|
01.04.1999. Zaļā Ceturtdiena
LŪKAS 22: 7–22 (Ebreju 5: 4–9)
7 Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Pashā jērs bija kaujams, 8 un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: "Eita un sataisiet Pashā jēru, lai to varam ēst." 9 Un tie Viņam jautāja: "Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?" 10 Un Viņš tiem sacīja: "Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet, 11 un sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru? 12 Un viņš jums rādīs lielu, ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet." 13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēru. 14 Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu. 15 Un Viņš tiem sacīja: "Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu, 16 jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā." 17 Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un dalait to savā starpā! 18 Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi." 19 Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!" 20 Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas. 21 Bet, redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda. 22 Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod!"
PASSĀ MIELASTS
Zaļā ceturtdiena– diena, kad Jēzus ar saviem mācekļiem svinēja jūdu Lieldienu– Passā mielastu. Tieši todien Dievs noslēdza jaunu derību ar cilvēkiem. Un šajā ceturtdienā mēs pieminam to ceturtdienu. Pieminam? Vai tad mēs ik svētdienu nedzirdam Kristus vārdus vakarēdienā: "to dariet mani pieminēdami"? Ko mēs pieminam ikreiz, kad svinam Kunga mielastu? Tā nav tikai Kristus atcerēšanās. Vēl vairāk, tur nav nekā kopēja ar atmiņu vai atcerēšanos. Kas ir šī pieminēšana, ko Kristus aicina darīt? Lai atbildētu, mēs pārdomāsim, kas tad notika tai Passā mielastā, kad Jēzus un apustuļi bija pie viena galda.
Tovakar Jēzus apsēdās ar mācekļiem, lai svinētu jūdu passā mielastu, sekojot Dieva pavēlei: "Pieminiet šo dienu, kad jūs esat iznākuši no sava vergu nama, Ēģiptes, jo ar stipru roku tas Kungs jūs ir izvedis no turienes." (2.M. 13:3)
Šādā bija Passā mielasta kārtība, kā rabīni to ir pierakstījuši. Passā vakariņas sākās ar vīna tasi– biķeri. Katram mielasta dalībniekam tika saliets noteikts daudzums vīna kopā ar ūdeni. Kad vīns visiem bija saliets, namatēvs sacīja pateicību Dievam par šo dienu un šo vīnu: "svētīts lai ir Viņš, kas radījis vīna koka augļus. Pateiksimies par šo dienu, kas mums dota." Namatēvs iesvētīja šo dienu. Jēzus bija uzņēmies galda saimnieka pienākumus. Iespējams, ka tieši šajā brīdī "kausu ņēmis Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo es jums saku, es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi." (p.17,18)
Tad tika ienesti rūgtie augi. Kā ir rakstīts 2. Mozus grāmatā: "Un jums būs ēst to (Jēru) gaļu tanī naktī; uz uguns ceptu, ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm jums būs to ēst." (12:8) Vispirms tika ēsta kāda salātlapa pamērcēta sālī, lai jaunākie varētu jautāt: "ar ko šis vakars ir īpašs; kāpēc mēs ēdam citu barību nekā parasti?" Un tiem varētu atbildēt: "ar šo sāli mēs pieminam tautas asaras un sviedrus Ēģiptes verdzībā." Šodien mēs zinām, ka verdzības mokas un ceļš caur jūru uz apsolīto zemi, rādija, kā Jēzus caur ciešanām un nāvi savējos jaunā dzīvībā ievedīs. Jo grēks patiesi ir mūsu verdzība, kā teica Jēzus: "Ikviens, kas grēku dara ir grēka vergs." (Jņ. 8:34)
Tad tika ienesta neraudzētā maize un skābenā mērce, un cepta jēra gaļa. Kā rakstīts 2. Mozus grāmatā: "Neko, kas raudzēts, jūs nedrīkstat ēst; visās jūsu dzīves vietās ēdiet neraudzēto" (12:20). Jo, kad tauta ļoti steidzās iziet no verdzības zemes, tiem nebija laika mīklu saraudzēt, kā rakstīts: "jo tā vēl nebija saraudzēta, un tie bēga no Ēģiptes un nevarēja kavēties nedz arī sagatavot sev ceļa maizi" (12:39) Jūdi vēl šodien pirms Passā svētkiem ļoti uzmanīgi iztīra un pārbauda māju, lai tur neatrastos nevienas drumsliņas no raudzētas maizes. Šodien mēs lūdzamies, lai arī mēs no grēka verdzības ar steigu tiktu izglābti. Šodien mēs zinām, ka arī Jēzus no rauga lika uzmanīties. Kā ir rakstīts: "Un (Viņa mācekļi) saprata, ka Viņš nebija teicis, lai sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības." (Mt.16:12) Neraudzētā maize mūs brīdina no liekulība rauga, no tās mācības, kas māca, ka paši saviem spēkiem varam no grēka verdzības iziet.
Tad namatēvs uzsāka, svētīdams: "Svētīts lai ir Viņš, kas radīja zemes augļus" Un visi ēda rūgtos augus mērcēdami tos skābenā mērcē. Šī kopība pie galda un mērcēšana kopējā bļodā vēl šodien austrumos nozīmē tuvu draudzību un vienotību. Bet tā nebija Jēzum. Viņš bija atnācis tuvu klāt grēkam un nodevībai. Viņš sacīja: "Kas ar mani mērc savu roku bļodā, tas mani nodos" (Mt.26:23) Dievs bija tik tuvu klāt, ka uzņēmās mūsu grēkus. "Mūsu sods guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk."
Tad jūdu Passā mielastā tika ieliets otrais vīna biķeris. Un jaunākais jautā: "kāpēc mēs darām tā?" Un namatēvs atbild: "mēs darām šo visu, lai pieminētu, kā Dievs mūs izveda no verdzības." Tad namatēvs sacīja: "Šis ir Passā, jo Dievs pasargāja mūsu tēvu namus Ēģiptē. Mēs ēdam rūgtus augus, jo ēģiptieši darīja rūgtu mūsu tēvu dzīvi Ēģiptē. Mēs ēdam neraudzētu maizi, jo mūsu tēviem nebija laika to saraudzēt, pirms Dievs sevi atklāja un tos atpestīja. Tādēļ mums vajag slavēt, svinēt, godāt, paaugstināt un pielūgt Viņu, kas mūsu tēviem darīja visas šīs brīnumainās lietas, un izveda mūs no jūga brīvībā, no bēdām priekā, no tumsas spožā gaismā; tādēļ visi lai sakām: Alleluja: Teiciet ak jūs, tā Kunga kalpi, teiciet tā Kunga vārdu. (Ps.113–114)" Un tad tika izdzerta otrais vīna biķeris. Šodien mēs arī pieminam to kas tika darīts senatnē. Bet mēs pateicamies un slavējam Dievu ne tikai par to. Mēs pieminam to, kas ar mums notiek tagad. Tieši vakarēdiena mielasta laikā. Ne tikai pagātni, bet šo brīdi mēs pieminam.
Tad tika lauzta maize un sākās mielasts. Lauzta tika viena no maizēm ne visas, jo tā tika saukta nabadzības maize. Vispirms tika ēsta maize un augi, mielasta noslēgumā– passā jērs. Ar jēra gaļu mielasts tika noslēgts. Tā šis mielasts bija paredzēts arī Jēzum un mācekļiem. Taču pirms visi ķērās pie jēra, saimnieks to pārtrauca. Kā ir rakstīts: "Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa." (Mt.26:26). Nevis pēc vai pirms, bet tieši mielasta laikā. Brīdī, kad visi gribēja ķerties pie upurjēra, saimnieks cepeša vietā sniedza maizi... Vai šī maize simbolizēja upurjēru? Nē! Tas ir jērs, kas simbolizēja Jēzu– upuri, ko Dievs deva mūsu dēļ. "Tā ir mana miesa," Viņš sacīja. Miesa, ko līdz šim simbolizēja jērs. Ēdot jēra miesu, jūdi pieminēja to, kas notika senatnē. Jēzus deva savu miesu, lai pieminam to, kas notiek ar mums.
Ar to Passā mielasts tika noslēgts. Vēl atlika tikai izdzert divas vīna tases. Svētības biķeris un beigu biķeris. Viens biķeris tika izdzerts, pateicībā par svētību, ko saņēmuši tēvi. Otrs– beigās, pēc Alleluja dziesmas. Un Jēzus, paņēmis priekšpēdējo kausu, tā saukto svētības biķeri, ne tikai pateicās par svētību, bet arī tiem to deva sacīdams: "Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas." (p.20) Jēzus atkārtoja to, ko Dievs caur Mozu reiz bija sacījis: "Redzi šīs ir derības asinis, ko tas Kungs ir ar jums slēdzis" (2.M.24:8) Un mielasta noslēgums kļuva par jaunu sākumu... Tika noslēgta Jaunā derība. Un viss līdz šim notikušais ieguva savu patieso jēgu. Jūdiem bija pavēlēts iekrāsot ārdurvju malas ar jēra asinīm, par kurām Dievs sacīja: "Kur Es redzēšu asinis, Es gribu jums iet saudzēdams garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā" (2.M.12:13) Tās asinis norādīja uz Jēzus asinīm, kas glābj no mūžīgas pazušanas. Jēzus asinīm, kuras nevis ārpusi iekrāso, bet no iekšpuses mūs apzīmogo! Mozus rādīja, ka Dievs caur Jēzu asinsderību slēgs ar mums! Asinssaiti ar mums atjaunos!
Jēzus Kristus sacīja: "To dariet mani pieminēdami." Jā, atbilde sanāca itin gara, ko mēs īsti pieminam. Mēs pieminam to, ka Ēģiptes verdzība rādīja mums grēka verdzību. To, ka Dievs izglāba no pirmās, un glābj no otrās. Mēs pieminam vienīgo patieso Upurjēru, kas sacīja "Viss piepildīts." Pieminam to, ka mūsu grēks vairs nestāv starp Dievu un cilvēkiem. Mēs pieminam, ka vīns, kas dod prieku un apreibina ir kļuvis par reibinošu, garīgu prieku mums visiem, jo caur to pats Dievs ir dibinājis asins saites ar mums. Mēs pieminam, ka tas ko jūdu tauta gaidīja gadsimtiem ilgi, ir pie mums atnācis.
Bet pāri par visu mēs pieminam Viņu. Mūsu Glābēju. Jo zinām, ka vakarēdiena mielasta sākums ir šeit, šodien Mežaparka baznīcā, un noslēgums– Dieva valstībā. Viens kauss palika neizdzerts. Tur mēs dzersim pēdējo kausu. Patieso Alleluja kausu, kad stāvēsim Dieva priekšā vaigu vaigā. Kausu, ko tukšosim kopā ar Kristu Jēzu, kas jau šajā mirklī mūs visus gaida mūžībā. Jo tieši tādi bija Kristus vakarēdiena noslēguma vārdi: "Bet es jums saku: es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." (Mt.26:29) AMEN |
