jautājumiem? Neko. Neko citu kā vien to, kas liktu tiem saprast savu jautājumu bezjēdzību. Jo, ja pats Dieva Dēls ir nācis pie mums, lai mūsu dzīvei dotu jēgu, prieku, drošību, tad nav vērts Viņam pretī stāties ar aizdomām un neuzticību. Tā cilvēks var aplaupīt tikai pats sevi un līdzīgu jūdu vadītājiem nekad nedzirdēt par patieso Dieva dāvanu. Par Kristu. Jo Viņš nav nācis kaut ko atņemt, bet dot. Dot katram, kas lūdz nevis izjautā; kas pieņem nevis izvērtē; dot ikvienam, kas Viņam uzticas. Paraugieties uz ziediem laukā. Ziedi, kas griež savas galvas līdzi saulei, seko saules gaitai pat tad, kad ir mākoņains laiks. Ja tā ir neticība, kuras dēļ brīnumi nenotika, tad tā ir mūsu uzticība, kuras dēļ tie notiek. AMEN