ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
18.04.1999, 3. Lieldienu svētdiena
 LŪKAS 24: 13–35 (1. Pēt. 1: 17–23)

13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. 14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. 15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. 16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. 17 Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. 18 Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" 19 Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, 20 ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. 21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. 22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa 23 un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. 24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." 25 Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! 26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" 27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. 28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. 29 Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt. 30 Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, 31 tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. 32 Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?" 33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. 34 Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies." 35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot.

VILŠANĀS DĒĻ NETICĪBAS

Ne tikai Toms, par kuru dzirdējām pirms nedēļas, bet arī citi mācekļi šaubījās. Un redzi, divi no viņiem gāja uz Emmaus ciematu. "Un tie sarunājās savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas." Tie viens ar otru dalījās atmiņās, atcerējās notikumus un faktus. Bet vai viņi saprata to nozīmi? Zināt kaut ko nenozīmē to arī saprast. Līdzīgi kā Ēzopa fabulā, kur lapsa izsmej un ķircina lauveni par to, ka tā ir tik liela un spēcīga, bet var laist pasaulē tikai vienu bērnu. Tad lauvene atbild: "Jā, tā tas ir, bet atceries, viņš ir lauva." Lapsa zināja faktu, bet nesaprata kāds spēks tajā slēpjas. Tāpat abi mācekļi zināja faktus, bet nesaprata to nozīmi. Un pašu nesaprašanas dēļ piedzīvo vilšanos. Tas uz ko viņi cerēja, nenotika. Un šīs vilšanās dēļ iet prom no Jeruzalemes. Vai arī jums tāda situācija nav pazīstama? Kad cilvēks aizmirstot par Dievu pieviļās savās cerībās?
Pirmā vilšanās– cilvēkos. Viens no mācekļiem uz Emmaus ceļa, ar bēdu pilnu sirdi stāsta kā viņa tautas cienījami cilvēki ir izrīkojušies ar vareno pravieti Jēzu. "To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un viņu situši krustā." Cilvēki ko mēs cienījām ir izrādījušies grēcinieki... Tas neparastākais ir, ka ne tikai tauta savos vadītājos, bet arī viņi savā tautā bija vīlušies. Kā rakstīts Jāņa 7: "Farizeji viņiem atbildēja: "..Vai gan kāds no valdības vīriem tic viņam, vai no farizejiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības,– lai nolādēti viņi!" Cilvēki viens otram sagādā vilšanos. Mēs no tā neesam pasargāti nedz šeit– draudzē, nedz sabiedrībā, pat savā ģimenē ne. Kamēr skatāmies tikai viens uz otra darbiem, mums draud vilšanās. Bet... pagaidiet Jēzus atbildi.

Otrā vilšanās– savās cerībās. Māceklis Kleopas atbildēja: "Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas." Mēs cerējām, ka viņš atvieglos tautas dzīvi, ka viņš dos mums pārticību un brīvību, ka viņš apturēs mūsu ciešanas un grūtības. Bet ir jau trešā diena, par kuru pravietis Hozeja ir solījis: "Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā." (6:2) Mēs meklējam svētību un Dieva labvēlības pierādījumus un tos neatrodam. Drīzāk otrādi– dzīvot saskaņā ar ticību bieži nozīmē– piedzīvot grūtības. Dievs nedod to ko cerējām– kāda vilšanās. Kādam šķitīs, ka tad jau labāk vispār ne uz ko necerēt. Bet pagaidiet Jēzus atbildi.

Trešā vilšanās– Kristū. Mācekļi ceļā uz Emmaus stāsta: "Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet viņu pašu tie neredzēja." Mēs viņu meklējām, bet neatradām. Tur, kur mēs meklējām, Viņa nebija.
Kas to var izskaitīt, cik daudzi ir, kas ienāk šeit baznīcā un pēc laika, Kristu neatraduši, aiziet... Cik daudzi ir, kas šeit paliek, bet aizmirst, kur Viņu meklēt... Cik daudzi ir, kas lai izbēgtu vilšanos, Dievu vairs nemaz nemeklē...

Bet lūk, ko Jēzus uz to saka. Tā vietā lai bēdīgos mācekļus mierinātu, vai iestāstītu, ka viss nemaz tik slikti nav. "Viņš tiem sacīja: "Ak jūs, nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!" JĒZUS PĀRMET NETICĪBU. Kāpēc mācekļi kā nezinātāji ir bijuši par kūtru meklēt atbildi Rakstos! Vai tad uz cilvēkiem jāskatās? Vai tad Dievs jāmeklē tur, kur mēs to izlemjam? Viņš jautā: "Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?" Viņu ir jāklausās nevis cilvēkus, vai sevi pašus! Viņš ir tas kurš neliek vilties! "Kas paļaujas uz to Kungu, būs bagātīgi apmierināts. Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis," saka Zālamans (Pam.28:25). Un ko Jēzus dara, lai uzveiktu neticību? Viņš necenšas pārliecināt. Viņš pat nelieto visvienkāršāko pierādījumu– neatklāj, pats sevi. Viņš skaidro Rakstus. "Un iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti."
Mācekļi varbūt paši to būtu sapratuši, ja klausītu kāda jūdu rabīna ieteikumam: "Ja divi gudru vīru mācekļi ceļo kopā un savā starpā nesarunājas kaut ko par bauslību, tie gandrīz pelnījuši, ka tos sadedzina." Ja viņi būtu pārrunājuši rakstus nevis tikai savu pieredzi, tie būtu pasargāti no bēdīgas vilšanās. Bet nu viņi ir sagaidījuši Jēzus atbildi. Nevis apkārtējie, vai Dievs, bet pašu neticība tos sarūgtinājusi. Un Raksti šo ticību atjauno un bēdu vietā dod sirds degšanu un prieku. Lai arī mācekļi vēl nepazīst kas ir tas, kas skaidro Rakstus, tie nekavējoties lūdz šo vīru: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam." Saņēmuši pamācību, tie negrib palikt vieni, bet grib būt kopā ar šo mācītāju. Vai tas nav lielisks paraugs visiem, kas iet iesvētes mācību? Palikt kopā un lūgt: "Paliec pie mums."
1847. gada 4. septembrī Anglijā mācītājs Henrijs Frensis Laits atvadījās no savas draudzes, jo sliktā veselība vairs neļāva tam palikt darbā. 25–u gadu garumā viņš bija ziedojies neizglītoto zvejnieku garīgai aprūpei; uzraudzījis, lai neviens kuģis nepamet ostu bez Bībeles grāmatas. Pēc atvadu dievkalpojuma saulrietā viņš ieslīga ilgā lūgšanā, lai Dievs dod uzrakstīt dziesmu, kas mierinātu tos, kas dzīvos ilgāk par viņu. Tūlīt pēc saulrieta viņš ieslēdzās savā istabā un ne vēlāk kā pēc stundas iznāca turēdams rokā lapu, kur bija uzrakstīta dziesma. Nemirstīga un visā pasaulē ļoti mīlēta dziesma. Mūsu grāmatās 556. dziesma. Kuru visi kopā nodziedāsim. Lai tā palīdz saprast, ko lūdza mācekļi ceļā uz Emmaus. Nodziedāsim 556. dziesmu "Kungs esi klāt." {dziedam dziesmu}

Mācekļi lūdza: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam." Un Kristus neatstāja savus mācekļus. Pēc jūdu parašas "Viņš ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma pateicās, pārlauza un tiem to deva." Jūdu paraša saka, ka šo pateicību saka vai nu vecākais, vai izglītotākais no galda biedriem. Svešais vīrs nav vecāks par tiem... Un arī lūgšana šķiet pazīstama...
"Un viņu acis tapa atvērtas, un tie viņu pazina." Ne pašu pārdomās vai lūgumā, ne mācības laikā... bet tikai tagad, paliekot kopā ar Viņu, tie pazina Viņu. Pazina Kristu! Pazina, ka tas ir viņš kam Dievs bija uzlicis ciešanas par visiem. Gan par tiem valdības cilvēkiem, kas Viņu notiesāja, gan par šiem mācekļiem, kas neticēja un pievīlās it visā. Un viņi, kas paši izglābti no bēdām un vilšanās tai pašā stundā steidz glābt citus. Tie neturpina ceļu prom no Jeruzalemes– svētās pilsētas, bet atgriežas uz to. Atgriežas pie draudzes, lai pateiktu: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies!" AMEN

LŪGŠANĀ: lai kādas būtu mūsu vilšanās, Kungs, paliec ar mums, un ļauj ikvienam dzirdēt tavu mācību.
 Iesūtīts: 2007.05.09 00:02
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »