|
PATEICĪBA DIEVAM
(1. no 2 sprediķiem)
Ražas novākšanas svētki baznīcā ir tādi savdabīgi svētki. Tā ir diena, kurā pateicamies par šogad dāvāto ražu un visu pārējo, ko dzīvē saņemam pateicoties Dieva svētībai. Kāpēc tad tas ir savdabīgi? tāpēc, ka to darām tieši mēs– kristīgie. Jo gandrīz visi no mums esam sākuši nākt baznīcā tādēļ, ka mums nav pieticis tikai ar to, ko pasaule dod. Vienam tas ir bijis vairāk teorētiski– neatrodot jēgu savai dzīvei šīs pasaules reliģijās un filozofijās; citam tas ir bijis vairāk praktiski– grēki, slimība vai trūkums ir spiedis meklēt palīdzību, kur ārpus šīs pasaules. Tā nu ir, ka mūsu Kungs nereti savu aicinājumu izsaka tā, ka neļauj cilvēkam samierināties ar to, ko tas saņem no redzamās un baudāmās pasaules. Tā nu iznāk, ka lielākā daļa no mums neesam bijuši apmierināti tikai ar šīs pasaules piedāvāto. Un šodien tie esam tieši mēs, kas pateicamies Radītājam tieši par šīs pasaules dāvanām. Tas ir savdabīgi, vai ne? Ka mēs– tie, kas meklējam bagātību un prieku ārpus šis iznīcīgās pasaules, šodien (un ne tikai šodien vien) pateicamies visas pasaules vārdā Mūsu Dievam.
Bet mūsu pateicība, kā šodien to redzēsim nav nejaušība, bet tieši otrādi– likumsakarība un pat mūsu pienākums. Šīgada pļaujas svētku evaņģēlijs mums attēlo desmit smagi slimus vīrus. Savas spitālības dēļ viņi ir spiesti dzīvot ārpus pilsētu robežām. Tie ir spiesti nenākt tuvumā pārējiem cilvēkiem. Tie ir izraidīti no pārējo cilvēku sabiedrības. Šādi desmit vīri nu ir sapulcējušies kopā, ar cerību uz izārstēšanos. Interesanti, ka viņu slimības grūtums tos tā ir vienojis, ka vienā pulkā var stāvēt gan jūdi, gan samarietis. Cilvēki, kas citkārt ne tikai nesadzīvoja, bet arī atklāti neieredzēja viens otru. Tagad tie var kopīgi meklēt palīdzību, jo saprot, ka citādi tie ir lemti drīzai nāvei. Tie, kas ar šo pasauli un savu dzīvi nav apmierināti, lūdz palīdzību Jēzum.
Savās slimības novārdzinātajās balsīs tie sauc: “Jēzu, apžēlojies par mums.” Un Viņš. Viņš vienkārši sūta tos uz templi nest ziedojumu par savu izveseļošanos (Lk.5:14). Un notiek tas, ko Jēzus pavēlējis. Tie ceļā uz templi top veseli. Tie tiek vaļā no vissmagākās kaites. No spitālības. Un viens no viņiem atgriežas un pateicībā zemojas Jēzus priekšā.
Un Jēzus prasa izbrīnīts, kur tad ir pārējie deviņi? Mēs arī varam jautāt, vai tiešām šodien šeit ir visi, kas ir saņēmuši Dieva svētību šajā gadā? Kur ir pārējie? Kur ir tie, kam ir sekmējies bizness? Kur ir tie, kam ir ienākusies raža? Kur ir tie, kam Dievs ir devis šo dienu piedzīvot? Kur ir viņu pateicība? kuru tik vienkārši un skaisti izsaka mūsu ticības brālis Livars Jankovskis savā nesen izdotajā krājumā “Viss ir tik tuvu”
Tu atnāci pie
Manis naktī,
Lai varu
Dienu
Sagaidīt.
Tu atnāci pie
Manis sāpēs,
Lai varu
Mīlestību
Iepazīt.
Un Kristus šī cilvēka pateicības dēļ dod viņam to, ko tie nepateicīgie deviņi nesaņēma. Visi desmit tika izārstēti. Visi desmit varēja atkal atgriezties pie ģimenēm un pie cilvēku sabiedrības. Bet tikai viens atcerējās to, kam ir jāpateicas par šo brīnumaino dāvanu. Tikai viens mācēja skaļi saukt ne tikai “apžēlojies, palīdzi man!” bet arī skaļā balsī: “slava un pateicība Tev, Kungs!” Un tikai šis viens saņem vēl kādu dāvanu.
