ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
21.02.1999, 6. sv. pirms Lieldienām
 Mat. 4:1–11 (Rom. 10:8b–13)

1 Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. 2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. 3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." 4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." 5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: 6 "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi." 7 Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." 8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, 9 un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." 10 Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot." 11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

CIEŠANAS– KĀRDINĀŠANA

Šī ir pirmā svētdiena Kristus ciešanu laika atcerē. Sākot ar šodienu katru svētdienu līdz Lieldienām mēs pieminēsim to, kā Dieva Dēls cieta mūsu dēļ. Katra svētdiena iesāksies ar vārdiem: "Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti." Šodien pieminēsim kā Kristum bija jācieš kārdināšanā.
Nojaušu, ka pati kārdināšanas ideja lielajam vairumam nav sveša. Pat ikdienas valodā ir iegājies piemēram, saldumus saukt par kārumiem, skaistu lietu par kārdinošu. Šķiet, ka nevarēšu neko daudz jauna piebilst pie tā, kas jums jau ir zināms par kārdināšanu. Un nav arī vajadzīgs, jo šaubos vai starp jums ir kāds, kas nezinātu, ka kārdināšanas mērķis ir grēks; ka, lai kas būtu tās autors, tā ir domāta lai atturētu mūs dzīvot pēc Dieva prāta. Mēs ne tikai zinām par kārdināšanām, bet katrs no mums to ir piedzīvojis, un arī kādreiz paklausījis. Jauneklis reiz žēlojās mūkam, ka viņam bieži uznāk domas par jutekliskiem priekiem un citiem grēkiem. Vecais vīrs atbildēja: "Tu nevari aizliegt putniem lidot pāri galvai, bet tu vari liegt tiem vīt ligzdas sev uz galvas. Tās ir domas un tādām tām jāpaliek, bet neļauj tām kļūt par darbiem."
Iespējams, ka šobrīd kāds no jums jau ir secinājis, ka tagad es runāšu par to kā pretoties un nepakļauties kārdināšanām. Bet vai nav tā, ka arī to mēs zinām? Kādas ir mūsu parastās kārdināšanas? Aprunāšana? neuzticēšanās Dieva aizsardzībai? skaudība? miesas kārības? dzeršana un smēķēšana... Bet vai tiešām atrastos starp mums kāds, kas nezina, ka šīs lietas ir kaitīgas miesai un garam? Mēs visi vairāk vai mazāk varētu atrast iemeslus kādēļ to nedarīt. Mēs zinām kādas ir mūsu kārdināšanas. Mēs zinām, ko varētu pateikt pret tām un, ka Dieva vārds tās noliedz. Kaut arī reizēm paši sev izliekamies, ka to nezinām. Problēma bieži vien ir citur: Kur atrast spēku lietot mūsu zināšanas kārdināšanu brīdī? Jo nereti ir tā, ka tajā brīdī, mēs nemaz tā īsti negribam atcerēties, ka Dieva vārds ir pret to. Negribās meklēt un teikt nē, jo kārdināšana vienmēr kaut ko sola. Kur ņemt spēku noraidīt kārdināšanu? Pie tā nonāksim sprediķa beigās.

Vispirms apdomāsim ko darīja Kristus kad tika kārdināts. Jau pats fakts, ka Viņš tiek pārbaudīts un Viņam jādzird velna piedāvājumi ir pazemojums Dieva Dēlam. Bet tā tam bija jābūt. Pirmais cilvēks– Ādams neizturēja pārbaudījumu un pasaulē ienāca grēks. Otrais cilvēks– Jēzus, izturēja, lai pasaulē ienestu piedošanu.
Un kārdinātājs piestājās pie viņa un sacīja: "Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi"
Velns liek lietā vienkāršu, bet ļoti iedarbīgu lietu: "Sak, ja tu esi tāds, tad tev piederas darīt to." Kas gan nepazīst šo balsi: Ja tu esi cilvēks, tev taču vajag apmierināt savu apetīti. Tev, cilvēk, vajag pretējā dzimuma simpātijas, un apkārtējo cilvēku cieņu; tev vajag pietiekami daudz naudas, un nodrošinātu nākotni; tev nepieciešama arī zināma bauda un aizmiršanās no šīs dzīves, saka šī kārdinošā balss. Kas tajā ļauns, kāds vaicās? Bet, vai tas bija kas slikts, ka Jēzum pēc 40 dienu gavēņa gribējās ēst?
Bet viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."
Dzīves centrā ir Dieva vārds nevis paša vajadzības. Un ja kāda vajadzība sāk aizēnot visu, pat Dieva žēlastību, tad kārdinātājs svin uzvaru. Bet kā tad atšķirt kur ir kārdināšana un kur normāla vajadzība? Dieva vārdā ir atbilde. "Ēdiens ir vēderam un vēders ēdienam," bet ja tas sāk aizēnot Dievu, tad tā no vajadzības kļūst par kārdināšanu.
Bet velns neatkāpjas, un turpina kārdināt. Šoreiz skardams ticību Dieva vārdam. "Ir taču rakstīts, ka Dievs tevi pasargās, tad pierādi to." Un visa pasaule itin labi šo ir ielāgojusi un meklē kur ir Dieva mīlestība, kolīdz notiek kāda nelaime. Un daudzi pazīst šaubas par Dieva vārdu, piemēram, domādami, vai pa īstam ir piedots un noņemta grēka nasta, kad atkārtoti iznākt klupt pār to pašu. Un velna kārdināšana jau nav tēmēta uz kādu konkrētu darbu, bet tieši, lai atņemtu šo Dieva dāvanu– ticību.
Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu savu Kungu tev nebūs veltīgi kārdināt."
Dieva vārdam nevajag pierādījumu. Vai nu tu paļaujies uz to un tev notiek kas rakstīts, vai šaubies un paliec bez cerības.
Kas velnam cits atliek kā atzīt savu nevarību? Tomēr nē. Par zināmu cenu viņš piedāvā visu pasaules varu un labumus. Vajag tikai atzīt viņa varenību un spēku. Tikai atzīt, ka kāds ir varenāks par Dievu. Tikai aizmirst, ka ir Dievs, un velns piešķirs reibinošu varu un godu.
Tad Jēzus uz to saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot."
Lai cik daudz varas un bagātības kādam nebūtu tas ir niecība salīdzinājumā ar cilvēku, kas var kopā ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem dziedāt: "Svēts. Svēts. Svēts ir tas Kungs."
Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie viņa piestājās un viņam kalpoja.

Bet, kur ņemt to spēku noraidīt kārdināšanu? Vai pamanījāt kā darīja Jēzus? Viņš nediskutēja ar velnu par savām vajadzībām, vai Dieva vārdu, bet skaidri to noraidīja. Viņš nepamēģināja neko no velna piedāvātā pat ne uz mirkli, bet asi atteicās. Viņš nepievērsās savām vajadzībām un solītajiem labumiem, bet vienīgi Dieva vārdiem. Un visubeidzot, Viņš necentās atbildēt uz velna piedāvājumiem nekā citādi, kā tikai ar Dieva vārdu. Un arī mēs mācamies no galvas katehismu, vienkārši, lai kārdināšanā būtu ko atbildēt.
Bet kur ņemt spēku to lietot? Spēks ir atkarīgs no mūsu gara stipruma. Un tieši šis gavēnis var dot palīdzību. Kad varam uzlikt kādus ierobežojumus miesai un stiprināties garīgi ar lūgšanu, Rakstu lasīšanu un Dieva žēlastības dāvanām. Ja jau pats velns ir pakļauts Dieva vārdam un nevar pret to neko padarīt, kas esmu es– cilvēks, ja apšaubu, ka Dievs ir piedevis man grēkus, un devis savu Garu, ka varu dzīvot jaunu dzīvi. Dzīvi, kurā kārdināšana nav salda, bet ir pielīdzināma ciešanām, kas kā zobu sāpes bojā visu; jaunu dzīvi, kurā varu meklēt prieku nevis kārdināšanā, bet atturībā. Un tas ir pats Dievs, kas mani iepriecina, mierina, pieņem tādu kāds esmu un pavada mani lai kur es būtu. Un kā gan stūrgalvīgais velns, un pat visa pasaule var iedomāties, ka spēs dot man ko labāku? AMEN
 Iesūtīts: 2007.05.12 00:14
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »