ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
OTRAIS SPREDIĶIS PAR SVĒTO VAKARĒDIENU (10.02.1999, trešdienā)

1.KOR. 11:27–32 (Jāņa 6:30–33)

27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. 28 Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. 29 Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. 30 Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. 31 Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. 32 Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.

Kādā draudzē Norvēģijā ievēroju tādu interesantu sakritību: ejot pie Vakarēdiena, katrs saņēma savu trauciņu. No kopējās vīna krūkas uz altāra, vīns tika saliets mazos atsevišķos trauciņos. Katrs nācējs paņēma no paplātes savu biķerīti, izdzēra un nolika to uz citas paplātes. Vairākas dāmas tūlīt ņēma iztukšotos trauciņus un nesa prom, izmazgāja un tie no jauna tika piepildīti. Kā noprotat, tas tika darīts higiēnisku apsvērumu dēļ. Lai kāda infekcija nevarētu no viena cilvēka pāriet pie cita. Un tā tiešām ir savdabīga parādība mūsu pasaulē. Lai cik daudzi veselie nedzertu no viena trauka ar slimo, tas veselāks nekļūs. Viens slimais var aplipināt vairākus veselos, bet miljons veselie nevar izārstēt vienu slimo. Tāda ir šīs pasaules kārtība. Un jau pieminētā draudze to bija ņēmusi vērā. Diemžēl tikai miesīgi. Katrs, kas ienāca baznīcā tika pielaists pie sakramenta. Starp dalībniekiem bija gan daži no baptistiem, gan tādi, kas pat nenojauš, kas tur pie altāra notiek. Bet ja nu garīgi ir tāpat kā miesīgi, ka viens slimais var saindēt daudzus veselos? Pāvils raksta: "Jo kā ir viena maize tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki." Tādēļ ir katram sev ir jāuzdod šodienas jautājums:
Kurš ir aicināts?
Mūsu baznīcā mēs svinam divus sakramentus: Kristība un Vakarēdiens. Kristība ir iesākums, Vakarēdiens– apstiprinājums. Bet kristībā jautājums: "Vai tu gribi, lai tevi kristī?" ir pats pēdējais. Pirms tam tiek jautāts: "Vai tu atsaki velnam un viņa ļaunajiem darbiem?" Pēc tam: "Vai tu tici Dievam Tēvam, Dēlam, un Svētajam Garam?" Sakraments tiek izdarīts tikai pēc tam, kad kristāmais ir apliecinājis savu ticību. Vēl vairāk šādi jautājumi nāktos pirms Svētā Vakarēdiena. Ja kāds nespēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tas nav aicināms pie Vakarēdiena.
Vispirms, pielaižami ir tikai tie, kuri spēj sevi pārbaudīt. Saskaņā ar Rakstiem: "Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda" (11:28) Tādēļ zīdaiņi, aizmigušie, bezsamaņā esošie, tie kas nav pie pilnas saprašanas un līdzīgi nesaņem Vakarēdienu.
Otrkārt, tikai tie var nākt, kas tic Kristus vārdiem– ka Viņš pats ir klāt un tiek saņemta Viņa miesa un asinis, kas izlietas tieši manu grēku piedošanai. "Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja Viņš neizšķir tā Kunga miesu." (11:29)
Treškārt, tāds, kas atklāti licis apšaubīt savu ticību, vai citādi grēkojis, nav pielaižams, pirms atklāti arī neatkāpjas no grēka, jo apustulis raksta: "Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls, vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst." (1.Kor.5:11)
Kopā saņemot, tikai tas lieto pareizi sakramentu, kas meklē savu grēku piedošanu un ir gatavs piedot savam tuvākajam.
Kā sagatavoties Vakarēdienam?
Tā kā šis sakraments ir grēku piedošana redzamā veidā, tad sagatavošanās ir grēksūdze. Sakraments neprasa, lai mēs būtu cienīgi to saņemt. Tā ir Dieva žēlastības dāvana, kas dota balstoties uz Kristus upuri par mums. Tieši tas, kurš jūtas vājš, lai nāk un ļauj Dievam palīdzēt. Savos grēkos varam atzīties Dievam, mācītājam un konkrētam cilvēkam pret ko esam grēkojuši. Luters ir teicis: "Kad sūdzi grēkus, domā vairāk par nākotni, nevis pagātni. Kā sākt jaunu dzīvi, nevis turpināt veco, par kuru esi noskumis. Grēksūdzei vajadzētu būt vecās dzīves nobeigumam. Tad patiesā ticībā saņem grēku piedošanu. Ja neesi sagatavojies atteikt pasaulīgai dzīvei un sākt dzīvot citādi, tad labāk no grēksūdzes un Vakarēdiena atturēties. Tad jālūdz Dieva žēlastība atgriezties."
Savas sirdsapziņas izmeklēšana un grēksūdze ir pamatsagatavošanās Vakarēdienam. Viss cits var pastiprināt sakramenta nopietnību, bet ir mūsu pašu izvēles ziņā. Atturēšanās no gaļas pirms sakramenta var būt noderīga, lai apliecināt mūsu ticību, ka saņemsim Kristus miesu. Noderīgi ir arī mūsu arhibīskapa ieteikumi šī gada baznīcas kalendārā: "Pie Dievgalda, īpaši saņemot biķeri, draudzes locekļiem jāzina, ka nedrīkst izdarīt straujas kustības, piemēram, rauties atpakaļ, lai neizlaistītu vīnu. Ja nejūtas droši, labāk pieturēt biķeri ar rokām. Dāmām, pie Dievgalda ejot, nevajadzētu krāsot lūpas, jo no tā biķerī parādās eļļaini plankumi, kas var būt nepatīkami citiem dievgaldniekiem. Nevajadzētu arī nēsāt cepures ar izteikti platām malām, zem kurām mācītājs neredz biķeri. Vīriešiem, kas nēsā ūsas, tās būtu jāapgriež tā, lai nemērcas vīnā. Ja kāds no dievgaldniekiem ir slims ar lipīgu infekcijas slimību, viņam par to iepriekš jābrīdina mācītājs." Un arhibīskaps noslēdz savas pārdomas par Vakarēdienu ar vārdiem: "Pirmajā brīdī var likties, ka ir daudz jaunu, sarežģītu noteikumu, kuri tikai apgrūtina Dievgalda baudīšanu. Taču tā tas var likties tikai pirmajā brīdī. Regulāri ejot pie Dievgalda, šīs lietas kļūst dabiskas, saprotamas un pierastas. Ja vien paši sevi neapkrausim ar aizspriedumiem, tās ne tikai netraucēs Dievgalda prieku, bet pat pieliks klāt gandarījumu par to, ka esam darījuši visu lai Svētā Vakarēdiena sakramentam parādītu pienācīgo cieņu un godbijību." (228. lpp) AMEN

 Iesūtīts: 2007.05.09 23:36
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »