|
06.01.1999, Zvaigznes diena
MAT. 2:1–12 (Jes. 60:1–6)
1 Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: 2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." 3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. 4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. 5 Un tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: 6 un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." 7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. 8 Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." 9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. 10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. 11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. 12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
KRISTUS IR ĶĒNIŅŠ
Zvaigznes diena ir viens no senākajiem baznīcas svētkiem. Ir pamats uzskatīt, ka pirmbaznīcā šajā dienā svinēja arī Kristus dzimšanas svētkus, tādejādi vienā reizē pieminot gan Dieva iemiesošanās brīnumu, gan to ka Viņš ir valdnieku valdnieks. Dažus gadsimtus vēlāk šie svētki tika atdalīti un Viņa piedzimšana tika svinēta un godināta atsevišķi no Viņa varenības un pazemības pieminēšanas. Tad nu mēs, nosvinējuši Jēzus piedzimšanu uz mūsu zemes, šodien Zvaigznes dienā atzīsim un godināsim Jēzu Kristu, kas ir Visuvaldītājs. Pirmkārt, kas Viņš ir un otrkārt, kā mēs to varam zināt.
Kad ap 17. gadsimtu misionāri no Eiropas devās uz Dienvidameriku sludināt Kristus pestīšanu, tas dažkārt izrādījās vieglāk nekā cerēts. Dienvidamerikas indiāņiem ir bijusi ļoti sena civilizācija, Maiju pilsētvalstis, kuras senatnē iekaroja acteku ciltis, tā izveidojot Maiju–Acteku kultūru, kura pirms 5 vai 6 gadsimtiem, neizprotamu iemeslu dzīta pameta savas labiekārtotās pilsētas un varenos tempļus un devās dzīvot mežos. Kā jebkurai civilizācijai, viņu tautai bija arī valdnieki. Un atklājās, ka šiem indiāņiem ir bijusi tradīcija, ka tautas valdnieks zināmas reizes gadā cieš par savu valsti. Viņš rituālā izlēja savas asinis par tautas labklājību. Tādēļ, kad misionāri sludināja Kristus ciešanas grēcinieku dēļ, tas tika uzņemts ar sapratni. Ar to diemžēl arī beidzās atvieglojumi misionāru darbam, jo to, ka cietējs ir pats Dievs Radītājs, kas ir vienreiz cietis par visiem, un kalpojis visiem, indiāņi ne reti atteicās pieņemt.
Bet vai bērns Jēzus tiešām ir pats Dievs? Kenterberijas Anselms ir 1. un 2. gadu tūkstošu mijā ļoti daiļrunīgi ir atbildējis uz šo jautājumu. Anselms raksta, ka daudzi cilvēki ir lūguši no viņa kādu pierādījumu tam, ka Dievs ir kļuvis cilvēks. "Viņi to jautā," raksta Anselms, "ne tādēļ, lai nāktu pie ticības ar prāta palīdzību, bet lai gūtu iepriecinājumu saprotot un meditējot par lietām kurām tic; un tāpēc, lai cik vien iespējams viņi vienmēr būtu gatavi pārliecināt ikvienu, kas prasa kāds ir mūsu cerības iemesls." Šis cēlais mērķis tad lai pavada arī mūsu pārdomas šodien.
Un izcilais domātājs Anselms (Cur Deus Homo) min vairākas likumsakarības, kas parāda to, ka cilvēku Glābējs ir patiess Dievs Visuvaldītājs. Šodien pieminēšu trīs no tām.
Pirmā likumsakarība balstās apstāklī, ka cilvēku glābējs nevarēja nebūt Dievs. Šim argumentam ir divas puses. Pirmkārt, ja Dieva nodoms bija glābt cilvēkus, tad glābējam bija jābūt vienam no cilvēkiem. Jo grēka sods gūlās uz cilvēkiem. Dievs brīdināja Ādamu un Ievu "jūs mirdami mirsiet," bet tie nepaklausīja. Dieva vārds nav atceļams, un visiem mums šis brīdinājums piepildās, līdz pat šai dienai. Mēs piedzimstot jau esam pakļauti nāvei, slimībām, kārdināšanām. Tādēļ glābējs nevarēja būt neviens cits kā cilvēks. Lāstu nevarēja atcelt, jo tas ir Dieva vārds, to nevarēja izciest neviens cits, kā cilvēks, jo lāsts guļ uz visiem no sievas dzimušajiem. Un izpircējam bija jābūt dzimušam no sievas.
Otrkārt, grēku izpircējs nevarēja būt parasts cilvēks, jo tad viņš nevarētu maksāt par citu grēkiem, tam būtu jāatbild par savējiem. Tādēļ pats Dievs nāk un dzimst no sievas, lai izciestu vienreiz par visiem. Viņš nepiedzimst parastajā veidā, jo tad iedzimtā grēka lāsts gultos arī uz viņa pleciem. Viņš piedzimst no jaunavas un ir patiess cilvēks, bet bez iedzimtā grēka. Viņš ir arī patiess Dievs, jo ja viņš būtu kāds stipras gribas vai ļoti gudrs cilvēks, tad jau mums Dieva vietā būtu jāpateicas cilvēkam?! Ja tas būtu kāds Dieva eņģelis, iemiesojies par cilvēku, tad taču mums būt jāgodina eņģelis par savu glābšanu?! Bet ir taču rakstīts "Es esmu tas Kungs Tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā." Tādēļ Jēzus ir patiess Dievs un patiess cilvēks.
Pārējās divas Anselma dotās likumsakarības parāda cik brīnišķīgs ir Dieva plāns mūsu glābšanai. Pirmkārt lai pamanām to, kā grēks ienāca pasaulē. Tā bija sieviete– Ieva, kas paklausīja kārdinātājam un pirmā pārkāpa Dieva aizliegumu. Un tas bija vīrietis Ādams, kas bija atbildīgs par to, ka neapturēja Ievu, bet paklausīja un novērsās no Radītāja. Un tā bija sieviete– Marija, kas paklausīja Dievam un laida pasaulē Glābēju, un tas bija vīrietis Jēzus, kas uzņēmās atbildību par grēkiem. Tātad caur sievieti grēks ienāca pasaulē, un caur sievieti ienāca piedošana.
Otrkārt, lai pamanām veidu kā grēks ienāca pasaulē. Dievs bija atļāvis visu izņemot ēst no viena koka augļiem. Tomēr cilvēki izlēma darīt nevis visu, kas bija atļauts, bet vienu, kas bija aizliegts. Un noplūca aizliegto augli no koka. Un kā tika izciests sods par grēkiem? Jēzus Kristus nevainīgs būdams, uzņēmās visu cilvēku grēkus un cieta nāvi pie krusta. Pie koka krusta. Tātad var sacīt, ka grēks no koka tika noplūkts un pie koka tika pienaglots.
Tās bija trīs likumsakarības, kuras parāda, ka mūsu glābējs ir ne viens cits kā pats Dievs Visuvaldītājs. Un ja ir kāds kas to vēl apšauba tad tieši Zvaigznes Dienas notikumi to vēl jo īpaši pasvītro. Gudrie no austrumiem sekodami zvaigznei nāca uz Jeruzalemi pielūgt Jūdu Ķēniņu. Un Viņu atraduši tie nevis priecājās par bērnu, vai apsveica viņa māti, bet kā ir rakstīts: "tie nometās ceļos un to pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīraku un mirres." Tās ir simboliskas dāvanas. Zelts simbolizē valdnieku, vīraku kvēpina Dievam un mirres ir smaržīga ziede cilvēkam. Lūk, kas guļ Marijas klēpī. Nevis liels austrumu gudrais, nevis kāda pārcilvēciska būtne, bet Dievs, kas kļuvis par cilvēku un ir Visuvaldītājs.
Bet ir viena lieta, ko zvaigznes nepavēstīja austrumu gudrajiem. Tās nepavēstīja ko šis jaundzimušais ķēniņš darīs. Kad tie nāca godināt šo valdnieku, kur gan citur tiem bija doties, ja ne uz galvaspilsētu? Vai tad zvaigznes varēja izstāstīt, ka šis varenais ķēniņš dzims pazemīgi mazpilsētā Bētlemē? Vai zvaigznes varēja pavēstīt, ka šis būs tāds valdnieks, kas galvaspilsētu Jeruzalemi izraudzīs par savu pazemojuma, ciešanu un nāves vietu? Nē to austrumu gudrie nezināja. To varēja uzzināt tikai Svētajos Rakstos.
Tā ir atbilde uz otru sākumā uzdoto jautājumu: kā mēs varam zināt, kas ir Kristus. Svētajos Rakstos mums ir dota droša liecība par to. To zināja pat ļaunais valdnieks Hērods, kurš baidīdamies par savu troni, jaundzimušā valdnieka dēļ uzreiz sasauca jūdu priesterus un rakstu mācītājus. Ak vai kā būtu izmainījusies viņa dzīve un atmiņas par viņu uz paaudžu paaudzēm, ja Hērods būtu ieklausījies Rakstu vārdos. Tad viņš būtu varējis sacīt Jēzum tāpat kā mēs:
"Brīnišķīgais Ķēniņ, mūsu valdnieks vienīgs, godu slavu ņemt tu cienīgs
Tava žēlastība plūst uz mums kā rasa, ja tik sirds to lūdz un prasa."
Bet Hērods pats būdams ļauns un nenovīdīgs nevarēja iedomāties, ka var būt tāds valdnieks, kas mīl savus pavalstniekus, atdod pat savu godu un dzīvību viņu dēļ, un beigās vēl dara visus par saviem brāļiem un māsām. Ķēniņš Hērods to nevarēja, bet mēs varam, jo pats Dievs Svētais Gars caur savu vārdu to mums šodien atkal ir dāvājis. ĀMEN. |
