JĀŅA 20: 19–31 (1.Jāņa 5:4–10)

19 Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" 20 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 21 Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." 22 Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! 23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." 24 Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. 25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." 26 Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" 27 Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" 28 Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" 29 Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" 30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. 31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

TOMA KĻŪDA

Cik bagāta Rakstu vieta šai dienai! Te pietiktu vismaz trim sprediķiem. Viens– par Svēto Garu, ko Kristus dod piedošanai; otrs– par Tomu, kas grib redzēt, lai ticētu; un trešais– par to kādēļ rakstīti Svētie Raksti. Mums tas viss ir saņemams vienā reizē. Tā kā esiet uzmanīgi, ka nepalaižat garām, ko svarīgu. Sāksim ar Tomu, turpināsim ar grēku piedošanu, un noslēgsim tāpat kā apustulis Jānis– ar to, kam domāti Raksti.
Pagājušo svētdien– Lieldienās, gadsimtiem ilgi tiek lietots īpašs sveiciens: "Kristus ir augšāmcēlies." Un atbilde ir... "Patiesi augšāmcēlies." Šodien šis sveiciens izskanēja mazliet citādi: "Patiesi augšāmcēlies?" Neliela intonācijas maiņa un miera sveiciens kļūst par šaubu apliecību apustuļa Toma mutē. Viena teikuma dēļ vēl šodien var dzirdēt izteicienu: "neticīgais Toms." Un viss ko viņš pateica: "Ja es neredzu.. es neticēšu."
# Vai jums nekad nav gribējies izdarīt ko tādu, lai jūsu apkārtējie varētu reizi par visām reizēm pārliecināties– tas ko mēs sludinām ir patiesība! Atzīšos, man tādā sajūta nav sveša. Ir gadījies šeit pat– kancelē. Stāvu un ar sirds dedzību un prieku sludinu, ka šķiet katram, kas to dzird ir jāsauc tūlīt pat: Alleluja. Paceļu acis: draudze nav līdzi aizgrābta, pat vēl vairāk, tā ir tuvāk miegam, nekā dedzībai. Tad man likās, ak, ja šī kancele pēkšņi uzliesmotu kā krūms Mozus priekšā, tad gan visi dzirdētu, tad gan visi varētu redzēt: Kristus ir dzīvais Dievs, un Viņš ir šeit pie savas draudzes! Un tā domādams es neizdarīju neko citu, kā vien atkārtoju Toma kļūdu.
Nebija jau tā, ka Toms visu laiku tikai šaubījās un darīja kļūdas. Šī apustuļa daba bija mazliet līdzīga viņa vārdam. Tomas ebrejiski nozīmē dvīnis. Tādēļ ebreji viņu sauca ebrejiski: Tomas, grieķi grieķiski– Didimos. Un Toms varēja būt divējāds gan vēsi šaubīgs, gan dedzīgs. Kad pārējie mācekļi ar prieku stāstīja: "Mēs Kungu esam redzējuši," Toms ir atturīgs un šaubās. Turpretim, citā reizē, kad Jēzus sacīja, ka viņa dzīvībai draud briesmas, Toms dedzīgi "sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar viņu mirtu!" (Jņ.11:46)
Taču šodien Toms kļūdījās... Ne tāpēc, ka bija vēss, jo nepievienojās apustuļu priekam, ka Kungs Jēzus ir atkal dzīvs. Toma kļūda arī nebija tas, ka viņš šaubījās, sacīdams: Jūs sakāt, Viņš ir dzīvs. Tas taču nav iespējams! Mani tik viegli nepiemānīt: "Ja es neredzu naglu zīmes viņa rokās. Un savu pirkstu nelieku naglu rētās. Un savu roku nelieku viņa sānos, es neticēšu." Kas tad bija Toma kļūda? Viņš neticēja... Viņš neticēja tam, ko agrāk Jēzus pats bija stāstījis; viņš neticēja tagad apustuļu vārdiem.
Toms prasīja pierādījumus. Un kurš gan tos neprasa. #Tiešām, cik ir mūsu vidū tādi, kas, tad kad ir trūkums vai bēdas, pieņem to ko Jēzus sacīja: "Tev pietiek ar manu žēlastību"? (2.K.12:9) #Cik ir tādu, kas bez pierādījumiem tic, Viņa vārdiem: "Visu ko jūs Tēvam lūgsit manā vārdā, viņš jums dos"? (J.15:16). Jā, ne tikai Toms vien prasīja pierādījumus... Vai tas liecina, ka viņš nesaņēma Svēto Garu, jo nebija klāt, kad Jēzus to deva? Atbilde ir: Nē, Toms to saņēma! Beigās paskaidrošu kāpēc. Tagad apstāsimies pie tā, ko mūsu Kungs deva saviem mācekļiem.
"Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Ko Jēzus pats darīja visu dzīvi un pat nāvē? Piedeva grēkus. Jo tieši grēks ir tas, kas nostājās starp Dievu un viņa radīto pasauli. Kristus personā šī barjera tika pārvarēta. Debesu valstība pienāca tuvu klāt mums visiem.
Kāds sacīs: –Bet Dievs bija neredzams un neaizsniedzams pirms Jēzus, un tāds pats Viņš ir tagad. Vēl vairāk, pat Jēzus dzīves laikā, nevienam īsti nelikās, ka Dievs ir kļuvis tuvāks.
–Jā, tā tas šķiet. Tomēr mums ir Viņa liecība, ka tā nebija. Viņš sacīja, ka tie kas redz Viņu ir redzējuši Tēvu. Tātad, kamēr Viņš bija šeit, Dievs bija tuvu klāt, vai ne? Bet kā tad ir šodien, kad Jēzus vairs nav ar mums? Pat šeit dievnamā, jūs varat skatīties apkārt cik gribat, Kristu nevarēsit ieraudzīt. Tomēr ir viens "bet". Kristus, īsi pirms aiziešanas no mūsu pasaules, izdarīja brīnumu. Viņš atstāja to dāvanu, kas Viņam bija. Dāvanu, kas līdz tam piederēja vienīgi Dievam. Tas darbs, ko Jēzus darīja, kamēr bija šeit, varēja turpināties. Viņš atstāja mums grēku atlaišanas dāvanu...

Jā, Kristus nav šeit redzams. Bet, ja Viņš šodien ienāktu Mežaparka (Baldones) baznīcā, Viņš nedarītu neko citu, kā vien to, kas jau ir padarīts. Atlaistu mums grēkus, lai Sātans mūs nevarētu apsūdzēt Dieva priekšā. Viņš atbrīvotu mūsu sirdsapziņu, vietā dodams savu mieru. Tieši to Viņš darīja, kad bija pasaulē, to Viņš darītu šodien, ja ienāktu šeit. Bet, vienu mirklīti... Tas taču ir jau noticis! "Kam jūs grēkus piedosit tiem tie būs piedoti." Kurš vēl apgalvos, ka Jēzus ir mūs pametis, ja Viņa darbs joprojām turpinās?
Mūsu Kungs deva Svēto Garu, lai mēs nepaliktu vieni. Es jau minēju– Toms arī to saņēma. Jājautā: vai Toma prasība pēc pierādījumiem bija Gara vadīta? Atbilde ir: Nē. Kristus deva Garu grēku atlaišanai. Tas nav Svētais Gars, kas liek cilvēkiem sacīt: Ja es neredzu es neticēšu. Kas liek prasīt: kur ir dziedināšanas, kur mēļu runāšanas? Gara dāvana nav tikai miesas dziedināšana, bet garīga. Tā nav kādas nesaprotamas mēles, bet pavisam skaidri: "Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti." Kur tas notiek tur Svētais Gars ir klāt.
Atlicis tikai atbildēt, kā tad var zināt, ka Tomam bija Gara dāvana. "Toms atbildēja un sacīja (Jēzum) "Mans Kungs un mans Dievs!" Un mēs zinām, ka neviens nevar Jēzus saukt par Kungu, kā vien Svētajā Garā (1.K.12:3). Kad Toma šaubas tika pārvarētas, viņš nemeklēja kā uzdot vēl kādu jautājumu, bet ar prieku un pazemību pieņēma liecību. Un tūlīt ar savu muti apliecināja, kas ir patiesais Kungs. Toms nemeklēja papildus pierādījumus. Viņš neprasīja kādas garantijas savai dzīvei. Toms paklausīja tam ko prasīja no viņa Kristus: "neesi neticīgs, bet ticīgs!"
Toms meklēja zīmi un Kristus viņam to deva. Ne tikai to vien, ir rakstīts, ka "vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā." Tieši saviem mācekļiem, jo viņi bija tie, kam bija uzticēts dot liecību. Caur viņiem Gars rakstīja Svētos Rakstus. Caur viņiem Dievs dod atbildi arī man: "Ne jau kāda brīnumu zīme citus pārliecinās. Ja arī kancele uzliesmotu šajā pat brīdī, un cilvēki sāktu tevi klausīt kā Mozu, ko tu viņiem sacītu," jautā man Dievs. "Lai ko tu teiktu, tikai šīs rindas dod cilvēkiem ticību."
Lai kādas zīmes kāds rādītu. Lai cik brīnumaina liktos kādi atklājumi. Lai cik vērtīga šķistu paša pieredze. Ticību un dzīvību, ko nespēj atņemt pat nāve, dod vienīgi šī grāmata {paceļu Bībeli}. Tajā ir dots pietiekami. Daudz ko Jēzus mācekļi vēl varētu vēstīt, bet tas nedotu vairāk par šo. Kurš cilvēks gan uzdrīkstētos apšaubīt šos vārdus, ja pats Dievs tos ņem vērā? Dievs ievēro to, kas tur sacīts, cik gan vairāk mēs– cilvēki? Ja tur sacīts "tiem piedots," Dievs piedod. Ja tur teikts "svētīgi jūs esat," Dievs svētī. Ja tur teikts "kas lūdz tas dabū," Dievs dod. Ja tur teikts "neesi neticīgs, bet ticīgs," ko atbildi tu?

...Kā lai sasummē visu šodien sacīto? Kas meklē zīmes un pierādījumus kā Toms, tas to saņems, ja lasīs šo grāmatu {paceļu Bībeli}. Saņems ne tikai patiesību, ka Jēzus ir Kristus. Bet pie ticības nācis dzīvību iegūs viņa vārdā. Neviens cits vārds! Lai cik pamatots tas neliktos, pat ne Jehovas vārds! Vienīgi Jēzus Kristus vārds dod dzīvību! Šo grāmatu {paceļu Bībeli} lasīdams, katrs var saņemt tajā, gan pilnīgu piedošanu, gan patiesu svētību. Kā mācekļi toreiz sapulcējās kopā, un sagaidīja Jēzu, tā arī mēs šodien. Ik svētdienu, (otrdienu un trešdienu) esam kopā. Lai negadītos kā Tomam, kurš nebija ar ticības brāļiem tikai vienu reizi, un nonāca tādās šaubās, ka viņa vārds kļuva par sinonīmu neticībai "neticīgais Toms."
Tādēļ dzirdiet, kas teikts tieši mums, kas Kristu neesam redzējuši: "Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic." Un atceraties: Ja tur teikts "svētīgi jūs esat," Dievs svētī. AMEN