ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
14.03.1999, 3. svētdiena pirms Lieldienām
 JĀŅA 6:1–15 (Ps. 145:15–18, 2–5)

1 Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. 2 Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. 3 Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. 4 Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. 5 Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?" 6 Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. 7 Filips Viņam atbildēja: "Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums." 8 Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: 9 "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?" 10 Jēzus sacīja: "Lieciet, lai ļaudis apsēstas!" Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši. 11 Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. 12 Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!" 13 Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. 14 Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē." 15 Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.

CIEŠANAS– PĀRPRASTS GODS

Šodien ir ceturtā reize, kad pieminam Kristus ciešanas. Pēc Viņa kārdināšanas, apvainojumiem un neuzticības mēs šodien apdomāsim pārprastu godināšanu. Iespējams kādam no jums šajā ciešanu pieminēšanas gada laikā ir radies jautājums– kā tas viss atteicas uz mani šeit un šodien? Tiešām, būtu loģiski jautāt, vai tas, ka pieminam Kristus ciešanas, ir tikai vēsturisku notikumu atcerēšanās, vai varbūt tam ir kādas sekas arī mūsu dzīvē?
Nupat Latvijas valdība pieņēma lēmumu, ka kāda karuseļu firma Lielajā Piektdienā nevarēs griezt savus karuseļus. Tas ir labi: tiek parādīta cieņa Jēzus nāves dienai. Daži gribētāji tātad nevarēs dzīrot atpūtas un izklaides vietā. Tomēr nevilšus atcerējos savus pusaudžu gadus, kad mamma gribēja pieminēt Kristus nāvi klusumā un neļāva klausīties mūziku. Mēs ar draugiem vienkārši atradām citu vietu kur to darīt. Jūs man piekritīsiet, ka klusumu un nopietnību vien nevarētu saukt par ciešanu sekām. Teiksiet, ka ir jāzina skumju un nopietnības iemesls. Vai tas būtu ciešanu sekas, ka zinām kā un kas notika? Bet to zina arī mūsu valdības vīri, tomēr mūsu (Mežaparka) draudze ir saņēmusi atteikumu piešķirt dievnamu draudzei. Tas, ka kāds zina un jūtās aizkustināts par Jēzus nāvi, nevar būt Viņa ciešanu sekas. Katrā ziņā ne vienīgās.
Bet kas tad? Apustulis Pēteris raksta: "Tā kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties varētu līksmoties un priecāties." (1.Pēt. 4:13). Tātad ciešanu patiesās sekas ir, lai mums būtu kopība tajās. Tā nav tikai zināšana vai teorētiska piekrišana, tā ir dzīve, kurai Kristus ciešanas pieder kā savas. Tas ir pa spēkam vienīgi Dieva Garam. Tāpēc ļausim Viņam runāt caur vārdu uz mums šodien. Notikumā, kad Jēzus pabaroja tūkstošus.
Vispirms dzirdēsit par pašu notikumu, pēc tam par cilvēku rīcību. Notikums ir īss. No piecām lētām miežu maizēm Kristus paēdināja tūkstošus. Tiešām neticama lieta. Svētais Augustīns par to rakstīja: "Kurš tad joprojām paēdina visu pasauli, ja ne Viņš, kas rada graudu druvu no dažiem graudiem? Tie pieci kukulīši bija kā sēklas, gan nenodotas zemei, bet pavairotas ar Viņa rokām, kas radīja zemi." Bet jautājums ir, vai Kristus to darīja tikai lai apmierinātu klātesošo ēstgribu? Diez vai. Viņš to darīja lai cilvēkiem ko pavēstītu.
Tādēļ mēģināsim iejusties to cilvēku ādā, kas bija klāt šajā notikumā. Atgādināšu: mēs mēģinām noskaidrot kā piedzīvot patiesas Kristus ciešanu sekas. Iedomājaties, ko savā dienasgrāmatā varētu rakstīt kāds, kas bija šī notikuma aculiecinieks. Viņš rakstītu apmēram tā: "Nesen gadījās dzirdēt, ka ir kāds mācītājs, kas izārstē tos, kuri iet pie Viņa. Neilgi pirms Lieldienām uzzināju, ka Viņš ir mūsu apkaimē. Pametu visus tās dienas darbus un devos pie šī mācītāja. Paņēmu līdzi arī sievu un bērnus, Sak, daudzi jau ir izveseļojušies; un veselības, kā zināms nekad nav par daudz. Tā nu mēs kopā devāmies uz ezermalu, kur Viņš bija piestājis krastā. Kad mācītāju atradām, izrādījās ka ir sapulcējušies ļoti daudz cilvēku. Vairāki tūkstoši. Kad visi bijām sanākuši, izdaudzinātais mācītājs lika visiem grupās apsēsties zemē. Viņš gribēja mūs pacienāt ar maizi! Nu tiešām– jauks vīrs, bijām ar' izsalkuši. Un cik uzmanīgs. Nesāka viss uzreiz runāt, bet pamanīja ka esam paguruši. Bet kur tad Viņš ņems pārtiku, es toreiz nodomāju. Sākumā likās, ka dos naudu zēnam un sūtīs pirkt uz tuvējo ciemu. Bet nē, mācītājs sāka dot saviem mācekļiem gan maizi, gan sālītas zivis. Tie tik lika grozos un nesa ļaudīm. Tas tiešām bija neticami– Viņš tikai deva un deva. Tā it kā tā maize kristu no debesīm. Un mums pietika un vēl pāri palika. Kāds sāka teikt, ka tāpat Dievs paēdināja tautu Mozus laikā, dodams mannu no debesīm, ka visiem pietika. Kāds cits atsaucās, ka, ja tautai būtu tāds valdnieks, tad nu gan būtu zelta laiki. Vēl kāds zināja teikt, ka šis mācītājs ir tas pravietis, kam bija jānāk, kā Mozum tika apsolīts: "Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu" (5.Moz. 18:15) Mēs sākām domāt, ka šādam mācītājam nepiederas sēdēt zem klajas debess, bet valdnieka tronī. Kad jau grasījāmies Viņu vest uz Jeruzalemi, izrādījās, ka mācītājs ir aizgājis. Bijām palikuši vieni. Iestājās klusums. Viņš vairs nebija kopā ar mums."

Apmēram tādas varētu būt cilvēku atmiņas. Vai viņi pamanīja, ka Jēzus piepilda Vecajā Derībā apsolīto: "Un Tu viņiem dodi barību savā laikā." (Ps. 145)? Vai ļaudis saprata, ka tas kas ir teikts par Dievu, ir teikts par šo mācītāju? Nē. Vai cilvēki deva godu, kāds pienākas Dieva sūtītājam? Nē. Vai viņi pamanīja, ka Jēzus nolasa viņu domas un uzmin viņu vajadzības? Nē. Tauta nesaprata to, ka pāri palikušās drumslas nozīmē, ka Dievs žēlastības dāvana pietiek arī pārējām tautām. Kā saka Kristus: "Tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšām– pēdējā dienā" (Jņ. 6:39) Tauta nesaprata, ka Dieva Dēlam nevajag, lai cilvēki Viņu celtu tronī; nesaprata, ka ne cilvēki Viņu, bet Viņš cilvēkus pagodina, nākdams pie tiem. Ļaudis nesaprata... jo bija aizņemti ar saviem priekšstatiem. Aizņemti savos spriedumos par šo mācītāju vārdā Jēzus.
Kādas ir Kristus ciešanu sekas, es sākumā vaicāju. Un jautājums paliks bez atbildes, ja nepamanīsim, kas ir tas, kurš cieš. Ja nepamanīsim, ka Dievs cieš par saviem bērniem, tad līdzīgi ļaudīm toreiz paliksim vienatnē ar saviem spriedumiem. Nu un tad, ka es to zinu, kāds atbildēs. Bet vai tu tici, ka Viņa ciešanas var tev dot to, kas tev tiešām ir vajadzīgs? Vai tu tici, ka Kristus tevi var satvert tā, ka tu vairs nevari pazust? Ka Viņš tevi ir pacēlis, līdzīgi tām druskām pēc mielasta, lai tu būtu ar Viņu un nepazustu? Kas tic, tas saņems to Vakarēdienā, saņems to grēku piedošanā, saņems to šajā pat brīdī, dzirdot ko Viņš par tevi saka: "Tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšām– pēdējā dienā" Un Viņa ciešanas nepaliks bez sekām priekš tevis. Cilvēku neticības dēļ Viņš cieta. Cilvēku ticības dēļ Viņš tos glāba. Mūsu neticības dēļ Viņš cieta. Kad nepiekrītam Viņa vārdam, bet savām sajūtām; kad šaubāmies vai Viņš var mums dot to pēc kā esam izsalkuši. Un tā ir mūsu ticība, kas saņem visu, ko Viņš ir mums nopelnījis. Itin visu, kas mums vajadzīgs.

Praktiskajam gavēnim varu ieteikt tikai to, ko toreiz darīja ļaudis: ejiet tur, kur Kristus vārdi ir dzirdami un, kur Viņš dara savu darbu. Ejiet uz savu dievnamu ikreiz, kad ir dievkalpojums. Kad Dievs kalpo draudzei. Saņemiet maizi, ko Jēzus dod. Ņemiet un ēdiet to, un esiet droši, ka Jēzus Kristus nepazaudēs nevienu, kas Viņam pieder. Vienīgi Dievam lai gods. AMEN
 Iesūtīts: 2007.05.11 23:57
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »