Ilmārs Rubenis, 23. maijs, Vasarsvētki - Svētā Gara svētki.
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS
14. nodaļa 23 Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus
vārdus turēs, un Mans Tēvs
to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.
24 Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs
dzirdat, nav Mani,
bet Tēva, kas Mani sūtījis.
25 To Es jums esmu runājis, pie jums būdams.
26 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu
mācīs un
atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.
27 Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es
jums dodu.
Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.
28 Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal
nākšu pie jums.
Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir
lielāks
nekā Es.
29 To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs
noticis, jūs
ticētu.
30 Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār
Mani viņš
gan nenieka nespēj.
31 Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir
pavēlējis:
celieties, iesim no šejienes!"
Latviešu Bībeles
1965. gada izdevuma revidētais teksts Materiāls no www.bibelesbiedriba.lv
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga
vēstījums draudzēm Vasarsvētkos, 2010. gada 23. maijs.Mūsu Kungs Jēzus Kristus pirms nāves atstāja testamentu.
Savu dvēseli viņš atdeva Dievam. Savu ķermeni viņš nodeva Arimatijas
Jāzepam guldīšanai kapā. Savu māti viņš uzticēja apustulim Jānim.
Kareivjiem tika viņa drēbes. Bet ko Kristus novēlēja saviem mācekļiem,
kas bija atstājuši visu, viņam sekodami? “Aizstāvi, Patiesības Garu, ko
pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to
pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”
Viens no mācekļiem pārsteigts jautāja: “Kā tas nāk, ka tu gribi
parādīties mums, bet ne pasaulei?” Viņa jautājums pauž godbijīgu izbrīnu
- pravieši to ir gaidījuši, ķēniņi ir vēlējušies to redzēt, bet tu,
Kungs, to gribi atklāt tikai mums, ne viņiem, ne visai pasaulei!? Vai
tiešām tik liela ir Tavu mācekļu izredzētība!?
Patiesi, no lielajiem baznīcas svētkiem, Svētā Gara
dāvināšanas diena visvairāk ir mācekļu svētki. Mēs, kristieši, esam Gara
templis.
Pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem, bet nevar viņu saņemt, jo
ir opozīcijā Tēvam. “Viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un
dzīves lepnība - nav no Tēva.” Pasaule grimst ļaunumā, bet ļaunais ir
no tā, kurš ir melis un melu tēvs.
Kā tad lai pasaule saņemtu Patiesības Garu? Vecajā Derībā lasām, ka
svaidāmo eļļu, kas ir Gara simbols, Dievs pavēlēja likt virs vainas
izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā pa priekšu laikam atklāj, ka
Svētais Gars tiks likts uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera
Kristus upura asinīm.
Miesīgais cilvēks nesatver un nesaprot to, kas nāk no Gara. Tie, kas
nav atdzimuši no augšienes, nevar redzēt Dieva valstību, bet saviem
ticīgajiem, kas atdzimuši caur ūdeni un Garu, Kristus saka: “Jūs
pazīstat Garu, viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos”.
Vasarsvētkos Kristus ietērpa savus mācekļus spēkā no augšienes, lai
viņi nestu pasaulē izlīdzināšanās vēsti. Taču līdz ar ar to viņš savu
Baznīcu padarīja fundamentāli atšķirīgu no pasaules, dāvādams tai Garu,
ko pasaule saņemt nespēj.
No tā varam saprast, cik šī dāvana ir īpaša un dārga.
Taču ko lai ar to iesākam? Kam tā der un ko tā dod? Atbildi dzirdam
Kristus testamentā: “Kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un
tam parādīšos ... un mans Tēvs to mīlēs un mēs nāksim pie viņa un
ņemsim pie viņa mājas vietu.” Jēzus nerunā par attālu Dievu, kuru grūti
sasaukt un sadzirdēt. Viņš runā par Dievu, kas mājo pie mums, kas
darbojas pie mums kā pasaules radīšanā un atdusas ar mums kā sabatā. Tas
ir Dievs, kas ar mums dalās savā dzīvē. Mūsu dzīvē no tā ienāk kas
sevišķs: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu. Ne kā pasaule
dod, es jums dodu.” Pasaulē mums ir bēdas, pārbaudījumi un grūtumi, taču
mūsu Kungs saka: “Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Jūsu
sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”
Tāds svētīts miers nemiera plosītas pasaules vidū ir
katra cilvēka ilgas. Tuva, personīga Dieva klātbūtne ir ikviena
kristieša sirds vēlēšanās. Taču ceļā stāv šķērslis, ko kristīgās dzīves
pieredze labi pazīst. Jēzus apsolījums saistās ar nosacījumu: “Kam ir
mani baušļi un kas viņus tur, to mans Tēvs mīlēs un tam es
parādīšos…” Ir liela atšķirība starp sentimentu, ko jūtam pret Jēzu, un
praktisku īstenību. Apustulis Jānis saka: “Bērniņi, nemīlēsim ar
vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”
Ticība ir sakne, kuras skaistais zieds un labais auglis ir paklausība,
kas neklūp pār vajadzību nest upurus un ceļā neapstājas, pat ja tas ir
grūts un tumšs. Caur paklausību Kristum dzīvē ienāk Dieva tuvums, prieks
un miers, ko pasaule nespēj ne iedot, ne atņemt.
Tomēr paklausība ir arī tā, kas var izraisīt nedrošību
un nemieru. Vai es esmu gana paklausīgs? Kā lai es spēju turēt Kristus
baušļus, ja tie paši desmit tik bieži ir bijuši par smagu? Jēzus
testamentā par visu ir padomāts. Viņš saka: “Kas mani mīl, tas manus
vārdus turēs.” Tas nav izaicinājums vai mēraukla, bet
apsolījums. Ne mūsu gribasspēks vai rakstura stingrība, bet mīlestība uz
Kristu ir tā, kas atnesīs arī paklausību. Mīlestība, kas ir pirmā no
Gara augļiem - ne mūsu sasniegums, bet Svētā Gara darbs mūsos. Protams, mēs jūtam, ka
nekad neesam pilnīgi ne mīlestībā, ne paklausībā. Pat apustulis Pāvils
atzīstas: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es
dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” Pat
apustuļu princis Pēteris, kad Jēzus viņam jautāja: “Vai tu mani mīli”,
nevarēja lepoties, ka būtu briesmu brīdī to pierādījis. Viņš varēja
tikai bilst: “Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi
mīlu”.
Paklausībā pamatlieta ir sirds vēlēšanās un, kā saka Pāvils, “lai
labajai gribai seko izpildīšana pēc spējām. Ne ka mēs paši no sevis būtu
spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas
mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo
burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”
Mēs bieži nenovērtējam, cik lielu dāvanu Dievs mums ir
devis Vasarsvētkos un savā dzīvē ierādām tai nesamērīgi mazu vietu, lai
gan mums vajadzētu just pret to dziļu, godbijīgu un pateicības pilnu
apbrīnu. Tā taču ir mūsu dzīves pukstošā sirds. Kristieša ikdienu
apustulis Pāvils attēlo kā sacīksti, kā skrējienu. Tā nav konkurences cīņa
ar citiem par labāku daļu no pasaules labumiem. Tā arī nav skriešana,
kur jāpaspēj atzīmēties pēc iespējas vairāk kontrolpunktos, ko uzrādīt
Dievam kā ieejas biļeti debesīs. Tā ir pacietīga sacīkste ar sevi,
mācoties nepretoties Svētā Gara darbībai mūsos. Kristus ir arī devis
līdzekļus, kā to darīt. Vispirms šķīstīšanu no grēkiem savās asinīs. Tad
savu vārdu un sakramentus. Iespēju lūgt Dievu kā mūsu Tēvu debesīs gan
vienatnē, gan draudzes kopībā, gan klusumā un nopietnībā, gan priecīgā
slavēšanā. Visu viņš ir sagatavojis un mums novēlējis. Pieņemsim to
pateicībā un lietosim to ar prieku. Tad dienu no dienas Gars dāvā gan
atgriešanos no grēkiem, gan ticību uz evaņģēliju, gan mīlestību uz
Kristu, gan prieku būt, gan mieru ar Dievu, cilvēkiem un sevi, gan visu,
kas vajadzīgs, lai mūsu dvēsele būtu laimīga. Tad mūsu dzīve ir par
svētību citiem, un arī Dievam pieņemama tādēļ, ka tās mērķis ir
pagodināt Kristu turot viņa vārdus. Tā ir dzīves jēga un uzvara pār
pasauli. Lai Vasarsvētkos dotā Dieva dāvana arvien ir starp mūsu
dzīvākajām un darbīgākajām ikdienas realitātēm!
Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un
svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!
Sirsnībā -
+ Jānis, Rīgas arhibīskaps
|