ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
29.11.1998, 1. adventa svētdiena
 LŪKAS 1:46-55

46 Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, 49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, 50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. 51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdzinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. 52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. 53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. 54 Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, 55 kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi."

MAGNIFICAT (slavē)


Lai pareizi saprastu Jaunavas Marijas vārdus ir jāatceras ka viņa tos sacījusi tāpēc, ka piedzīvojusi Svētā Gara darbu, kas tai noticis ne pēc nopelniem vai ieņemamā stāvokļa. Dievs savu uzmanību dāvā tikai un vienīgi savas pārbagātās žēlastības dēļ. Kas tad bija šī jaunava? Pat savā dzimtajā Nācaretē viņa nebija kāda mazpilsētas pārvaldnieka vai bagātnieka, bet parasta un nabadzīga pilsoņa meita. Mēs, cilvēki, vienmēr tiecamies pēc kaut kā, kas ir pārāks par to, kas mums ir: pēc vairāk naudas, varas, goda, pēc vieglākas dzīves. Bet tāds nav mūsu Dievs. Viņš uzlūko tos kas atrodas viszemāk. Tā kā Dievs ir Visaugstākais, tad Viņš nevar meklēt kaut ko augstāku, jo virs Viņa nekā nav; Viņš pat nevar skatīties uz kaut ko sev blakus, jo arī Viņam līdzīga neviena nav. Tādēļ Dievs nolūkojas uz tiem kas ir viszemākie un, jo zemāk kāds cilvēks atrodas, jo labāk Viņš to redz. Un Dievs ir izvēlējies nabadzīgu un zemu jaunavu, lai caur to Kristus nāktu pasaulē.
Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē to Kungu"

Lūk, kāds neizsakāms prieks par Dieva žēlastību: ne es pats, mans prāts vai manas lūpas, bet viss ar ko jūtu un dzīvoju: mana dvēsele slavē to Kungu. Derības teltī, ko cēla Mozus - tabernākulā, kurā tauta pulcējās dievkalpojumiem, bija trīs atsevišķas telpas: pirmā saucās tā svētu svētākā vieta. Tā bija Dieva uzturēšanās telpa, kurā nebija nekāda gaisma. Otrā tika saukta svētā vieta, kurā atradās septiņi gaismekļi. Trešā bija ārējais pagalms, kas bija zem klajas debess un to apspīdēja saules gaisma. Šajā teltī mēs varam redzēt kristīga cilvēka tēlu. Viņa gars ir svētu svētākā vieta, kur ticības tumsā mājo Dievs; tur nav gaismas, jo viņš tic tam, ko nevar nedz redzēt, nedz sajust. Dvēsele ir svētā vieta ar septiņiem gaismekļiem, tas ir, ar visiem jutekļiem, prātu un zināšanām. Miesa ir pagalms, kas atvērts visiem, tā ka katrs var redzēt tās darbus un dzīves veidu.

Dievs svētī visu cilvēku kopumā, ja tā gars ir ticībā saistīts ar Radītāju, kas pats šo ticību dod un atjauno. Bet nepietiek ja ticam ka Dievs to dara, ir jātic, ka tas notiek TIEŠI MAN. Vēl vairāk, ir jātic, ka Visuvarenais ne tikai spēj un zina kā palīdzēt, bet arī GRIB tev šo svētību dot.
Ir divējādi maldi, kas traucē pa īstam slavēt to Kungu: pirmkārt tie kas neslavē Dievu tiekams nesaņem no tā kādu labumu. Bet tas kurš nav apspiests un neatrodas zemā stāvoklī, tas nevar pieredzēt Dieva patieso darbu. Otrkārt arī tie, kas izceļ paši sevi Dieva labo dāvanu dēļ, nespēj Viņu slavēt. Tādēļ tas Kungs ļauj mums palikt nabadzīgiem un apgrūtinātiem, lai mēs neizmantotu Viņa dāvanas sevis lielīšanai.
Marija, kas ir paaugstināta pār visiem mirstīgajiem, paliek vienkārša un pazemīga. Viņa neliela pati sevi, bet saka:
"Mana dvēsele slavē to Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju"

Tāda ir pareizā kārtība: vispirms Dievu saukt par Kungu un pēc tam par Pestītāju; vispirms par Pestītāju un pēc tam uzskaitīt Viņa darbus. Ir daudzi, kas līdzko tiem uznāk bēdas un grūtības pārtrauc slavēt un mīlēt Dievu. Tātad viņu gars nav gavilējis par to Kungu, bet par Tā dāvanām.

Reiz kāda dievbijīga sieviete redzējusi šādu parādību: pie altāra sēdējušas trīs jaunavas. Dievkalpojuma laikā no altāra izlecis skaists zēns un draudzīgi vērsies pie pirmās jaunavas to noglaudīdams un mīļi uzsmaidīdams; tad pievērsies otrajai, bet ne tik draudzīgi, tomēr pa reizei uzsmaidīdams; trešajai viņš nav izrādījis nekādu draudzību, tikai iesitis pļauku un parāvis aiz matiem; pēc tam zēns pazudis tādā pat veidā kā parādījies. Šī parādība ir tikusi izskaidrota šādi: pirmā jaunava ir nešķīsts un egoistisks gars, kas negrib paciest neko. Tāds tikai grib lai Dievs viņu klausa, bet pats klausīt negrib. Otrā jaunava līdzīga tādam, kas tikko sācis kalpot Dievam. Tas grib iztikt bez dažām lietām, bet ne bez visa pašlabuma un ērtuma meklēšanas. Dievam ir pa laikam jāuzsmaida, kamēr tas iemācās mīlēt un slavēt vienīgi tā Kunga labumu. Trešā jaunava, kas piedzīvo tikai postu un pārdarījumus un tomēr zina, ka Dievs ir labs. Kaut arī pieredze saka pretējo. Tāda ir patiesā Kristus līgava - baznīca, kas saka Viņam: "Es nemeklēju Tavu, bet Tevi; Tu neesi man dārgāks, kad iet labi, nedz mazāk dārgs kad iet slikti" To mums māca arī jaunava Marija šajā slavas dziesmā, ka vispirms slavējam Dievu par to, ka varam Viņu par Kungu saukt, ka Viņš ir mūsu Pestītājs, un tikai tad pieminam Viņa varenos darbus: "Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu"

Ne pazemību, bet Marijas zemumu Dievs pamanījis. Citādi iznāktu, ka Jēzus māte lepojas ar sevi. Pazemība ir visaugstākā vērtība, un neviens nevar lepoties, ka viņam tā ir, kā vien vislielīgākais cilvēks. Tas Kungs varēja izraudzīties kādu augstdzimušu un varenu karalieni vai visu cienīta priestera meitu. Tomēr nē, Viņš uzlūkojis un dāvājis augsto godu zemai un nabadzīgai jaunavai. Un viņa viss neapdzied savu zemumu, bet uzsver to, ka tas Kungs viņu uzlūkojis. Ne Marijas zemumam, bet Dieva žēlastībai tiek dota slava! Jo patiesi pazemīgais nedz meklē lai šo viņa tikumu pamana, nedz apzinās to, ka ir pazemīgs. Viltus pazemība, turpretī, meklē kā sevi vairāk nodemonstrēt un nekad neapzinās, ka ir lepna. "Tā saka tas Kungs: "Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību" (Jer.9:22-23)
Tāpat arī jaunava Marija nelielās ar sevi, bet ar to ka Visuvarenais viņu uzlūkojis un "visi bērnu bērni teiks viņu svētīgu" Ne viņas personas, bet Dieva žēlastības dēļ. Tāpēc arī eņģelis sveicina jaunavu: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!" (1:28) Var teikt, ka Marija ir Dieva žēlastības spilgtākais piemērs: Dievs pat savai mātei nedz meklēja, nedz pieprasīja ko pasaulīgi augstu. Tādēļ paaudžu paaudzes uzlūkojot viņas zemo stāvokli un augsto dāvanu, ko Dievs tai uzticējis no sirds teiks: "Ak, svētītā jaunava Marija!" "Jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir viņa vārds"

Dieva labās dāvanas ir tikai uz laiku, bet Viņa žēlastība un uzmanība ir mantojums, kas ilgst mūžīgi. Marija neuzskaita kādas īpašas viņai darītas lietas, bet atzīst, ka viss ko Viņš dara ir liels. Un, jo lielāka pateicība ir sirdī, jo mazāk vārdus vajag, lai to izteiktu. Domāt, ka, lai pielūgtu Dievu vajag garas runas un lielu troksni, nozīmē uzskatīt Viņu par kurlu vai nezinošu, ko vajag pamodināt un pamācīt.
Reiz divi kardināli esot jājuši uz koncilu. Ceļmalā tie ieraudzījuši raudošu ganu. Viens no kardināliem piejājis klāt to mierināt un vaicājis, kāpēc gans raudot. Tas turpinājis rūgti raudāt un pēc laiciņa parādījis ar pirkstu uz krupi un teicis: "Es raudu jo Dievs mani radījis tik patīkamu, nevis tādu nejauku kā šis rāpulis, un es līdz šim neesmu to apzinājies nedz pateicies un slavējis Viņu par to." Kardināls nolecis no zirga un, sizdams sev pa krūtīm izsaucies: "Ak, svētais Augustīn, cik patiesi tu esi sacījis: Nemācītie ceļas un ieiet debesīs ar joni, bet mēs ar visu savu izglītību vārtāmies miesā un asinīs"
Slavē Dievu, tāpat kā jaunava Marija, sacīdams: "un svēts ir Viņa vārds" Viņa, ne manējais, jo nebūtu pareizi, ja viens darītu darbu un cits saņemtu algu. Un, kad mēs atzīstam, ka Dieva vārds ir svēts un nemeklējam savu slavu un pašapmierinājumu, tad Viņš savukārt aizskar un dara svētus mūs. Vai ne tāpēc mēs sakām Tēvreizes lūgšanā: "Svētīts lai top Tavs vārds"?
"Un viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas viņu bīstas."

Jaunava Marija beidz runāt par sevi un rāda Dieva darbus, ko tas dara visos cilvēkos. Pareizi pazīt un saprast Viņa darbus, tā patiesi ir liela māksla.

"Viņš darījis varenus darbus ar savu elkoni
un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.
Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem
un paaugstinājis zemos.
Izsalkušo viņš pildījis ar labumiem
un bagātos viņš atstājis tukšus.
Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu
un pieminējis savu žēlastību,
Kā viņš runājis uz mūsu tēviem,
uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi." ĀMEN

Šodienas evanģelija pārdomām es ņēmu talkā dr. Mārtiņa Lutera vēstuli princim Jānim Frederikam, kas tapusi 1521. gadā.
 Iesūtīts: 2007.05.21 01:08
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »