|
28.02.1999, 5. sv. pirms Lieldienām
Jāņa 3:1–17 (1.Rom. 4:1–5,13–17)
1 Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. 2 Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: "Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to." 3 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." 4 Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?" 5 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! 6 Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. 7 Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. 8 Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." 9 Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: "Kā tas var notikt?" 10 Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? 11 Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. 12 Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? 13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. 14 Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, 15 lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. 16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, 17 jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.
CIEŠANAS– NETICĪBA
Šodien ir otrā svētdiena, kad pieminam Kristus ciešanas mūsu dēļ. Pagājušo reizi mēs dzirdējām par Viņa ciešanām kārdināšanā. Šoreiz– par ciešanām neticības dēļ.
Vai jūs esat kādreiz pamēģinājuši iedomāties kā draudzē jūtās jauns mācītājs? Kad tevi kā jaunu studentu aizsūta pie draudzes. Un tu sāc darīt to darbu, ko daudzi pirms tevis jau ir darījuši un parasti labāk nekā tu to spēj. Bet jaunais mācītājs dara ko var. Paiet zināms laiks. Un draudze sāk viņu ne tikai ar interesi uzklausīt, bet arī ieklausīties un sekot. Un te viens, te otrs draudzes loceklis atzīstās, ka mācītāja teiktais ir viņam noderējis un viņu uzrunājis. Un ko domā jaunais mācītājs? Viņš turpina sapņot par lielu, stipru un aktīvu draudzi, ko viņš varētu ganīt. Dieva vārdā protams. Kā gan citādi? Vienīgi to jaunais mācītājs nepamana, ka draudzes uzslavas viņam sāk patikt. Tās kļūst gandrīz nepieciešamas. Un mācītājs nepamana, ka labie vārdi, ko saka cilvēki tam izraisa lielāku prieku, par vārdiem, kas rakstīti Dieva grāmatā. Reizēm mācītājs vēl sev pajautā kāpēc tik daudzi saka: Jā, bet viņu dzīvēs nekas nemainās. Tomēr viņa darbs tā arī turpinās. Turpinās līdz tam brīdim, kamēr viņš izlasa Jāņa evanģelija 3. nodaļu. Kurā aprakstīta saruna starp Jēzu un Nikodemu...
Izglītots jūdu valdības vīrs– Nikodēms nakts tumsā nāk pie Jēzus, kas nesen sācis savu sludināšanu. Nikodēms nāk, lai apliecinātu savu cieņu un savu izpratni par to, ka Jēzus dara brīnumus Dieva spēkā. Viņš atnāk, lai izteiktu uzslavu jaunajam mācītājam. Ne tik vien savā, bet, var teikt, visas Vecās Derības vārdā, "mēs," viņš saka: "zinām, ka tu esi mācītājs, no Dieva nācis." Un kuram mācītājam gan nepatiktu, ja izglītots valdības vīrs tā sacītu par viņu.
Bet Jēzus... nesaka Nikodēmam paldies par uzslavu. Viņš neuzteic tā gudrību un zināšanas. Viņš vispār neko nesaka par zināšanām. Jēzus diezgan asi atbild, ka cilvēks, kas nav piedzimis no augšienes nevar redzēt Dieva valstību. Prāts var atklāt, ka zīmes un brīnumi, ko Jēzus dara ir Dieva doti, bet to, ka Dievs pats ir tuvu klāt pienācis arī Nikodēmam, to prāts nespēj satvert. Un ne tik to vien. Prāts nevar saprast arī Jēzus vārdus.
"Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?" jautā Nikodēms. Tiešām cilvēks taču nevar saņemties un piedzimt vēlreiz.
Bet to var Dieva Gars, atbild Jēzus. Nevis miesā bet "ūdenī un garā" notiek atdzimšana. Miesa šai dzīvei paliek tā pati. Tikai kristības brīdi tā iegūst jaunu saturu. "Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars." Lūk kā, Nikodēm... Un lai cik tavs prāts un tava pieredze sacītu savādāk, tāds ir Dieva vārds. Dieva, nevis cilvēku teikts. Paraugies laukā, Nikodēm. Vai tu vari redzēt vēju? Nē, tu dzirdi šalkoņu un zini, ka tas pūš. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. Viņa pārmaiņas nav redzamas, bet dzirdamas. Gara darbs nav acij, bet ausij. Tas ir Dieva vārds. Kas no Gara dzimis to pazīst un uzticas, kas ir miesīgs tas meklē redzamus pierādījumus.
Iedomājaties, ko šai brīdī jautātu jūs, ja būtu Nikodēma vietā?
Vai Nikodēms lūdza, lai tas notiek ar viņu tajā pat brīdī, lai arī viņš varētu atdzimt? Vai viņš sauca: Dāvida Dēls apžēlojies par mani? Diemžēl nē. Nikodēms, tā vietā, lai paļautos uz to ko saka Jēzus, joprojām mēģina izprast. "Kā tas var notikt?" Kā gribētos, lai Nikodēms dzirdētu, ko teicis kāds dzejnieks: "Es strauta malā slāpēs bojā eju..." Kā gribētos, lai mēs visi dzirdētu: "Es strauta malā slāpēs bojā eju..." Jo, kaut arī esam jau atdzimuši "ūdenī un garā,"– esam kristīti, mēs tomēr nereti, līdzīgi Nikodēmam, nesaņemam stiprinājumu tajā ko Dievs saka. Mēs meklējam nevis saņemt, bet saprast. Mēs grūtību un kārdinājumu priekšā jautājam: Kā tas var notikt, lai šīs grūtības beigtos? Tā vietā lai saņemtu drošību Bībelē, spēku lūgšanā un stiprinājumu sakramentā, mēs vaicājam: Vai tas var notikt, ka kārdinājumi atkāptos? "Es strauta malā slāpēs bojā eju..."
Bet ko atbild Jēzus? Viņš nedzen prom, bet stiprina. Pacietīgi, kā bērnam rādīdams, ka kļūda ir neticība. Lai ko mēs zinām par Dievu, vairāk par Viņa Dēlu, kas no debesīm nācis mēs nevaram zināt. Pieminiet Mozu, saka Jēzus. Kad daudzi tautā tika čūsku sakosti, Dievs lika Mozum darināt čūskas attēlu un ikviens sakostais, kas šo tēlu uzlūkoja, izglābās. Lai cik neticami tas būtu, tāpat ir ar Kristu. Dievs toreiz turēja savu vārdu un tā ir arī šodien. Un tāda ir Viņa griba: "Lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību."
Stāv rakstīts: "ikviens." Tātad neviens cilvēks nav nolemts pazušanai. Itin neviens nav atstāts bez cerības un strupceļā. Nevienam vairs nav jāpaļaujas tikai uz savu spēku un saprašanu. Vai tu, Nikodēm, to dzirdi? Neviens, kas dzīvo šajā pasaulē, nav atstāts un pamests bez uzmanības. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Vai tu, Nikodēm, dzirdi– Dievs mīl arī tevi līdz ar visu pasauli, un ticībā tu šo mīlestību vari saņemt? Vai tu dzirdi– Dievs mīlestībā savu Dēlu tevis dēļ nav saudzējis? Dzirdi? Viņš tevi tur dārgāku par paša Dēlu? "Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu izglābta."
Noslēgumā– gribu jums dot ieteikumu praktiskajam gavēnim. Pagājušai nedēļai tas bija, ka ievērojam savas kārdināšanas un uzlūkojam tās kā mūsu ciešanas. Šai nedēļai varu jums ieteikt pārbaudīt sevi un atklāt savu vājo vietu. Atklāt kā tu visbiežāk tiec kārdināts. Tad atrodi konkrētu Bībeles vietu, kas runā tieši par tavu kārdināšanu, un iemācies to no galvas. Pēcāk reizēm to pie sevis pārdomā. Jo tas ir Dieva vārds un katrs, kas piedzimis no Gara uz to paļaujas.
Redziet, ko šajā Rakstu vietā saprata jaunais mācītājs, kam patika draudzes uzslavas. Ja Jēzus būtu pieņēmis Nikodēma uzslavu un teicis tam paldies, Nikodēms nekad nesaņemtu aicinājumu piedzimt no augšienes. Nekad nebūtu dzirdējis par Dieva mīlestību. Jaunais mācītājs saprata, ka mīlestība neizdabā un nemeklē uzslavas. Tā ziedo sevi otra labā.
Vienīgi Dievam lai gods. AMEN |
