ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
TREŠAIS SPREDIĶI PAR SVĒTO VAKARĒDIENU (24.02.1999, trešdienā)

1. Kor. 10:16–17 (Jāņa 12:12–13)

16 Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? 17 Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.

Šodien mēs atbildēsim uz vēl diviem jautājumiem par altāra sakramentu. Kādas ir tā sekas un kā mēs to svinam. Sakramenta sekas, jeb citiem vārdiem, kas ar mums notiek pēc sakramenta ir viens no trim svarīgākajiem jautājumiem. Luteriskajā izpratnē sakramentu nosaka trīs lietas: Dieva pavēle, apsolījums un ārējā zīme. Tā kā katram, kas kaut reizi ir saņēmis Vakarēdienu ir svarīgi apzināties, ko Dievs ir apsolījis, tad tagad pārdomāsim
Dievgalda sekas.
Mārtiņš Luters šeit piemin 2 svētības, kas tiek dotas pie dievgalda. Pirmkārt, mēs esam kļuvuši par Kristu brāļiem un māsām. Jo nevienam vairs nav jāuzticas saviem nopelniem, bet šķīstajai miesai un nevainīgajām asinīm, ko saņemam. Var sacīt, kad es noriju sakramentu, Kristus saņem un norij manu un manus grēkus. Otrkārt, mēs esam izlīdzināti savā starpā. Kā graudi nav pa vienam bet kopā veido maizi, un katra vīnoga kopā veido vīnu, tā mēs kļūstam par Kristus miesas locekļiem. Tas ir Viņa baznīcu.
Vai gan var būt augstāka svētība par šo? Vai ir kāds mielasts, kas dotu vairāk? Lūk, kur patiesi ir vietā pavāra Mārtiņa Rītiņa vārdi: Kas var būt labāks par šo?
Dievgalda svinēšanas kārtība.
Sakramentu mēs svinam dievkalpojuma beigu daļā. Pēc pirmajām divām: grēksūdzes un vārda daļas. Bet tieši sakraments ir bijis dievkalpojuma centrā jau kopš baznīcas sākumiem. Jo tas patiesi ir tā Kunga ne tikai kristiešu mielasts. Draudze ir svinējusi Kristus miesīgu klātbūtni ar lielu pacilātību un godbijību. To darām arī mēs.
Mēs iesākam dievkalpojuma sakramenta daļu ar garīgo sasveicināšanos: "Tas Kungs ir ar jums;" "Un ar tavu garu." Mēs apliecinām, ka neesam svešinieki, bet viena draudze, kas pēc ir gatava mirkļa atjaunot savstarpējās saites. Asins saites. Tad mācītājs aicina draudzi: "Paceliet savas sirdis." Tas mūs sagatavo tam, kas tūlīt notiks. Tā vairs nebūs kāda parasta ēšana un dzeršana, bet kaut kas pāri par zemes lietām. Un draudze apliecina, ka ir gatava tam: "Mēs tās paceļam uz to Kungu." Tad mācītājs aicina uz pateicību, jo tas ir pateicības mielasts, grieķu euharistija: "Sacīsim pateicību Dievam, savam Kungam." Kā Kristus "ņēma maizi pateicās, pārlauza," tā arī mēs vēl līdz šai dienai. Jo, tikai tā un ne citādi, atbild draudze: "tā ir labi un tā piederas."
Tad mācītājs uzrunā Dievu. "Tiešām tā ir labi un tā piederas un ir svētīgi." Gan labi, gan piederas, gan svētīgi. Lai neviens nepaliktu nepamanījis kur viņš piedalās. Visa cilvēka eksistence kopš radīšanas, līdz tās piepildījumam mūžībā tūlīt tiks likta Dieva priekšā. Ja visai pasaulei būtu atvēlēts tikai viens teikums savam Radītājam, tad tas varētu būt tieši šī lūgšana. Mācītājs piesauc Dievu, kam viens vārds ir daudz par maz. Mēs piesaucam Viņu 4 reizes: "Kungs, Svētais, Visuspēcīgais Tēvs, Mūžīgais Dievs." Kāpēc mēs viņu piesaucam? Lai: "Visos laikos un visās vietās pateicamies." Tēvs ir mūžīgs, mēs dzīvojam laikā un telpā. Un tomēr mums ir saikne: "caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu." Jo tieši Viņa "dēļ Dievs mūs sargā, mūsu grēkus mums piedod un mūžīgu svētību apsola." Lūk, visa dzīve. Sākot ar Dievu mūžībā, beidzot ar mūsu pasauli visos laikos un vietās un ar katra cilvēka dzīvi, kas ved pie mūžīgas svētības saņemšanas.
Tālāk būtu ieteicams teikt visiem kopā, jo mēs visi pievienojamies eņģeļu un debespulku draudzei. Lai visi kopā dziedātu dziesmu, kas tika atklāts pravietim Jesajam (6:3) "Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna viņa godības" Un turpinājumā mēs sveicinām Kristu tāpat kā viņu sveicināja tauta, kad Viņš iejāja Jeruzalemē. "Oziana augstībā." Kas tulkojumā nozīmē: glāb, mēs lūdzamies. Mēs Viņu sveicinām, jo Viņš tuvojas. Kad mēs esam piesaukuši Dievu, tad mēs Viņu lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs."
Tālāk mācītājs saka vārdus, ko teica Kristus zaļajā ceturtdienā. Mēs esam apliecinājuši, ka Viņš ir patiess Dievs, esam dzirdējuši Viņa vārdus, esam Viņu piesaukuši, un tagad paļaujamies, ka Viņa vārds nav tikai skaņa, bet tas notiek. Notiek tas, ko Viņš ir sacījis: "Tā ir mana miesa" Lai cilvēki nedomātu, ka ir kāda maģiska pārvērtība, sakramenta iestādīšanu noslēdz vardi: "Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk." Tātad līdz pasaules galam pietiks šī piedošana. Līdz pasaules galam mēs to varam darīt Viņu pieminēdami. Cikkārt mēs to darām, Viņa nāves nopelns ir pietiekams un saņemams ikvienam. Tas Kungs slēdz derību arī ar mūsu draudzi. Tādēļ: "Tā Kunga miers ir ar jums visiem." Un draudze, paļaudamās uz Dieva vārdiem, droši atbild: "Tas tiešām tā ir– AMEN"

 Iesūtīts: 2007.05.09 23:33
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »