|
31.01.1999. 9. svētdiena pirms Lieldienām
MAT. 20: 1–16 (Ps. 18: 2–7)
1 "Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. 2 Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. 3 Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam 4 un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. 5 Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. 6 Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? 7 Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. - Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. 8 Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. 9 Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. 10 Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. 11 To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu 12 un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. 13 Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? 14 Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. 15 Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? 16 Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu."
DĀVĀTĀ DEBESU VALSTĪBA
Vai jūs esat kādreiz saņēmuši ielūgumu uz svinībām? Kas ielūgumos parasti ir rakstīts? Pirmkārt, jau svētku iemesls un otrkārt, svinību laiks un vieta. Kas notiks svinībās, netiek aprakstīts. Šaubos vai ir tādi ielūgumi, kuros rakstīts: "Pirmkārt: viesi atnāks. Otrkārt: iesim pie galda un runās tāds un tāds cilvēks. Treškārt: pasniegs pirmo ēdienu. Un tā tālāk." Viesiem tādas lietas parasti nesaka. To zina tikai svinību organizētājs. Interesanti, ka līdzīgi ir arī ar aicinājumu debesu valstībā. Kristus vienmēr runā par to tikai līdzībās. Un nekad netiek pateikts, kas tieši būs jaunajā, Dievam paklausīgajā pasaulē. Mēs esam dzirdējuši līdzības par labajām sēklām un nezālēm; par mazu sinepju graudiņu, kas izaug par lielu koku; par mazu gabaliņu rauga, kas saraudzē daudz mīklas; līdzības par tīrumā apslēpto mantu un par tirgotāju, kas meklēja un atrada dārgo pērli; par valdnieku, kas atlaida parādu, un valdnieku, kas rīkoja dēlam kāzu mielastu. Un visas šīs līdzības ieskaitot šodien dzirdēto, stāsta tikai par to, kā tikt Dieva valstībā un kādā veidā šo iespēju var zaudēt. Un nekad mums nav stāstīts, kas tur konkrēti notiks.
Kāds sacīs, ir reliģijas, kuras skaidri pasaka, kas sagaida cilvēku pēc nāves. Tā teikt, lai zina pēc kā dzīties. Vieni sola skaistus dārzus ar garšīgiem augļiem un labu mūziku, otri piedāvā saplūst ar dievišķo jūru un pazust; vēl citi zīmē bildītes, kur visāda vecuma un tautību cilvēki laimīgi sēž pie amerikāniskiem piknika galdiem. Vienīgi mums, kristiešiem, nav atklāts kā īsti būs tur, aiz nāves sliekšņa. Un nevilšus rodas jautājums– kāpēc?
Atbildot uz šo jautājumu mēs varam nonākt pie būtiskas mūsu ticības sastāvdaļas. Pirmkārt, kāda ir mūsu ticība. Tā ir ticība, kas ne tikai paļaujas, ka Kristus aizvedīs pie sevis arī mani, kaut esmu grēcinieks. Bet paļaujas arī, ka Viņš ir man sagatavojis visu labāko, par ko ir rakstīts: "ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl" (1.Kor. 2:9) Un mūsu ticība ir uzticēšanās, ka Dieva vārds ir patiesība. Un otrkārt, jautājums, kāpēc mums nav atklāts, kāda tieši būs debesu valstība, rāda, kas ir mūsu ticības centrā. Tas ir Dievs pats, nevis tas ko Viņš dod. Mums ir zināms, ka Kristus mūs tur gaida jau tagad, un visu ir sagatavojis. Tādēļ mūsu ticības skatiens ir pievērsts krustam, nevis brīnišķīgajiem jaukumiem, kas mūs sagaida Viņa valstībā.
Mūsu uzticība nav atkarīga no tā vai mēs protam saskatīt Dieva mīlestības pierādījumus vai nē. Katra svētība, ko ikdienas saņemam vada mūs slavēt svētību Devēju. Un ja ticības skats novēršas no Dieva un grib pievērsties Viņa dāvanām, tad cilvēks vai nu kļūst par tukšu jūsmotāju, vai par analītisku vērotāju– "dāvanu kolekcionāru." Abos gadījumos uzticība Dievam nevis tiek stiprināta, bet iedragāta. Šādu situāciju trāpīgi un ar humoru ilustrē norvēģu rakstniece Kari Vinje. Viņa apraksta kādas meitenes pārdomas, pēc sarunas, kurā viņas draudzenes ir izsecinājušas, ka debesu valstībā cilvēki baltos tērpos katru dienu spēlē arfas, un māj ar palmu zariem.
"Jūlija kļuva ļoti klusa. Viņa domāja, ka vecmāmiņai varbūt patiešām debesīs pārāk nepatika. Viņa labprāt spēlētu arfu dažreiz, bet ne jau visu dienu! Un par baltām drēbēm vecmāmiņa noteikti nepriecājās. Viņa gribēja krāsainas! Vecmāmiņai patika sarkanas, zaļas un violetas kleitas. Parasti viņa valkāja košu apelsīnoranžu šalli. Un visas zeķes viņai bija sarkanas!"
Un mazā Jūlija nomierinās tikai tad, kad viņas mamma izstāsta:
"Mēs nezinām, kā tur būs, bet Dievs ir sacījis, ka tā ir visbrīnišķīgākā vieta. Tur piepildīsies visas mūsu vēlēšanās. Vai tu vari to iedomāties? Neviens neraudās, nevienam nebūs garlaicīgi, un nevienam nekā netrūks. Dievs to ir solījis, un Viņš mūs mīl. Tāpēc mēs varam paļauties, ka tā ir taisnība."
Jūlija paskatījās debesīs. Labi, ka vecmāmiņai tur ir viss, ko viņa vēlējās. Viņa droši vien joprojām valkā sarkanas zeķes. Un violetu kleitu ar apelsīnoranžu šalli!"
Saskaņā ar baznīcas gada gaitu, ar šodienu sākam gaidīt Lieldienas,. Mūsu garīgās pārdomas šīs 70 dienas būtu ieteicams veltīt tieši Lieldienu notikumam. Kāpēc? Tādēļ, lai Kristus ciešanas nebūtu veltīgas, bet kā mēs teicām ticības apliecībā: "par mums krustā sists;" tādēļ, lai Kristus uzvara pār nāvi kļūtu par drošu cerību, un katrs varētu sacīt: "mana uzvara."
Zīmīgi, ka šo Lieldienu gaidīšanas laiku iesāk līdzība par debesu valstību. Līdzība, kura stāstot par debesu valstību runā par zemes lietām. Līdzība, kura māca paļāvību un uzticēšanos, nevis to, kas notiks debesu valstībā. Par šo dzīvi, nevis par to, kas mums ir sagatavota nākotnē. Un lai neuzspiestu šai līdzībai kādu vienu izskaidrojumu uzdošu jums dažus jautājumus kurus varēsiet atbildēt paši ja, vēlreiz to pārlasīsiet Mateja 20:1–16.
Ja nama tēvs šajā līdzībā ir Dievs, strādnieki ir cilvēki, un apsolītais atalgojums– mūžīgā dzīvība; vai tad darba diena ir pasaules pastāvēšanas laiks, vai tā var arī būt cilvēka dzīves gadi? Vai tas ir svarīgi, ka strādnieki dzirdējuši aicinājumu neatlika, bet tam tūdaļ sekoja? Kas ir tas darbs ko dara strādnieki? Vai tam, ka namatēvs iet meklēt strādniekus tieši lūgšanas stundās 9–os, 12–os un 3–os, ir kāda nozīme?
Vai ir kāda jēga tam, ka namatēvs pats aicina savus strādniekus? Ko nozīmē tas, ka namatēvs nevis gaida strādniekus atnākam, bet pats iet pie viņiem? Kāpēc sarunā ar namatēvu dienas beigās strādnieka uzmanība tiek vērsta no padarītā darba uz solīto atalgojumu? Vai to var saukt par atalgojumu, ja maksāts netiek pēc padarītā, bet tā kā grib namatēvs? Kāpēc namatēvs uz strādnieku pamatotajiem iebildumiem, neatbild tieši, bet saka, ka var darīt kā pats grib? Kāpēc dienas beigās vairs neiet runa par atalgojumu, bet namatēvs saka ka viņš dāvā kam grib? Un visbeidzot, vai jums ir gadījies piedzīvot, ka Dieva aicinātie sāk kurnēt viens pret otru, un vai jūs esat mēģinājuši viņus samierināt stāstot par debesu valstību? Atbildes meklējiet Rakstos, Mateja evanģelija 20–tajā nodaļā.
Un visi kristīgie, nezinādami, kas tieši mūs tur sagaida, tomēr lūdz ikdienas: "Lai nāk Tava valstība" AMEN |
