ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
24.12.1998, ZIEMSVĒTKU SVĒTVAKARS
 LŪKAS 2:1–14 (Jāņa 12:44–47)

1 Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. 2 Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. 3 Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. 4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, 5 ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. 6 Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. 7 Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. 8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, 9 un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. 10 Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: 11 jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. 12 Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." 13 Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: 14 "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

GAISMA UZVAR TUMSU

Ziemsvētku laikā man gandrīz ik gadu tiek uzdots jautājums par to, vai šo svētku garīgais saturs nevarētu būt ziemas saulgrieži. Vismaz mums, latviešiem, šai dabas norisei vienmēr esot bijusi liela nozīme; kā to liecina kaut vai šo svētku nosaukums mūsu valodā– ZIEMASsvētki. Tad nu ņemot vērā to, ka jūs gandrīz visi esat latvieši, šajos Ziemsvētkos mēģināšu paturēt prātā to, kas notiek saulgriežos. No šīs dienas saule spīdēs ilgāk un nakts būs īsāka. Tēlaini izsakoties– ziemas saulgriežos gaisma uzvar tumsu. [lai mēs to varētu spilgtāk iztēloties, es palūgšu izslēgt elektrisko apgaismojumu baznīcā].
Un kuram gan negribētos lai gaismas uzvara nav tikai dabā, bet arī viņa iekšējā pasaulē? Nē patiesi, vai tad jums negribētos, lai gaismas svētkos, varētu piedalīties arī jūs? Vai tad nebūtu jauki, ja tikai iedomājoties to, ka gaišais uzvar, jūs varētu no sirds līksmoties? Tādēļ aicinu jūs uz kopīgām pārdomām, kā lai gaisma uzvar tumsu katrā no mums.
Esmu pārliecināts, ka ikviens, dzirdēdams vārdus "tumsa katrā no mums," iedomājas kaut ko citu. Vienam "tumsa" ir kādi kaitīgie ieradumi, kurus derētu atmest; citam, kādas smagas domas vai slikta veselība, kas maitā garastāvokli un neļauj sajust ziemsvētku prieku; vēl citam, "tumsa" varbūt ir vienkārši nogurums un apātija grūtas dzīves dēļ. Nemēģināšu jums uzspiest vienu kopīgu viedokli. Tā vietā varbūt mēģināsim kopīgi atrast "tumsas" cēloņus, un kā tos uzveikt.

Daudziem būs atmiņā palicis padomju režīma laikos lietotais teiciens "Zināšanas– gaisma, nezināšana– tumsa." Vai varētu būt, ka problēmu sakne ir nezināšana? Bez šaubām daudzreiz tā arī ir, bet vai zināšanu gaisma var uzveikt nezināšanas tumsu, vai citiem vārdiem sakot, vai zināšanas varētu atrisināt mūsu personiskās problēmas? Mēdz būt tā, ka zināšanas nevis palīdz, bet traucē. Nesen man nācās kārtot latviešu valodas pārbaudījumu, lai varētu gatavot radio raidījumus. Kad atklājās, ka "Ventspils" pareizi ir [platais e] "Ventspils;" "patreiz" ir "pašreiz"; un "rādio" ir "radio" es sapratu, ka valodniekam ir samērā (arī vārds "salīdzinoši" nav īsti pareizs, kā man šķita), valodniekam ir samērā grūti klausīties otru cilvēku runājam, jo valodas zināšanas dēļ pamanītās kļūdas, var traucēt uztvert saturu. Līdzīga problēma var gadīties arī citiem speciālistiem. Tātad zināšanas ne vienmēr tikai palīdz. Ja mēs savas zināšanas salīdzinātu ar māju, tad jo lielāka ir mūsu zināšanu māja, jo vairāk tai ir logi pa kuriem varam redzēt ārpasauli, tas ir, to ko vēl nezinām. Tas liek grieķu filozofam Sokrātam mūža beigās izsaukties "es zinu tikai to, ka nezinu neko!" Secinājums ir viens: zināšanu gaisma, kas ir ļoti vajadzīga, tomēr neuzvar tumsu, bet parāda cik liela ir tumsa. Līdzīgi kā maza svecīte lielā telpā mums ļauj tikai apjaust, ka telpa ir lielāka nekā svece spēj izgaismot. (Līdzīgi kā šī lampa šeit uz kanceles, man palīdz lasīt, bet nevar palīdzēt apgaismot visu telpu.)
Bet ik gadus saulgriežos gaisma uzveic tumsu! Un visos laikos cilvēkiem ir bijusi cerība, ka gaismas uzvara tomēr ir iespējama. Un cik vien ir tautu pasaulē, tik daudz ir bijuši mēģinājumi panākt šo labā uzvaru pār ļauno. Vai tas būtu budistu mūks, kas stundām ilgi meditē, vai ebreju rabīns, kas mācas no galvas veselas grāmatas. Visi tiecās nonākt pie skaidrības, pie gaismas. Cilvēki pat ir gatavi doties karā tāpēc, lai aizstāvētu, vai uzspiestu šo savu atklāto patiesības gaismu. Tagad šķiet, ka būtu vietā kādam no jums secināt, ka es, būdams kristīgs mācītājs, tūlīt centīšos pierādīt, ka tieši kristieši ir atraduši pareizo ceļu uz gaismu.

Nekādā ziņā nē! Mēs neesam uzvarējuši tumsu. Ieklausieties vēlreiz Kristus vārdos: "Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā." Nevis mēs, bet pats Dievs, Jēzus Kristus, uzveic tumsu!

Tieši tādēļ, ka tas ir Dievs, kas uzveic tumsu, es sākumā necentos definēt vārdus "tumsa katrā no mums." Dzīvā Dieva priekšā nekāda tumsa nav par biezu, un Radītājs ne tikai spēj, bet arī vēlas izkliedēt tumsu. Vai tad ne tādēļ Kristus piedzimst tieši tumšās dienvidu nakts laikā, nevis gaišas dienas vidū? Vai tad ne tādēļ Dievs savai ienākšanai pasaulē ir izvēlējies nevis gaiši apgaismotu pili, bet tumšu stalli? Kristus piedzimšana ir gaismas ienākšana mūsu pasaulē. Gaisma vairs nav neaizsniedzami tālu, bet pienākusi tuvu katram no mums.
Šeit es varbūt varētu beigt. Viss, kas piederas svētku sprediķim it kā būtu pateikts. Esmu pateicis gan to, ka ziemas saulgrieži dabā ievada gaismas uzvaru pār tumsu; gan to, ka zināšanu gaisma, nevis uzvar tumsu, bet palīdz to apzināties; esmu pateicis arī to, ka Kristus ir piedzimis pasaulē uzveikt to tumsu, kas ir mūsos. Bet vai es pateicu, kas tad īsti ir mūsu tumsa? Nē. Vai es pateicu, kā katrs no mums var saņemt Kristus dāvāto gaismas uzvaru? Nē. Ja šodienas sprediķis beigtos šajā vietā, tad tas būtu līdzīgs tādai ticībai, kas abstrakti zina par Dieva mīlestību, bet reālu palīdzību no Viņa nesaņem; ticībai, kas priecājas ziemsvētkos, bet nezin, ka prieks ir dots arī katrai dienai. Tādēļ es turpinu.
Pirmais jautājums: kas ir tumsa. Vai mēs šajos saulgriežos zinātu, ka nakts kļūst īsāka, ja diena nekļūtu garāka? Tiešām, bez gaismas mēs nemaz nezinātu par tumsu! Pazīstamais rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss kādā līdzībā par elli saka, ka tā ir vieta kur valda dūmakaina krēsla. Cilvēki tur ir aizņemti strīdā par to vai tā ir migla pirms saullēkta, vai krēsla pēc saulrieta. Vai gaismas laiks ir jau beidzies, vai vēl nav iesācies. Un viņi ir tik aizņemti šajā strīdā, ka nemana to, ka Dieva eņģeļi ik brīdi aicina ārā no šīs tumsas, aicina doties uz gaismu.
Tumsa, pavisam vienkārši, ir tur, kur trūkst gaismas. Kristus sacīja, ka tie kas tic Viņam, nepaliks tumsā. Tas, ka mēs cilvēki esam tumsā, tātad ir fakts. Lai cik grūti šim faktam būtu piekrist, neviens tomēr nevar noliegt, ka, lai arī Kristus ir ienācis mūsu pasaulē, mēs šodien Viņu neredzam. Tā arī ir mūsu tumsa, ka esam miesīgi šķirti no mūsu Radītāja. Visi, gan ticīgie, gan neticīgie. Un visas mūsu problēmas ir tieši vai netieši saistītas ar to.

Un tomēr Viņš saka: kas tic, tie nepaliks tumsā. Otrais jautājums: kā lai es uzveicu šo tumsu manī? Mūsu tumsa ir līdzīga nevis alai dziļi zem zemes, bet drīzāk telts apsegam. Kaut kur ārpusē ir Kristus... arī šajā pat brīdī... tuvu... bet tomēr neredzams. Kaut kur ārpusē eņģeļi un debesu pulki ik mirkli slavē Dievu, mūsu Radītāju. Bet mēs esam savā tumšajā teltī... Un tomēr, Dieva patiesība, ko lasām Bībelē un dzirdam šobrīd, dedzina caurumus mūsu telts apsegā. [iedegas centrālā lustra] Mūsu pārdomas par Dieva vārdiem un mūsu lūgšanas plēš šos caurumus lielākus [iedegas sānu lustras]. Un Dieva gaisma sāk spīdēt un izklīdina tumsu. Un Dievs, lai arī palikdams acij neredzams ienāk mūsu dzīvē. Un manas acis aprod ar gaismu, un es neapžilbstu un negriežos prom, kad Dievs sniedz savas brīnumdāvanas svētajos sakramentos.

Un pēdējais, bet ne mazsvarīgākais jautājums: ko darīt lai gaisma paliktu? Kā lai nezaudē Ziemsvētku prieku? Lai šie svētki nelīdzinās zibens spērienam naktī, kas uz acumirkli apgaismo ainavu, bet pēc tam viss atkal pazūd tumsā; kas ir pietiekams, lai kliedētu tumsu, bet par īsu, lai atcerētos kā viss izskatās gaismā. Un lai Ziemsvētki nebūtu tikai mirkļa apžilbums, par kuru jau rīt nezināsim pateikt, vai bija īsts prieks vai nebija, Dieva eņģelis, kas ir tulkots "sūtnis," aicina katru cilvēku: "arī tu vari palikt kopā ar debespulku draudzi. Tev nav jāatgriežas atpakaļ tumsā, kur starp ikdienas rūpēm nav vietas Dieva patiesībai, lūgšanām, dievkalpojumiem. Viņa apsolītais prieks un svētība ir doti tev, cilvēk. Paturi tos atmiņā un tie dos gaismu tavai dzīvei ikdienas. Jo taču “JUMS šodien Glābējs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus tas Kungs."

"Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: `Gods Dievam augstībā, un labas gribas cilvēkiem ir miers virs zemes.`" ĀMEN
 Iesūtīts: 2007.05.21 00:52
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »