ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
04.04.1999, Lieldienās
 MAT. 28: 1–10 (Apust. 10: 34–43)

1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: "Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noiesuz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis." 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: "Esiet sveicinātas!" Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: "Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs."

TAVAS LIELDIENAS

Sveicu tevi, draudze, un jūs draudzes viesi, Kristus augšāmcelšanās svētkos. Svētkiem ir tāda interesanta īpašība. Jo vairāk kāds mums saka, ka ir svētki un ir taču jāpriecājas, jo mazāk prieka paliek. Ja es jums tagad sacītu: Nu, mīļie draugi, visi kopā plati pasmaidīsim... šaubos vai ar to kādam radās svētku sajūta. Mana mamma mēdza sacīt: tev nebūs svētku, ja tu pats sev tos neradīsi. Manuprāt pamatots apgalvojums. Bet par šo dienu, par Lieldienām es uzdrīkstos apgalvot: tev nebūs svētku, ja tu... neļausi Dievam tos sev radīt. To liecina šodien dzirdētais notikums pie tukšā kapa. "Vai tiešām?" kāds vaicās. "Tiešām," es atbildēšu. Uzdod parastākos jautājumus: Kas, Kur, Kad, un Lieldienu notikums arī tev apliecinās: Dievs dāvā svētkus mums šodien.

Pirmais jautājums– KAS? Kas notika, kad sievietes pēc ebreju tradīcijas nāca trešajā dienā apraudzīt mirušo? Sievas bija devušās apraudzīt kapu. Apraudzīt kapa vietu, kas liecināja– Jēzus dzīve ir beigusies. Dieva Dēla vairs nav. Viņš savu ir padarījis, tālāk tieciet paši galā... Iedomājaties sievu pārsteigumu redzot izbiedētos sargus, atvērto kapa alu, un vēl mirdzošu eņģeli mierīgi sēžam uz akmens. Un it kā ar to vēl nepietiktu, eņģelis, šī neparastā būtne saka, ka mirušais ir dzīvs. Jūs viņu sastapsit nevis kapā, bet pavisam citur. Jums, saka eņģelis, ir dota iespēja ne tikai zināt par šo brīnumu, bet pavisam reāli– sastapt Viņu. Vienkāršām sievām tika izteikts piedāvājums satikt Dievu un viņas to neatraidīja. Un tās vairs nebija vienkāršas sievas. Tās bija sievas, kas satika Kristu; dāmas, kuru vārdus gadsimtiem ilgi pieminēs. Kad Londonā tika celta varenā Pāvila katedrāle, kāds žurnālists esot gatavojis rakstu par tās celšanu. Viņš aizgājis uz celtni un atradis trīs mūrniekus, kas blakus strādājuši. Tad žurnālists uzdevis visiem trim vienu jautājumu: ko jūs šeit darāt? Pirmais atbildējis: es pelnu sev naudu, lai izdzīvotu. Otrais sacījis: es nodrošinu savu sievu un bērnus. Trešais teicis: Es palīdzu arhitektam Seram Kristoferam Vrenam celt brīnišķu namu Dieva godam.
Augšāmcelšanās ne tikai nāvi, bet dzīvi ļauj redzēt savādāk. Vienkārša sieva kļūst par Dieva sarunu biedreni, parasts celtnieks– par Dieva strādnieku. Nevis mirt, bet dzīvot mēs varam savādāk. Kopā ar dzīvo Dievu.

Otrais jautājums– KUR? Pie kapa. Tur, kur nekas nemainās. Tur, kur miris ir un paliek miris. Tur, kur cilvēki iet, neko jaunu negaidīdami, un par pārmaiņām nedomādami. Kur? Pie Jēzus kapa. Pie tukša kapa. Vieta, kur nāve glabā savu ieguvumu, bija iztukšota. Kristus nepalika kapā. Kad likās– visam ir beigas, izrādījās– viss tikai tagad sākas. Kad likās– ir jau par vēlu, atklājās– vēl nav. Sievas, kas nāca lai parūpētos par mirušo, atklāja, ka mirušais bija nācis, lai parūpētos par dzīvajiem. Viss bija kļuvis citāds...
Kaps, kas liecina par dzīves neizbēgamo galu, kļuva par jauna sākuma liecinieku...
Baznīca, kurā cilvēki pulcējās, lai kalpotu Dievam, kļuva par vietu, kur Dievs kalpo cilvēkiem...
Mācītāji, kas mācīja ko darīt mums, kļuva par mācītājiem, kas māca, ko Dievs dara priekš mums...
Paraugieties apkārt. Arī jūs varat ieraudzīt, ka viss ir kļuvis citāds. Jums ienākot, uz altāra bija tikai ziedi. Paskatieties uz tiem, tie ir Dieva radīti, krāšņāki par bagāto Zālamanu. Ieskatieties, un redzēsit, kā tie ir auguši tiekdamies milimetru pēc milimetra tuvāk saulei; redzēsit, kā kādā rītā dārznieka nazis ir pārrāvis viņu saikni ar dzīvības devēju zemi. Jūs varbūt ieraudzīsit, ziedus, kas gurdeni stāv kaut kur tirgū, nevarīgi liekdami savas krāšņās galvas arvien vairāk prom no saules un tuvāk lapiņai, kur bija uzrakstīta ziedu cena. Ieraudzīsit kā draudzes māsas šos ziedus ņēma un lika uz Dieva altāra. Un jūs sapratīsiet, ka tas dārznieka nazis, kas šķita atņemam dzīvību, deva šiem ziediem lielāko– būt uz Visuvarenā Dieva altāra. Ziedu nāve deva tiem augstāko– iespēju iepriecināt savu Radītāju.

Trešais jautājums– KAD? Atbilde ir īsa: Pirmā nedēļas dienā! Ne pēdējā, vai kaut kur pa vidu, starp citām dienām, bet tieši nedēļas sākumā. Pirmās dienas rītausmā. Gadu simteņiem Dieva tauta svinēja sabata dienu– atpūtas dienu nedēļas beigās. Gadu simtiem tā centās tik nopietni pildīt baušļu prasības, ka tiešām nedēļas beigās bija vajadzīga atpūta. Bet Kristus uzvarēja nāvi nevis sabata dienā, bet nedēļas pašā sākumā, pirmās dienas rītausmā. Kāpēc? Es neatbildēšu, atbildiet jūs. Lai atbilde iepriecinātu katru. Pasacīšu tikai, ka tā nav nejaušība, ka paaudžu paaudzes svin tieši nedēļas pirmo dienu.

Noslēdzot. Ieklausieties, kā Jēzus pats atbild uz jautājumiem kas, kur, kad. (Mp: Atbilde ir uzrakstīta uz mūsu altāra.) Pirms nāves Jēzus dzīvoja Izraēlā pie Vidusjūras, pēc augšāmcelšanās Viņš sacīja: "Es esmu pie jums ikdienas, līdz pasaules galam." (p.20) Mēs jautāsim: Kas? Viņš– Dieva Dēls, patiess Dievs, kam dota visa vara glābt un svētīt, tevi un mani. Viņš, kas ne tikai var, bet arī grib to darīt. Kur? Dieva vārds saka– pie jums. Nevis pie viņiem, tiem, kas to šķiet pelnījuši, bet pie jums! Kad? Ikdienas, apsola Jēzus, kas bija miris bet tagad ir dzīvs... katru dienu. Katru brīdi. Arī šobrīd. Lūk, kāpēc es sacīju: Dievs dāvā svētkus mums šodien. Nav vairs jāuztraucas par to ko atnesīs nākošā tūkstošgade. Dzīve nav pakļauta horoskopiem un ekstrasensiem. Apkārtējie cilvēki vai maka biezums neietekmē mūsu pašcieņu. Jo Viņš ir augšāmcēlies. Lai paliktu ar mums. Ar mums ikdienas.
Dievs katram ļauj izvēlēties: Vai tu gribi manu svētību ikdienas, vai atcerēsies par to atkal pēc gada Lieldienās. Ir tā it kā Jēzus teiktu: es izdarīju visu tavā labā. Visu līdz galam. Vai tu gribi saņemt svētību visu līdz galam? Ikdienas, šodien, katru svētdienu, kad šeit pat šajā baznīcā, visi tiek svētīti pēc manas pavēles? Lai ko tu izlemtu, Kristus saka: es esmu dzīvs un pieejams dzīvajiem. "Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam." Nāciet un pārbaudiet vai tā ir.
Kristus ir augšāmcēlies. Un jūs ar prieku un cerību atbildat... “patiesi augšāmcēlies.” AMEN
 Iesūtīts: 2007.05.10 00:01
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »