ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
14.11.1999, 25. svētdiena pēc Vasarsvētkiem, priekšpēdējā svētdiena.

MAT. 25: 14–30 (1.TES. 5: 1–11)

 

14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, 15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. 16 Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. 17 Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. 18 Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. 19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. 20 Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. 21 Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. 22 Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. 23 Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. 24 Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. 25 Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. 26 Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, 27 tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. 28 Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. 29 Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. 30 Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

 

ESIET DEDZĪGI!

 

Pirms nedēļas jūs dzirdējāt vienu Kristus līdzību par debesu valstību. Šodien dzirdēsit otru, un nākošo svētdien– trešo. Pirms nedēļas jūs dzirdējāt par desmit jaunavām. šodien– par trīs vergiem. Pirms nedēļas jūs dzirdējāt aicinājumu: ESIET MODRI, šodien– ESIET DEDZĪGI!

Vai jums ir pazīstams sakāmvārds: “Dāvinātam zirgam zobos neskatās.”? To mūsu tauta lieto, lai atgādinātu, ka dāvanas nav jāvērtē, bet ar pateicību jāpieņem. Tā teikt, ja tev ir uzdāvināts zirgs, nepēti viņa spēku un vecumu (ko nosaka pēc zobiem), un nebojā sev prieku par dāvanu. Un šodien pārliecināsimies, ka šo tautas gudrību der lietot biežāk nekā tikai jubilejās un svētkos.

 

Jēzus stāsta līdzību par kādu cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Itin viegli varam sazīmēt šajā saimniekā pašu Kristu, kas ir uzticējis cilvēkiem savu lietu pārvaldīšanu, līdz tai dienai, kad “Viņš atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Katram no kalpiem tiek savs daudzums uzticēts.

Manuprāt, ikviens no jums reiz ir iztēlojies, ko es darītu, ja vinnētu loterijā. Pamēģiniet uz brīdi iedomāties, ka kāds bagāts cilvēks būtu man piešķīris naudu, lai es, katram, kas šodien ir baznīcā, izsniegtu 1.000 latu. Ko jūs ar tiem darītu? Ko tu darītu ja tev būtu 1.000 latu?...

Un, kas ir raksturīgi, mēs nekad neiztēlojamies pašu naudu. Pašus apdrukātos papīrīšus. Jūs tikko nedomājāt par to kā izskatītos šie lati un kā jūs tos sabāztu kabatās, vai slēptu somās. Nē. Jūs iztēlojāties, kā šo naudu varētu izlietot, vai ne? Tā sakot, kā šo dāvanu likt lietā. Par to arī ir Jēzus līdzība. Tā ir par šodienu, nevis tikai par to brīdi, kad Kungs atgriezīsies. Tā ir par to, kā tad mēs lietojam savas dāvanas. Kā mēs lietojam to, ko Dievs katram no mums ir devis. Vai man uzskaitīt, kādas dāvanas katrs no jums ir saņēmis? Droši vien nav vajadzīgs pieminēt, ka bez tā, ka katram no jums ir dots piedzīvot šo dienu, jums katram, es pasvītroju– katram, ir dotas arī īpašas dāvanas. Prāta un miesas spēks, īpaši talanti, amats, nauda, izglītība, postenis, un daudzas citas Dieva svētības. Tātad pirmkārt, atceraties kā jūs savā iztēlē rīkojāties ar dāvinātajiem 1.000 latiem. Jūs neiztēlojāties, kā tos paslēpt somā, vai kurā kabatā tos iebāzt, bet kā tos izlietot. Tāpat dariet arī ar Dieva dāvanām. Lieciet tās lietā.

Es neiebilstu– pensionāriem, invalīdiem, bāreņiem mūsu tautā nepieder īpaši daudz. Bet ievērojiet, Kristus līdzībā saka, ka visiem kalpiem ir doti savi talanti (paskaidroju: talants– grieķu naudas vienība, apmēram 1.000 latu vērtībā). Bet vienam pieci, otram puse no tā– divi, trešajam– vēl mazāk, tikai viens. Jautājums nav par to, cik katram ir dots, bet kā katrs to lieto. Kā cilvēks dod atpakaļ mūsu Radītājam atbilstoši saņemtajām dāvanām?

Es neiebilstu– daudz, kas no tā, ko esam sasnieguši ir mūsu pūļu rezultāts. Nevienam viņa izglītība, postenis, nauda, spēks netika uzdāvināti. Bija jāmācās, jākrāj, jāstrādā, jātrenējas. Pat mūsu iedzimtie talanti, ja tos nekopjam un neattīstām, paliek tikai tādas slēptas dotības. Jūs vaicāsiet, kur tad ir tās dāvanas? Viss pašam vien jāizcīna. Man bērnībā uzdāvināja 10 rubļus. Es par tiem nopirku sacīkšu mašīnīti. Jautājums: mašīnīte bija paša nopelnīta vai dāvana? Tāpat arī mūsu dzīvē. Ja Dievs nedotu spēku, izturību, ja Viņš neliktu spīdēt saulei, un beigu beigās: ja Viņš nebūtu radījis šo pasauli, vai mēs varētu sasniegt to, ko katrs esam sasniedzis? Vai tad ne tāpēc Psalmu grāmatas pēdējā rinda ir “Visi, kas elpo, lai slavē to Kungu! Alelujā!” (Ps.150:6). Vai tad ne to raksta dzejnieks (L. Jankovskis Viss ir tik tuvu):

 

Šorīt atkal saplauka ievas

un pienenes,

un atkal ir atlaidušies stārķi.

Tu atkal esi iežēlojies

par mani.

 

Jo katram no jums Dievs devis piedzīvot šo rītu. Katrs no jums māk lasīt un runāt, katrs no jums ir lasījis Bībeli un Mazo Katehismu. Katrs var to stāstīt un rādīt. Un tā nav maza dāvana– liecināt citiem patiesību! Katram no jums ir arī savas īpašās dāvanas. Tātad otrkārt, pamaniet, katram ir sava dāvana uzticēta. Pajautājiet sev vēl šovakar pat, kādas ir manas dāvanas? Ko Dievs ir devis tieši man?

 

Vai jūs ievērojāt cik ikdienišķā veidā Jēzus apraksta Dieva valstības gaidīšanu? Nauda, valūtas maiņa, aizdevuma procenti, peļņa. Vai ievērojāt, Jēzus nerunā kā liels garīgais skolotājs, lietodams sarežģītus svešvārdus un abstraktas patiesības. Viņš lieto ikdienas piemēru, lai mēs katrs saprastu un pamanītu arī savu ikdienu. Jo lieta ir nopietna. No tā, kā mēs ikdienas lietojam savas dāvanas ir atkarīga mūsu mūžīgā dzīvība. Tā nav atkarīga no tā, vai mēs pildām visus baušļus, jo stāv rakstīts “neviens cilvēks netop attaisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Jēzu Kristu.” (Gal.2:16) Bet no mūsu uzticības Dievam ir atkarīga mūžīgā dzīvība.

Un atnāk pirmais kalps un saka: “Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, es sapelnīju vēl piecus.” Ievērojiet, kalps iesāk nevis ar to, ko pats darījis, bet ar to, ka atzīst, ko ir saņēmis. Kalps nelielās ar savu darbu, bet tikai lieto Kunga uzticēto. Kā rakstīts: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7) Tāpēc lai mēs nebaidītos: vai tik’ es daru, cik vajag. Tāpēc, lai mēs nekautrētos, vai tik es to spēšu. Dievs negaida, ka sāksim ko darīt paši no sevis. Viņš tikai prasa, lai liekam lietā Viņa dāvanu. Vienam tā ir spēja otru aprūpēt un aizlūgt, citam strādāt pie dievnama un sludināt, vēl citam nopelnīt naudu un ziedot. Katram Dievs dod savu dāvanu, vienam lielāku, citam mazāku ar ko kalpot. Lai šī dāvana nestu procentus. Lai vairotos Kristus gods un slava pasaulē. Tādēļ treškārt, lai lūgšanā sakām ne tik bieži: Dod!, bet: Kā dot? Ne tik bieži: Palīdzi!, bet: Kā palīdzēt? Rādi, Kungs, ko man darīt savā draudzē?

Kāds gudrais ir teicis: “Pusmiljonu vērta vijole, kas klusa un noputējusi karājas pie sienas nav ne tik daudz vērta, kā virtuves karote, kuru lieto.” Ko cilvēkam līdz visa viņa gudrība, talanti, bagātība, ja tā nevairo Dieva slavu pasaulē? Tā līdzinās zemē apraktajam talantam. Kā kūtrais kalps līdzībā, kas zina, cik bargs ir kungs, bet slinkuma dēļ nedara neko ar to mazumu, kas tam dots. Kūtrais kalps pat nevīžo paskatīties, ko dara pārējie kalpi. Un problēma nav, ka tas būtu kalpojis par maz. Viņš nekalpoja nemaz! Iespējams, viņam viņa talants šķita par mazu, lai ko darītu. Iespējams, viņš nezināja, ka: “Dāvinātam zirgam zobos neskatās.” Bet kūtrais kalps pat uz pašu zirgu neskatās! Viņš nedomā par savu dāvanu. UN SAŅEM SMAGU SODU...

 

Un noslēgumā neaizmirstiet, ko kungs saka uzticamajiem kalpiem. “Labi tu godīgais un uzticamais kalps.” Kas varētu būt labāk kā uzslava par labu darbu? Šai pasaulē jā... Bet Kristus saka vēl: “Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” Kunga mērķis ir bijis dot daudz vairāk! Dot īstu prieku! Viņš tikai aizceļoja, lai noskaidrotu, kurš ir uzticams, un kurš nē. Tātad tas, kas mums šodien ir dots ir tikai mazums. Priekšā stāv daudz vairāk! Priekšā visus gaida patiess prieks. Un ne jau biedēt vai pārmest Kristus gribēja, sacīdams šo līdzību. Viņš atgādina un uzmundrina: nebaidies lietot savu mazumu! Esi dedzīgs ar to, kas tev šodien dots, un tevi priekšā gaida prieks un pārsteigums. Tā sakot: esi dedzīga, talantīgā draudze! Tas Kungs ir ar tevi! AMEN

 Iesūtīts: 2007.04.29 00:12
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »