|
09.05.1999, 6. Lieldienu svētdiena– Ģimenes diena.
MAT. 18: 21-35 (1.Jāņa 2: 17–21)
21 Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" 22 Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. 23 Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. 24 Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. 25 Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. 26 Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. 27 Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. 28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! 29 Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. 30 Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. 31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. 32 Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. 33 Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? 34 Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. 35 Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit."
PIEDOŠANA
Šodien tiek svinēta ģimenes diena. Ko jūs atbildētu, kas ir lieta, bez kuras ģimene savstarpējās attiecībās nevar iztikt? Daudzi iespējams atbildēs: mīlestība, cieņa, draudzība. Es teikšu, vissvarīgākā lieta ir... piedošana. Piedot un nepieminēt, piedot un neatdarīt, piedot un sākt no jauna tā ir liela Dieva dāvana. Tas, ka neviens cilvēks nespēj dzīvot tā, lai kādreiz neapvainotu otru, tas ir fakts šajā pasaulē. To mākam mēs visi pat īpaši nemācījušies. Bet vai mēs mākam arī piedot? Uzklausīsim Mārtiņa Lutera sprediķi par piedošanu.
Šodienas evaņģēlija būtība ir izteikta tā sākumā. Pēteris vaicā tam Kungam, ko darīt ja tavs brālis grēko pret tevi. Cik bieži tam jāpiedod un, vai ar to pietiek, ja piedod septiņas reizes. Mūsu Kungs atbildēja un sacīja viņam: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas." Tas ir, kristiešu starpā piedošanai nebūs ne gala, ne malas; ikviens vienmēr piedos otram un atteiksies no atriebības; jo tā pieder vienīgi Dievam. Viņa varenībai un spēkam nekad nevajag jaukties starpā. Par to zināmā mērā runā šodien lasītā līdzība, kuru vēlāk apskatīsim.
Mums tomēr īpaši jāpamana mūsu Kunga vārdi: "Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties." Lai pavēli par piedošanu mēs nekad neattiecinātu uz šo pasauli, kurā amati un cilvēki nav vienādi, bet vieniem vienmēr ir vara pār citiem. Šeit ļaunumu nav jāpiecieš, nedz cilvēkiem jāļauj darīt visu, kas tiem ienāk prātā; bet pārkāpumus ir jāsoda un cilvēkus jāpamāca dzīvot godīgi un kārtīgi.
Šeit nav domāts mācīt tēvam, ka tam ir jāpiedod viss saviem bērniem un jāizliekas neredzam viņu nedarbus. Viņam vajadzētu sodīt un neko nepiedot. Tāpat arī laicīgajiem valdniekiem un kungiem nevajadzētu piedot pārkāpumus saviem padotajiem, bet tos sodīt. Jo pasaulei piemīt slikts paradums: jo vairāk tās noziegumus neievēro, jo sliktāka tā kļūst.
Tādēļ šī pavēle neattiecas uz šo pasauli, kurā kā jau minēts cilvēki un amati nav vienādi, bet uz debesu valstību kurā mēs visi esam vienādi un mums ir tikai viens visu atzīts Kungs. Šī "debesu valstība" sākas šeit uz zemes, un tiek saukta Kristīgā Baznīca, kurā Dievs valda ar Savu Vārdu un Garu. Šajā Baznīcā, ja vien cilvēkam nav sevišķs postenis, kas domāts ļaundaru sodīšanai, mums ir pienākums piedot, neatriebties, bet būt žēlsirdīgiem un laipniem pret savu tuvāko, kur vien tam ir kāda vajadzība. Pat tad, ja šīs pasaules vārdiem runājot, mums viņam vajadzētu vēlēt visu to ļaunāko. Kāpēc Kungs Jēzus grib lai mēs piedotu, Viņš paskaidro līdzībā par diviem kalpiem un ķēniņu.
Pirmkārt tādēļ, ka mūsu dārgais Kungs grib, lai visi Viņa kristieši atcerētos to neierobežoto žēlastību, ko Viņš tiem parāda, kaut gan Viņam būtu nopietns iemesls tos sodīt. Otrkārt tāpēc, ka mēs baudām nepelnītu žēlastību un mums vajadzētu šo labumu nodot arī savam tuvākajam. Tādēļ to vajadzētu nopietni ņemt vērā. Tas Kungs šeit rada pareizo ceļu kā iegūt grēku piedošanu. Un ļoti vienkārši izstāsta, kas mēs esam, kas ir Dievs un ko Viņš dara, un ko mēs no Viņa gūstam.
Līdzībā par kalpu, kas bija parādā desmit tūkstošus talantu, Tas Kungs rāda kādi mēs esam pēc Dieva sprieduma. Vārds "talentum" senatnē nozīmēja noteiktu naudas summu - apmēram 300 latus (vai pat 1000 pēc cita mēra). Desmit tūkstoši "talantu" tātad ir milzīgi liela nauda - apmēram trīs miljoni latu. Tādai summai Tas Kungs pielīdzina mūsu grēkus. Lai parādītu, ka mēs tos nevaram nedz atcelt, nedz atdarīt. Jo mēs grēku esam mantojuši un nesam to sevī jau no mātes klēpja. Un jo vairāk mēs izaugam un kļūstam vecāki, jo vairāk tas liek sevi manīt - mēs pievienojam arī savus grēkus tam, ko esam mantojuši no citiem. Tā mūsu parāds Dievam pieaug un satriec mūs, līdzīgi kā stāstā par kalpu.
Bet kāds spriedums tad sagaida kalpu par viņa milzīgo parādu? Tas ir šāds: "kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija" Tādejādi Tas Kungs mums atklāj, ka mēs nabaga grēcinieki ne tikai nespējam maksāt, bet, ka mums jāmirst par saviem grēkiem. Svētais Pāvils saka: "Grēka alga ir nāve." Dievs arī brīdina Ādamu un Ievu Paradīzē: "Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." Mūsu grēku dēļ Dieva likums pasludina tik bargu spriedumu mums visiem un nodod mūs nāvei. Jo, ja nebūtu grēka, nevienam nebūtu jāmirst. Bet ko lai mēs darām tagad? Mūsu parāds ir acīm redzams un mēs nevaram to noliegt. Kungs grib, lai mēs maksājam, bet mums nav nekā ar ko maksāt; mums ir neiespējami kaut ko samaksāt.
Būt atbrīvotam no lielā parāda un izbēgt nāvei, tā ir varena, cēla, un mierinoša lieta. Mums vajadzētu atvērt savas ausis un sirdis, lai to saklausītu, saprastu un mācītos. Bet tas notiek tikai ja darām kā kalps, par kuru Tas Kungs stāsta, ka viņš ņēma vērā gan savu parādu, gan savu nespēju un sodu. Kalps tādēļ krita pie zemes un gauži lūdza, sacīdams: "Kungs pacieties ar mani un es visu tev nomaksāšu." Mēs to saucam par nožēlu un lūgšanu pēc žēlastības.
Tas Kungs grib, lai mēs to zinātu, ja gribam tikt atbrīvoti no parāda. Jo, kas neatzīst, bet, līdzīgi farizejiem, noliedz savu parādu, kaut arī uzskata sevi par šķīstiem un taisniem, tikai padara stāvokli vēl sliktāku. Bet ja atzīstam savus grēkus, mēs nonākam sprukās - mums nav ar ko samaksāt paradu! Norādīt uz saviem darbiem un nopelniem kā samaksu par grēkiem, kā to dara pāvesta ļaudis, ir bīstama un liela kļūda. Vienīgā izeja ir atzīt savu parādu un, līdzīgi kalpam, krist pie zemes un lūgt piedošanu kopā ar muitnieku no Lūkas 18.: "Dievs esi man grēciniekam žēlīgs."
Tomēr tu varētu iebilst, kalps apsolīja samaksāt visu ko bija parādā. Viņš var teikt ko grib, mums ir jāsaprot, ka tas viņam bija neiespējami. Šķiet ka Kristus ir gribējis likt mums saprast kādā stāvoklī ir mūsu sirdis, ka mēs nespējam aptvert tik bagātīgu un neierobežotu žēlastību. Mums vienmēr šķiet, ka tas ir pārāk daudz un, ka Dievs nevarētu būt tik žēlīgs, ka piedotu visu, bet tomēr pieprasa lai mēs kaut ko samaksājam. Tas šķiet par daudz, ka viss tiktu piedots. Šīs mūsu domas Tas Kungs gribēja parādīt runādams par kalpu, kas lūgdams žēlastību, tomēr solījās visu parādu samaksāt. Arī tas ir patiesi: katrs kas vēlas grēku piedošanu no visas sirds, ir vismaz apņēmies parādu nepalielināt, bet atturēties no grēka, atgriezties un turpmāk dzīvot labāku dzīvi. Jo lūgt piedošanu un vienlaicīgi turpināt dzīvot grēkā un negribēt to atmest, būtu ņirgāšanās.
Bet kāds Dievs būs pret to, kurš tversies pie Viņa žēlastības un lūgs apžēlošanu? Viņš būs žēlsirdīgs un laipns. Klausieties, ko saka Dieva Dēls, kas ir pie Tēva krūts: "Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida." Lūk, patiesā nokrāsa tam, kāds ir Dievs. Ja kāds Viņu attēlo citās krāsās, nerāda Viņu, kāds Viņš patiesībā ir.
Domāt, ka Dievs ir nežēlīgs tiesnesis pie kā grēciniekiem neatrast žēlastību, bet tikai dusmas, ir pilnīgi nepareizi. Tā tas nav, kaut arī likums māca tieši to par Dievu. Jo likums runā par grēciniekiem, kas negrib un necer uz jebkādu žēlastību. Bet tie grēcinieki, kas atzīst savus grēkus, atgriežas no tiem un vēlas kaut tie nekad nebūtu aizskāruši Dievu, kuri skumst un vaimanā par to, ka viņu dzīves ir pretrunā ar Dievu un Viņa likumiem un tādēļ lūdz apžēlošanu, tādi atradīs žēlastību, kā tas šeit apliecināts. Tam par iemeslu ir tas, ka Dievs ir žēlsirdīgs Dievs, ar tēvišķu sirdi. Viņš jūt līdzi mūsu nelaimēs, kā Viņš to apliecina ar pravieša muti: "Vai tad man ir kāds prieks par ļaunā bojāeju? saka Dievs tas Kungs: un ne par to, ka viņš atgrieztos no saviem ceļiem un dzīvotu?" Tādēļ, kad Viņš atrod tevi meklējot žēlastību, ienīstot grēku un atsakoties no tā, Viņš ar prieku piedos tavu parādu un izrādīs tev žēlastību; kā mēs to mācamies no kalpa, kas atzīst savu parādu un lūdz pēc apžēlošanas.
Bet Dieva žēlastība ir parādījusies, kad Dieva Dēls, mūsu dārgais kungs Jēzus Kristus, iežēlojās par nabaga grēciniekiem un uzņēmās viņu grēkus uz sevi un izcieta viņu sodu ar savu nāvi. Ikviens, kurš tagad paļaujas uz Kungu Jēzu un Viņa nāvi, ir ieguvis Dieva labvēlību, kurā nav nedz dusmas, nedz nosodījuma.
Tāda nu ir mūsu mācība, ko pateicoties Dievam paturam tīru mūsu baznīcās: ka mūsu grēki ir piedoti un mums pieder mūžīgā dzīvība tikai ticībā uz Jēzu Kristu, tas ir Dieva žēlastības dēļ. To mēs šeit mācamies no kalpa, kura nesamaksājamais parāds tika atlaists bez nopelniem, vienkārši tādēļ, ka viņš uzticējās žēlastībai un to lūdza.
Tādēļ kļūdaina un zaimojoša ir tā mācība, kas runājot par grēku piedošanu rāda uz cilvēka gandarīšanas darbiem. Spriediet nu paši pēc šīsdienas evanģelija, kura mācība atbilst Kristus patiesībai. Mēs esam kristieši tad ja paši saņemam žēlastību un grēku piedošanu kā dāvanu. Tas ir pirmais iemesls būt žēlsirdīgiem arī pret pārējiem.
Tas Kungs grib, lai mēs pamanām vēl vienu iemeslu neiekaist dusmās, kad mūsu tuvākais mums nodara pāri. Proti, ka mēs labi apsveram un salīdzinām, ko esam parādā Dievam, un kāds ir tuvākā parāds mums. Desmit tūkstoš talentu pret simts denārijiem! Apmēram trīs miljoni latu pret pieciem! Mūsu Kungs patiesībā saka: kaut arī tu savu zaudējumu vērtē ļoti augstu, tā, ka tev šķiet, ka ir iemesls dusmoties, cik liels tas ir? Tas ir kā nekas pret to, ko tu esi parādā tam Kungam savam Dievam. Ja Dievs ir aizvēris acis uz tavu parādu, kā tad tu vari nepiedot savam parādniekam? Dieva dēļ, nedari tā! Salīdzini savus grēkus ar tiem kas nodarīti pret tevi un rīkojies ar sava tuvākā pārkāpumiem, kā Dievs darījis ar taviem un tu būsi īsts kristietis.
Trešais iemesls ir tas, ka šajā līdzībā mēs tiekam saukti par kalpiem: "šis pats kalps izgājis ārā sastapa vienu no saviem darba biedriem." Tas arī liek mums būt žēlsirdīgiem un atturēties no dusmām, jo mēs esam tikai "darba biedri" un mums visiem ir viens un tas pats Kungs. Viņš var sodīt katru kā tas ir pelnījis. Tas Kungs saka: "Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu." Un pirms iedegties dusmās pret savu tuvāko apdomā: tas ir mans darba biedrs; man nav varas pār viņu; es uzticēšu sodu tam kas ir kungs pār mums abiem, kurš ir taisnīgs un neatstās ļauna darītāju nesodītu.
Ceturtais iemesls būt žēlsirdīgiem ir šāds: ja kāds neņem vērā iepriekš minētās mācības un pats atriebjas un soda, ko viņš ar to panāks? Tikai jau to, ka šī rīcība nāks gaismā. Šāda bezsirdība sarūgtinās pārējos kristiešus un Dievs saklausīs viņu nopūtas un sāpes. Un nevienam nav iemesla domāt, ka šīs nopūtas ir veltas. Citkārt lēns būdams sodā, Viņš nopūtu dēļ būs spiests iejaukties. Bet ja mēs būsim lēnprātīgi pret savu tuvāko, būs kristieši, kas pateiksies Dievam par šādu žēlastību un lūgs lai Viņš mūs atalgo ar to pašu.
Bet ļauno kalpu Kungs izsauca savā priekšā. Tas ir piektais iemesls: Ja tu neparādi žēlsirdību savam tuvākajam, bet atriebies un to sodi, Dievs pēdējā dienā izpildīs savu spriedumu: "viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā" Ko tad tu, nabaga cilvēk, esi ieguvis ar savām dusmām? Tu vairs nespēj patiesi lūgt: "Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem." Tev varēja būt žēlastības Dievs, un viss tev tiktu piedots, ja vien tu būtu piedevis tuvākajam savu pāridarījumu. Tas ir slikts darījums, ja tu zaudē desmit tūkstoš talantus simts denāriju dēļ. Tādēļ tas Kungs noslēdz: "Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." Viņš saka, ka mēs esam brāļi viens otram. Bet mēs nevaram dzīvot tā, ka reizēm neaizskaram cits citu. Vai tad mums vajadzētu kost un skrāpēt kā sunim ar kaķi? Nē, bet mums vajag no sirds piedot un sev pajautāt: Par ko lai es vainoju savu brāli? Ja Dievs Kristus dēļ man piedod tik lielu parādu, kādēļ man taisīt brēku par niekiem? Es to piedošu un aizmirsīšu un pateikšos Dievam, ka Viņš mani darījis par savas žēlastības dalībnieku, kaut arī Viņam ir tūkstoš reižu vairāk iemeslu būt dusmīgam un sodīt nekā man.
Vai tad nav daudzreiz labāk atmest visas dusmas un paciest pārdarījumu un izlīgt, nekā apzināti nolaupīt sev Dieva žēlastību un nonākt zem Viņa dusmām? Tad nu lai tas, kura sirds ir pilna naida un dusmu, saņem šo evanģeliju un lūdz Dievu, lai Tas piedod to, ka tik ilgi turējis naidu pret savu tuvāko, un, lai dod spēku beidzot piedot no visas sirds. Lai Dieva nosodījums nenāk pār viņu, bet lai arī viņš caur Kristu, mūsu Pestītāju un Glābēju, var iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Dievs, mūsu žēlsirdīgais Tēvs debesīs, lai dāvā to mums visiem. AMEN. (Dr. Mārtiņš Luters, 22.sv. pēc Trīsvienības) |