Interesanti, kāda proporcija ir mūsu draudzes aizlūgšanās. Pavērojiet, cik bieži mēs draudzes lūgšanā kaut ko lūdzam, un cik bieži pateicamies par saņemto. Ja daudz, tad uz 5 lūgšanām ir 1 pateicība. Jājautā, vai šī proporcija attiecas arī uz to dāvanu, ko Jēzus dod pateicīgajam samarietim?
Nezinu, kā ir šodien, bet toreiz tikai 1 no 10 saņēma šo dāvanu. “Celies ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” Visi desmit taču ticēja. Viņi visi taču paklausīja un gāja uz Jeruzalemes templi. Tomēr tikai viens dzirdēja par glābšanu. Un tas notika tieši viņa pateicības lūgšanas dēļ. Jo šis cilvēks domāja ne tikai par sevi, par to ko darīs ar tikko atgūto veselību, kā dzīvos un priecāsies. Viņš atcerējās Jēzu, kas to visu bija devis. Viņš uzskatīja, ka pirms doties baudīt dzīves piedāvātos labumus, ir jāatgriežas pateikties. Un tieši tad, kad cilvēks pateicībā paceļ acis no dāvanām uz Devēju, tas tiek izglābts. Izglābts ne tikai no briesmīgas slimības, bet no grēka un pasaules gūsta! No pašas nāves viņš tiek izglābts. Kad pateicas...
Jā, vai tieši tas arī nenotiek baznīcā ik svētdienu? Kad mēs, līdzīgi tiem desmit nākam kopā, visi tik atšķirīgi, lai vienā balsī lūgtu: “Kungs apžēlojies.” Kad mēs negribam samierināties ar pasauli un savu nespēku pret grēku. Kad mēs paklausīdami Kunga vārdiem ejam pie mācītāja pie altāra, un tiekam dziedināti no savām vainām. Un zemojamies Jēzus priekšā ar pateicību un slavas dziesmām. Un tad, tieši šodien un tieši jums izskan Kristus vārdi “Celies ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.”
Vai nav zīmīgi, ka dziesma, kuras pantu dziedam pēc ēšanas kā pateicības lūgšanu ir sarakstīta tieši... bada un liela grūtuma apstākļos? “Tam Tēvam pateicam” tika sarakstīta 30 gadu kara laikā 17. gs. sākumā. Mācītājs Martins Rinkarts toreiz kalpoja Eilenburgas pilsētā. Šo pilsētu ieskāva augstas mūra sienas, kas bija drošs aizsargs pret karotājiem, un tādēļ uz pilsētu plūda nepārtraukti bēgļu pūļi. Pārpildīto vietu itin drīz sāka mocīt bads un epidēmija. Pilsētas mācītājam bija gan jāiedrošina bada un slimību cietēji, gan jāizvada jau nomirušie. Bija dienas, kad tika glabāti 40 līdz 50 cilvēku. Drīz vien vairs nebija iespēju kristīgi apglabāt katru, to darīja pa grupām. Kopā Eilenburgas pilsētā gāja bojā 8.000 cilvēku. Mācītāja Rinkarta sieva arī bija mirusi. Viņš bija satriekts gan sirdī, gan arī materiāli, jo pilsētas vadītāji nesamaksāja solīto naudu par mācītāja darbu. Viņš bija palicis viens, bez mīļotās sievas un bez iztikas līdzekļiem. Un tieši tajā laikā viņš sarakstīja dziesmu, kura tiek dēvēta par otru iespaidīgāko vācu dziesmu pēc “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.” Tapa dziesma, kura gadsimtiem ilgi ir izteikusi cilvēku pateicību Dievam; dziesma, kura atgādina, ka pateicība Dievam nav atkarīga tikai no pasaules labumiem. To dziedāsim arī šajos pļaujas svētkos. Dziedāsim 161. dziesmu “Lai Dievu visi teic.” Dziedāsim dziesmu, ko savā visgrūtākajā dzīves brīdī ir sarakstījis mūsu ticības brālis. AMEN
|
