Rolands Eimanis, 13.jūnijs, Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem.
Līdzība par pazudušo avi
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS
15. nodaļa
Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos
Viņu.
2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem
grēciniekus
un ēd kopā ar tiem."
3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību:
4 "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir
pazaudējis,
neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai,
līdz
kamēr tas to atradīs?
5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
6 un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka:
priecājieties ar
mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku,
kas
atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav
vajadzīga.
8 Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir
pazaudējusi,
neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to
atrod?
9 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka:
priecājieties ar
mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
10 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu
grēcinieku, kas
atgriežas."
11 Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad
viņš
starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu
zemi un tur
izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un
viņam
sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja
savā
tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām
pildītu
savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam,
kuriem maizes
papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis
pret debesīm
un pret tevi,
19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par
vienu no saviem
algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa
tēvs to
ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap
kaklu un
to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret
tevi, es neesmu
vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un
apģērbiet
to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis
un ir atkal
atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš
izdzirda
mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis
nokaut baroto
teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un
aicināja viņu
iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev
kalpoju un nekad
neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu,
lai es būtu
varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis
ar
netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas
ir mans, ir
arī tavs,Latviešu Bībeles
1965. gada izdevuma revidētais teksts Materiāls no www.bibelesbiedriba.lv
|