MAT. 26:20–30 (5.Moz. 16:2–6a)

20 Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, 21 un, tiem ēdot, Viņš sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos." 22 Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?" 23 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. 24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." 25 Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici." 26 Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa." 27 Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā. 28 Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. 29 Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā." 30 Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.

Kā jau solīts, šajā mēnesī trešdienās mēs pārdomāsim jautājumus saistītus ar Svēto Vakarēdienu. Būšu priecīgs arī dzirdēt jūsu pārdomas par šo tēmu. Tādām noteikti vajadzētu būt, tā kā mēs svinam Vakarēdiena sakramentu ik svētdienu. Šo sakramentu, kā vēlāk redzēsim, pamatoti sauc arī par Tā Kunga mielastu. Un pirms piedalīties kādā svētku mielastā katram dalībniekam ir jāatbild uz sekojošiem jautājumiem. Ko mēs svinēsim? Kad uzzinu, ka notiks svinības, tad nākošais jautājums loģiski ir: vai esmu tajās ielūgts? Ja esmu, tad ir vietā noskaidrot, ko vilkšu mugurā un kā gatavošos svinībām. Vēl atliek tikai apdomāt, kas būs pēc svinībām un tad var kļūt par svētku dalībnieku. Ja šie jautājumi ir neizbēgami pirms cilvēku organizētām svinībām, cik gan vairāk tie būtu uzdodami pirms Kristus mielasta! Un pats Kungs Svētais Gars, lai ir mūsu padomdevējs, ka Rakstos varam atrast atbildes. Sāksim šodien un turpināsim nākošajās trešdienās.
Ko mēs svinam?
Vakarēdiens ir Kristus un apustuļu mielasts, par kuru pirms brīža dzirdējām evanģelija lasījumā. Viņi toreiz svinēja ebreju Passā mielastu, kurā tauta pieminēja to, kā Dievs viņus ir izvedis no Ēģiptes verdzības. Šis mielasts bija pilns ar simboliem. Rūgtas zāles– simbolizēja verdzības rūgtumu, neraudzēta maize– steigu pamest verdzību, ka nav pat laika saraudzēt mīklu, un tamlīdzīgi. Es tikko sacīju, ka Kristus un apustuļi svinēja Passā mielastu, kaut gan patiesībā būtu jāsaka otrādi– jūdu tauta gadsimtiem ilgi svinēja simbolisku Kristus mielastu. Simbolisku Jaunās Derības mielastu. Un toreiz pirms gandrīz 2000 gadiem kādā nelielā istabiņā Jeruzalemē tika svinēts pirmais patiesais Lieldienu mielasts. Un pirmo reizi Passā mielasts vairs nebija tikai atbrīvošana no Ēģiptes, bet glābšana no nāve un grēka varas. Pirmo reizi cilvēki varēja ieraudzīt patieso upurjēru. Pirmo reizi kļuva saprotams, kāpēc Ēģiptē Dievs lika ebrejiem iezīmēt savas durvis ar jēra asinīm, lai tiem ietu secen sods. Pirmo reizi Dievs slēdza jaunu derību ar cilvēkiem, žēlastības un miera derību. Un piepildījās pravieša Jeremijas sacītais: "Redzi, nāks dienas," saka tas Kungs: "kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!" tā saka tas Kungs. "Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām," tā saka tas Kungs: (..) "jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!" (Jer.31:31–34)
Svētais Vakarēdiens ir derības mielasts Dievam ar cilvēkiem. Un katrs vārds, katrs mirklis ir nozīmīgs tajā, jo ir svarīgi, lai šī derība tiktu noslēgta un atjaunota arī ar katru no mums. Raksti saka, ka Kristu ir "visa Dieva pilnība" (Kol. 1:19), tātad tas ko Viņš saka ir Dieva vārds. Un Dieva sacītais nav tikai skaņa, tas notiek, kā to redzam Radīšanas brīdī. Dievs teica: "Lai top!" Un viss tapa. Tas pats notiek Vakarēdiena sakramentā– Kristus saka par maizi: "Tā IR mana miesa," un tā top par viņa miesu.
Dieva vārds ir patiess visos laikos. Jo sevišķi to var redzēt Vakarēdiena iestādīšanas vārdos. Lūk, daži piemēri. Gandrīz vienmēr ir bijuši cilvēki, kas šaubās, vai tikai tā maize un vīns patiesi ir miesa un asinis. Bet Jēzus tieši par maizi un vīnu saka: "tā ir!" Nevis: "domājiet par manu miesu un asinīm," vai: "simboliski pieminiet," bet, ievērojiet, Viņš saka: "tā IR!" Romas baznīcā draudzei dod tikai maizi, vīnu ne. Varbūt tādēļ Jēzus tieši par vīnu teica: "dzeriet VISI no tā." Visbeidzot ļoti daudzi nesaprot kā laicīgās lietās– vīnā un maizē var būt klāt mūžīgas– Kristus miesa un asinis. Tādi arī Jēzu par Kristu patiesi vēl nav atzinuši, jo kā tad ir iespējams, ka "Vārds tapa miesa"? (Jāņa 1:14) Ja mēs atzīstam, ka Dievs kļuva par cilvēku, vai tad Viņš nespētu maizi darīt par miesu?
Un ja kādam tas šķiet nesvarīgi, vai šie jautājumi vairāk izklausās pēc teorētiskas spriedelēšanas, tam labi var noderēt nesens notikums mūsu republikā. Kad bērnu pretsaaukstēšanās zālēm "Coldrex" tika sajaukts būtībā viens vārds. Bet tas varēja novest bērnu pie nopietnas saindēšanās. Zāļu lietošanas pamācībā tika sajaukts bērna vecums ar svaru, proti, deva, kas bija paredzēta piemēram 10 gadus veciem bērniem, tika nozīmēta 10 kilogramus smagam zīdainim. Traģiska kļūdīšanās. Viena vārda dēļ zāles varēja kļūt par indi. Un tas notika ar pretsaaukstēšanās zālēm. Cik gan vairāk ir jābūt uzmanīgiem ar Vakarēdienu, kas taču ir zāles pret nāvi!
Maizi un vīnu par sakramentu dara ne mācītājs, ne draudzes ticība, ne kāds cits šīs pasaules spēks, bet pats Dievs ar savu vārdu. Viņš dara mūs par vienas miesas locekļiem, par saviem asinsradiniekiem! Tādēļ nevis mūsu izvēle, bet Viņš ir tas, kas caur savu vārdu nosaka, kurš var saņemt vakarēdienu. Bet par to nākošo trešdien AMEN