|
Gundars Ceipe, 18. oktobris, Divdesmit pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem.
 Droši vārdi
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS
1. nodaļa
Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas
uzrakstīt,
4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un
viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.
6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos
un likumos.
7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.
8 Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva
priekšā
9 un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt,
10 bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,
11 tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā
pusē.
12 Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.
13 Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir
paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un
Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.
16 Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva.
17 Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis
bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis."
18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana
sieva arī ir jau labi gados."
19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un
esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.
20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks,
tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."
21 Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.
22 Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš
Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
23 Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.
24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs
piecus mēnešus, sacīdama:
25 "To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu
negodu ļaužu priekšā."
26 Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti
27 pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un
jaunavas vārds bija Marija.
28 Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas
Kungs ar tevi!"
29 Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu?
30 Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie
Dieva.
31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu:
Jēzus.
32 Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos
Viņa tēva Dāvida troni,
33 un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala."
34 Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos."
35 Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un
Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps
saukts Dieva Dēls.
36 Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad
sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu,
37 jo Dievam nekas nav neiespējams."
38 Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc
tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja.
39 Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas
novadā.
40 Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.
41 Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās
sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna,
42 un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un
augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44 Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš
manās miesās ar līksmību sāka lēkt.
45 Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies."
46 Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu,
47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju,
48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni
mani teiks svētīgu,
49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds,
50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā
sirdsprātā.
52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.
53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
54 Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību,
55 kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi."
56 Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ
savās mājās.
57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija
parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā
par Cahariju.
60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni."
61 Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds."
62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi
brīnījās.
64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu
slavēdams.
65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm
lietām.
66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo
bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.
67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja:
68 "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem
gādājis pestīšanu
69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā
sataisīt Viņam ceļus,
77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs
uzlūkojis,
79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz
miera ceļu."
80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam
bija stāties Israēla ļaužu priekšā.
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS
24. nodaļa
Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa
svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu.
3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri
spīdošās drēbēs.
5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: "Ko jūs
meklējat dzīvo pie mirušiem?
6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl
Galilejā būdams,
7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un
trešā dienā augšāmcelties."
8 Un tās atcerējās Viņa vārdus.
9 Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem
citiem.
10 Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām,
kas apustuļiem to sacīja.
11 Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja.
12 Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā
un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis.
13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija
sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava.
14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas.
15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem
tuvojās un gāja ar viņiem.
16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
17 Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz
ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.
18 Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds
svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?"
19 Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu
no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas
priekšā,
20 ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu
situši krustā.
21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir
tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.
22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa
23 un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu
parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs.
24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu
tie neredzēja."
25 Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat
ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?"
27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus,
kas par Viņu rakstīti.
28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
29 Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena
jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt.
30 Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza
un tiem to deva,
31 tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
32 Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums
runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?"
33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos
vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
34 Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies."
35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi
laužot.
36 Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem
sacīja: "Miers ar jums!"
37 Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot.
38 Un Viņš tiem sacīja: "Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas
ceļas jūsu sirdīs?
39 Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo
garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam."
40 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
41 Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja:
"Vai jums še ir kas ēdams?"
42 Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu.
43 Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.
44 Pēc tam Viņš tiem sacīja: "Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl
pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā,
praviešos un dziesmās."
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no
miroņiem trešā dienā
47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām,
iesākot no Jeruzālemes,
48 un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz
kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes."
50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts
debesīs.
52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,
53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.
|
